Kas es esmu???
Kas es esmu, kāds es esmu, kāpēc es esmu tāds kāds esmu? Šādi jautājumi man nelika mieru jau vairākas dienas. Es uzdevu sev šos jautājumus skatoties spogulī, vai vienkārši klausoties savu mīļāko dziesmu (Kansas- dust in the wind). Kāpēc man patīk pelēks, kāpēc ne zils? Jautājumi bija neskaitāmi. Atbilde bija neviennozīmīga. Skaidrs bija tas, ka mēs paši nerakstam uz savām tukšajām lapām. Mūs izveido.
Kādā pavasarīgā dienā nolēmu sākt visu no baltas lapas, vai vismaz tikt līdz baltai lapai. Mana ideja bija šāda- plikam dzīvot mežā 3 mēnešus, atrast īsto sevi, rast saskaņu ar sevi, ieraaudzīt patieso dzīves ceļu, savu ceļu. Cerēju izjust pirmatnējā cilvēka burvību, sajust cilvēka sugas pirmssākumus. Šim piedzīvojumam īpaši negatavojos, novilku drēbes, pateicu mammai atā, un brašu soli devos prom uz tuvējo mežu. Nonācis pie meža nolēmu vēl labi apskatīt aiz muguras esošās tēva mājas, pagriezu galvu un redzēju lielu kņadu, rēja suņi, kaimiņi bija sanākuši. Māte kliedza ka dēls ir kļuvis traks, nometis drēbes un aizskrējis uz mežu. Tēvs pārliecināts, ka pie vainas ir tv, un sazin vēl kādi dranķi.. To pa ausu galam dzirdēdams es metos iekšā silā neatskatīdamies. Kauna un izmisuma pārņemts es aizmirsos no parastām ikdienas lietām.
Pienāca vakars, pamazām sāka iestāties tumsa. Nolēmu izveidot jauku guļvietu kur pārlaist dzestro nakti. Bet meža vidū bez drēbēm, nekādas iepriekšējas gatavošanās man kļuva neomulīgi. Es jutu sevī pamostamies vēl nebijušas jūtas, jūtas kādas ikdienā varējis izjust tikkai pirmatnējais cilvēks- bailes, izmisumu, skumjas, satraukumu, lielu satraukumu, nomācošas bailes. Es raudāju.
Ārā bija piķa melna tumsa. Metos skriet, es nezināju kur skrienu, bet turpināju skriet neatskatīdamies. Šķiet kājas pašas mani nesa. Piepeši manas basās kājas vairs nedurstīja asie zari un čiekuri, bet glaudīja mīksta pļavas zāle. Pacēlis acis un noslaucīdams noraudātos vaigus es ieraudzīju tēva mājas. Mani pārņēma siltums un neviltots prieks. Skrēju nu jau smaidīdams. Nonācis pie sliekšņa es klusām pieklauvēju pie durvīm. Tās atvēra mana mīļā māmiņa, viņai bija asaras acīs, un reizē neviltots prieks. Viņa mani apskāva un lika atrādīties tēvam. Iegāju istabā, vecais skatījās spriedzes filmu ‘’Cietais rieksts’’. Es teicu čau.. Tēvs uzspieda stop pogu, pienāca man tuvāk un teica – ej gulēt, jau vēls! Es paklausīju.
Šķiet tajā dienā es ieguvu lielāko dzīves mācību- mežā plikam iet ir bezatbildīgi, tam ir jāsagatavojās, gan morāli, gan fiziski. Ja iet nesagatavojies, tad ir bailīgi, un tas nav vajadzīgs. Tagad es zināju kas esmu- citi teiktu ka stulbs, duraks vai traks. Es teiktu- parasts cilvēks, ar savu neparasto stāstu.
Šīs ir atmiņas no ļoti seniem laikiem, no bērnības.
