Mūsdienas.
Sāras skatpunkts.
Iesteidzos iekšā dzīvoklī un aizveru aiz sevis durvis. Šobrīd uzvedos tā, it kā viņš būtu man sekojis. Atspiežos ar muguru pret tām un ievelku dziļu elpu. Kāpēc Tu maitā manu dzīvi? pie sevis prātoju, līdz mani pārsteidz Katrīna.
- Tad beidzot! - viņa skaļi uzsauc. - Fiksi ej dušā, Tavas drēbes jau ir uz gultas! Aši, aši! -
Sāku smieties, pašā sākumā šie smiekli ir klusi un tad pieņemas spēkā. Katrīna apmulsusi uzlūko mani.
- Viss kārtībā, es tikai sen neesmu redzējusi Tevi tik piktu! Vai kas atgadījies? - caur smiekliem jautāju, taču ieraugot Katrīnas seju, man smiekli izdziest kā nebijuši.
- Parunāsim par to rīt, šovakar es gribu kārtīgi piedzerties un atrast kādu, ar ko nokniebties vai divus, kaut vai trīs! - viņa nikni izmet un dodas atpakaļ virtuvē.
- Skaidrs.- novelku un dodos dušā.
---------
Pamatīgi iereibušas, dodamies kāda jauna kluba virzienā, to mums ieteica Dana un Laine, viņas ir Katrīnas kursabiedrenes. Ar mums kopā ir vēl Zane, vidusskolas draudzene, un Ieva - mana kursabiedrene. Mūsu smiekli piepilda ielas, cilvēki mūs sašutuši uzlūko, taču mūs tas nesatrauc. Kā es biju noilgojusies pēc šīs sajūtas, kad Tev pilnīgi viss ir vienaldzīgs, kad svarīgs ir tikai šis brīdis, šīs sajūtas. Es tīksminos par šo mirkli, pavēroju Katrīnu un priecājos, ka arī viņas oma ir uzlabojusies. Viņa man uzsmaida pretī. Tā tad viss ir labi.
Netālu no kluba ieraugu, ka esmu uzrāvusi zeķes. Sadusmojos uz sevi. Izkāpju no kurpēm, paslidinu rokas zem kleitas, tad laižu tās lejup ar visu zeķi. Garām iet vīrieši un neticīgi mani uzlūko, es koķeti uzsmaidu. Meitenes mani pamanījušas sāk vēl nevaldāmāk smieties, arī es smejos. Mani ielīksmo šī brīvā attieksme pret likumiem, kuri ikdienā nosaka visu dzīves.
Mēs ieejam klubā, kas šķiet pārbāzts, šeit ir daudz cilvēku. Pārāk daudz. Taču mēs laužamies cauri pūlim letes virzienā, pasūtam vodkas šotus un visas saskandinājušas, tos uzreiz arī izdzeram. Man patīk alkohols, tas atbrīvo Tevi no pienākumiem. Vismaz uz kādu brīdi.
Mūsu kompānijai pietuvojas kāds puišu pulks, uzsākam sarunu un visi kopā atkal smejamies. Gaišmatis, kurš atrodas vistuvāk man, kāri lūkojas manā virzienā. Alkohols dod drosmi. Reizēm šī drosme labāk nebūtu bijusi. Taču šobrīd tā ir mani pārņemusi, ieskāvusi no visām pusēm.
Es ieskatos puiša acīs, un ar lūpām apkamju viņa apakšlūpu. Viņš ieinteresēts uzliek man roku uz dibena, es to paslidinu augšup, lai tā atrastos uz muguras. Man netīk, ja bez atļaujas aiztiek manu dibenu.
- Ne tik strauji, dārgais! - es izaicinoši saku, un noskūpstu viņu pa īstam. Dzirdu, kā meitenes apkārt svilpj un spiedz, smejas un kliedz.
Pēkšņi puisis atraujas no manis un aizslīd prom pa grīdu, pilnīgi apjūku, nesaprotu, kas notiek.
- Nedomā viņai vēl kādreiz pieskarties! - kāds nikni kliedz uz gaišmataino puisi, kamēr es stāvu, kā zemē iemieta, un mēģinu aptvert notiekošo.
