Sveiki, Spocēni Mošķēni. Daudzi spoki.lv rakstnieki ir ievērojuši, ka esmu sākusi lasīt viņu darbus. Beidzamais, ko izlasīju - Turpinājums. [57] Paldies Antilai par visu ko izjutu lasot šo stāstu.
Tātad, vēlējos teikt, ka esmu izdomājusi rakstīt. Ievēroju, ka daudzi Spoku rakstnieki daudz ko neievēro un ir lietas, ko es būtu pasniegusi savādāk, tieši tāpēc arī es vēlos rakstīt. Šī nu būs mana stāsta pirmā daļa vai pareizi sakot, ievads.
Ja manīšu, ka stāstam ir atsaucība, es to turpināšu. Pretējā gadījumā - vairs neturpināšu rakstīt.
Izbaudiet.
2014.gada 30. maijs.
Sveika, Dienasgrāmata! Esmu Kārlija. Man rīt apritēs 18 gadu, kas nozīmē, ka mana dzimšanas diena ir 31. maijā. Savu dzimšanas dienu es vienmēr gaidu vairāk par visu pasaulē, jo tā ir pēdējā skolas diena. Esmu 170 cm gara un esmu, manuprāt, pārāk kārna. Man ir izteikti zilas acis un dabīgi brūni mati, kas sniedzas līdz muguras apakšdaļai. Man riebjas savi mati, jo tie ir pārāk pūkaini un pārāk biezi. Mana mamma neļauj man ar tiem neko darīt, jo citas meitenes mani apskaužot, taču, manuprāt, mani par tādiem matiem iespējams tikai apsmiet. Protams, draudzene no iepazīšanās reizes mani sauc par Hagridu. Ironiski vai ne?
Es pirmo reizi rakstu dienasgrāmatu, tāpēc es nezinu, kas tajā īsti jāraksta. Taču nolēmu, ka ar šodienu sākšu to darīt. Proti, es neprotu kontaktēties ar cilvēkiem un domāju, ka šādā veidā es spēšu izlikt savas emocijas.
Esmu apņēmusies dienasgrāmatā rakstīt katru nedēļu, lai pēc gadiem varētu to atvērt un lasīt. Lai es varētu salīdzināt notikumus ar pagātni un tagadni. Ko nu es te daudz un gari rakstīšu, pulkstens ir jau cauri punaktij, kas nozīmē, ka man ir laiks doties uz gultas pusi. Rīt gaidāma ne visai interesanta skolas diena. Visa skola dosies uz Rīgu, uz kaut kādu vēstures muzeju. Ņemot vērā, ka neciešu vēsturi, mani tas neinteresēs, taču spēšu paciest, jo tā taču ir mana PĒDĒJĀ skolas diena.
Arlabunakti.
Nolieku malā savu jauniegūto draugu un noslēpumu glabātāju - biezu, skaistu kladi, kuras vākus rotā viscauri mazas krāsainas puķītes. Zinu, ka bērnišķīga, tomēr, tā ir kaut kāda iepriekšējo mācību gadu klade, kas vienmuļi mētājās rakstāmgalda atvilktnē. Iekārtojos ērti savā mīkstajā divguļamajā gultā, kas novietota tieši zem loga. No naktsgaldiņa paņemu foto, kurā ir mans tētis un es. Šī bilde ir ļoti sena. Bildē redzama mana 5 dzimšanas diena. Mans tētis vēl joprojām nav mainījies. Mans tētis nav miris. Nē, viņi ar mammu izšķīrās pirms, aptuveni, 6 gadiem. Taču es zinu, ka viņi ar mammu pa kluso tiekas. Pirms gada es viņus pieķēru. Protams, viņi mani nemanīja, bet pa viesistabas logu redzēju, ka tētis noskūpsta mammu uz atvadām, kad viņš atveda viņu mājās no vectētiņa bērēm.
-Arlabunakti, tēt! - Novēlot tētim, nolieku fotogrāfiju un dodos gulēt.
Savāds sapnis mani ir piemeklējis. Es skrienu kādam pakaļ un bļauju, lai pagaida. Taču, kas ir šis cilvēks, kas no manis bēg? Redzu, ka tumšā ēna apstājas un lēnām soļo man pretī un sauc : ''Daudz laimes!''
-Daudz laimes 18. dzimšanas dienā, meitiņ. - Atverot acis sapratu, ka ir pienākusi mana 18. dzimšanas diena un mamma ar tēti rokās turot milzīgu torti, uz kuras rakstīts - 'Mūsu lielajai mazajai Kārlijai 18' , virzās uz manu pusi, lai samīļotu.
-TĒTI, TU ATBRAUCI! - Burtiski bļaujot uzsaucu tētim un ar lekšanu izlecu no gultas. Protams, kā jau katru gadu, mammai šajā brīdī bija līdzi fotokamera, lai iemūžinātu manu dzimšanas dienu. - Nu kāpēc? - Pie sevis nolamājos, jo zināju, mana miega frizūra nav skaista un mamma bildes kārtējo reizi liks draugos.
-Jā, meitiņ, tētis teica, ka nebūš šajā dienā, jo domāja, ka nespēs laicīgi iegādāties dāvanu. - Mamma ar asarām acīs lūkojoties uz mani un tēti, noteica.
-Pagaidi, meitiņ, palaid mani vaļā. Esmu Tev sarūpējis brīnišķīgu dāvanu. - Tētis smaidot izskrēja no manas istabas un zibens ātrumā bija jau atpakaļ. Tēta rokās bija milzīga kartona kaste un apkārt tai bija liela zaļa bante. Pēc tēta sejas izteiksmes šķita, ka kastes saturs nav sevišķi viegls, tāpēc norādīju uz gultu, lai kasti viņš novieto tur.
-Paldies, tēt. Kas tas ir? - Es tiešām biju apjukumā, jo man šķita, ka man jau viss ir. Kad tētis ar mammu šķīrās viņi norunāja, ka katru nedēļu katrs no viņiem dos man 30 latu lielu kabatas naudu. Reizēm es naudu iekrāju līdz mēneša beigām un nopirku visu to, ko ļoti vēlējusies. -Taču kas ir šajā kastē? - Pie sevis nodomāju un lēnām sēju vaļā banti, kas bija manā mīļākajā krāsā. Tētis atšķirībā no mammas atcerējās pat visniecīgākos sīkumus. Pagājušo gadu mamma prasīja kādā krāsā es vēlos tapetes. Es viņai teicu, ka manā mīļākajā krāsā. Mamma tikai smaidīja un atbildēja - Labi! Kad viņa atbrauca mājās, viņa sniedza man tapetes zilā krāsā. Tas bija nedaudz neveikli, taču es neko neteiktdama pieņēmu tapetes un neko neteicu.
-Nu tēt, kas tur ir? - Es nevarēju atsiet pušķi un šķita, ka no uztraukuma sāk trīcēt rokas.
-Ver tik vaļā, nesatraucies. - Tētis neizrādot nekādas emocijas noteica. Tētim vienmēr ir nikns skaties, taču es viņa smaidu redzu bieži. Ne gluži bieži, bet reizēs, kad redzu viņu, viņš smaida. Viņš ir pasaulē labākais tētis. Es viņam uzticos daudz vairāk nekā mammai, jo reizēm šķiet, ka viņa ir nedaudz vecmodīga. Pie vainas varbūt ir tas, ka mammu uzaudzināja vecmamma, bet lai nu kā, mammu un tēti es mīlēju vienādi.
-Beidzot! - Es nobļāvos un lēnām vēru kasti vaļā.
-Tēt? Tēt? Tu joko? Tas ir pats superīgākais, ko man varētu kāds uzdāvināt. - No kastes izvilku milzīgu būri, kurās atradās divas pelēkas žurciņas ar baltiem vēderiem. Es vienmēr esmu vēlējusies sev mazus zvēriņus, kas ir daudz reižu mazāki par kaķiem vai suņiem. Blakus būrim atradās arī sarkans maiss, tā laikam ir barība. Lai nu kā, es metos vēlreiz apskaut tēti, taču šoreiz vēl ciešāk un mīļāk.
-Khm. - Mamma ieklepojās un es sapratu, ka arī viņai ir sarūpēta dāvana. Paskatījos uz mammas sejas izteiksmi un sapratu, ka man nevajadzēja teikt, ka tēta dāvana ir pati labākā, ko kāds varētu dāvināt. Piegāju pie mammas un viņa man pasniedza aploksni.
-Paldies mammu. - Es smaidot paņēmu viņas dāvanu un arī mammu cieši samīļoju. Taču patiesībā es biju vīlusies, jo es nebīju gaidījusi ka kāds man dāvinās naudu. Man to nevajag. Man viss jau ir. Laikam jau pareizi vien ir : Dāvinātam zirgam zobos neskatās. Tā nu mamma ar tēti atstāja mani vienu. Mammas dāvināto aploksni neatvērtu noliku uz plaukta, virs rakstāmgalda.
-Nu mīlulītes, laiks izdomāt jūsu vārdus. - Pie sevis nodomāju, novietodama būri uz plaukta, kas atrodas blakus rakstāmgaldam.
Nākošā daļa. http://spoki.tvnet.lv/literatura/Karlija-1/715235
