Sāras skatpunkts.
Aiz loga tikko iestājies pavasaris, bet mani jau nomoka tā tveice, jūtu, ka baltā blūze muguras lejasdaļā līp pie manas ādas. Iedzeru malku auksta ūdens, tā cenšoties remdēt karstuma uzplūdu. Paskatos pulkstenī, tas rāda, ka ir jau septiņi vakarā, staruji pielecu kājās.
"Sasodīts, sasodīts! Atkal kavēju,'' pie sevis noteicu, aiz auss aizspraužot matu šķipsnu. Aši sametu mapes savā portfelī un devos uz durvju pusi. Slēdzot durvis ciet, iezvanījās telefons, uzsāku tā meklēšanu jakas kabatās, somā: ''Sasodīts, kur tas atkal ir palicis!'' Tas atradās pašā somas satura apakšā.
"Jā, es klausos, mīļā!'' es jau zināju, ka zvanītāja ir Katrīna, kas noteikti jau bija pārskaitusies kā fūrija.
"Sāra, es ļoti labi saprotu, ka esi darbaholiķe, taču reizi nedēļā savu pēcpusi izvelc no piesmakušā offisa laikā! Esmu jau mūsu kafejnīcā!'' viņa aizkaitināta noskaldīja man klausulē.
Es smagi nopūtos, jo apzinos, ka viņai ir taisnība un pēdējā laikā neesmu bijusi īpaši laba draudzene, bet es tiešām cenšos: ''Skrienu, mana sirds, es jau skrienu, dod man desmit minūtes un būšu klāt, lūdzu pasūti ierasto maltīti! Bučas!" To pateikusi, es aši pārtraucu sarunu un steidzos uz izsaukto taksi.
Tieši pēc desmit minūtēm esmu mūsu kafejnīcā, kas atradās Vecrīgas sirdī, neveikli ievēlos pa durvīm un uzreiz pamanīju savu draudzeni. Patiesībā Katrīnu ir grūti nepamanīt, viņas blondie mati ir mazliet izspūruši, kā būtu tikko no gultas izkāpusi, un pa gabalu jau redzu, kā viņas zaļās acis zaigo. Mēs esam kā divas ūdenslāses savā dabā, bet pilnīgi pretstati savā izskatā - es esmu tumšmate ar sūnu zaļām acīm un tumsnēju ādu, bet viņa ir kā eņģelis - viscaur gaiša.
Es pasmaidu, jo redzu, ka vīrieši pie blakus galdiņa kāri met acis uz viņas tvirtajām krūtīm, kas atsegtas tieši tik daudz, lai radītu interesi. Viņa zin, ko dara. Dodos viņas virzienā, un viņa jau lec kājās,lai apkamptu mani. Mēs saskūpstamies un apskaujamies, un vīrieši pie blakus galda apmulsuši saskatās. Katrīna to zin, tāpēc maigi saspiež manu dibenu. Es skaļi iesmejos, apkampju viņu vēlreiz un iečukstu ausī: ''Tu esi nešķīstene, dievinu Tevi!''
Apsēžamies pie galda, pie kura pēc brīža pienāk viesmīlis ar mūsu maltītēm - tvaicēti dārzeņi ar vistas fileju karija mērcē, glāzēs tiek ieliets baltvīns. Katrīna visu laiku klusē un viltīgi smaida. Es pazīstu šo smaidu, zinu, ka viņai kaut kas ir padomā.
''Mana dārgā advokāte!'' Katrīna iesāk. Advokāte esmu es, nē, es tāda vēlos būt, patiesībā šobrīd man ir prakses laiks lielā uzņēmumā, kur mani nodzenā līdz spēku izsīkumam. ''Gribu uzsaukt tostu par mūsu atlikušajiem diviem mēnešiem kā studentēm!'' to pateikusi, viņa paceļ glāzi un mudina mani darīt to pašu.
Katrīna mācās par angļu un spāņu valodas filologu, viņa ir neaprakstāmi gudra un interesanta. Es to zinu, jo dzīvoju ar viņu kopā jau ceturto gadu, bet pazīstamas esam kopš vidusskolas laikiem. Šī kafejnīcas padarīšana ir mūsu pēdējā jaunā gada tradīcija un apņemšanās, jo citādi mēs sabiedrībā parādāmies skaļi uzdzīvojot. Arī es paceļu glāzi, pirms iemalkoju gardo vīnu, nosaku: ''Priekā!''
Redzu, ka viņa arvien viltīgi smaida un saprotu, kas viņai padomā. Es pieceļos, nogludinu savus smilškrāsas zīmuļsvārkus, kas skaisti izceļ manu formīgo pēcpusi, pārliecos pār galdu un juteliski noskūpstu savu draudzeni. Es ar smaidu izbaudu viņas lūpas, uzspiežu mazu buču uz degungala un atkal apsēžos savā vietā. Katrīna lamīga smaida, arī es izbaudu mums pievērstos skatienus. Vīriešu alkas un sieviešu nepatika, skaudība, kas var būt labāks par šādu dienas nobeigumu?
Mēs laiski turpinam sarunas par dienā paveiktajiem darbiem un nākošās dienas plāniem, līdz no blakus galda pieceļas vīrietis un tuvojas mums..
