Karš.
Asaras, asinis un zaudējumi. Visa pasaule mainās, kad pa priekšu iet ''karš''. Mēs zaudējam cilvēkus, kurus nepazīstam, bet tie kuri pazina, raud pār viņiem. Pirms 400 un vairākiem gadiem bija vīri, kuri nēsāja bruņas, trina zobenus un ķiverēs sviedri lija. Ar visu smago tehniku viņiem bija jāšķērso ielejas un kalni. Bija cilvēks pretī, kurš bija jānogalina. Ar zobenu, kas savā zemē asināts un kalts, iedurās svešinieka miesā. Cilvēks bļauj, jo sāp, bet tas nevienam nerūp. Katrs ir par sevi. Putekļi, bezdibenis un haoss kara epicentrā. Tagad esam klāt tuvākam laikam. Viņiem arī liek to darīt, liek cīnīties un pavērst ieroci tā cilvēka virzienā, kuru nepazīst, bet ir tāds pats cilvēks kā viņš. Piespiež gaili un seko šāviens pēc šāviena. Cilvēks saļimst uz ceļiem nokrītot, un nomet krustu pār sevi. Un tā desmit un divdesmit cilvēki pēc kārtas. Pulvera smaka kaujas laukā un simitem līķu mētājas, nebrīnītos ja kāds marodieris uzrodās, kurš rauj no viņiem gredzenus, atņem naudu un dažādus talismaņus. Esam vēl tuvāk atnākuši. Bumbas, eksplozijas un dažādi kodolieroči. Cilvēki pamazām atturās no tuvcīņām un pielieto dažādas alternatīvas, lai klusāk un efektīvāk iznīcinātu pretinieku. Plosās šķembas pa cilvēku krūtīm, ķiveres ir sacaurumotas kā metāla siets. Jo tuvāk tagadnei, jo tālāk viens no otra. Ja mēs sākam runāt par nākotni, tad viss būs ātrāk un vienkāršāk. Vairs mums nevajadzēs īstus vīrus ar īstu spēku un izturību. Pat lielākais kroplis tiks novērtēts un apbalvots ar ordeni, piespiežot pogu, kas iznīcinās pusi valsts iedzīvotāju. Es esmu optimists un domāju, ka karš būs, bet mēs nezinam kad. Un ja tas būs, tad tas būs ātri un vienkārši!
