Iepriekšējā daļa - http://spoki.tvnet.lv/literatura/Karlija-4/715641
Sveiki, spocēni. Atkal atvainojos, ka ilgi nebija nevienas daļas. Man ir zudusi iedvesma to turpināt. Pareizāk sakot, stāstam vairs nav pieprasījuma un zinu, ka tas ir saistīts ar to raksta pacelšanu un protams, atzinu un atzīstu savu vainu, taču tā skāde nebija tik liela, kā to daži mālēja.
Tātad, izdomāju, ka šī iespējams būs mana pēdējā daļa Kārlijai. To es izdomāšu pēc šī raksta plusiem. Tātad, tas nozīmē, ja šim rakstam būs 100+ plusi, stāstu turpināšu, ja ne, tad diemžēl vairs neturpināšu.
P.S. Paldies visiem, kas lasīja/ lasa manu stāstu un tiem, kas izsaka labus vārdus. :)
***
Madara šodien ir un būs mana aukle. Mana mamma viņai uzticēja mani nogādāt mājās un aprūpēt līdz pati atgriezīsies mājās no kaut kāda semināra Rīgā.
Godīgi sakot, nekad neesmu jutusies tik laimīga kā jutos vakar, kad dežūrējošais ārsts man teica, ka šodien tikšu mājās. Mana redze vēl nav atgriezusies un kāja vēl ir ieģipsēta, taču man esot laiks doties mājās. Mantas gan vēl neesmu sakrāmējusi, jo ja tādu darbu man uzticētu, es būtu paņēmusi daudz svešas mantas no maniem palātas 'kaimiņiem.' Piemēram, no Toma. Toms ir puisis, kuru pirms nedēļas ieveda pēc satiksmes negadījuma. Toms ir mana vecuma, tāpēc atradām kopīgu valodu. Viņš man palīdzēja paēst un aiziet uz labierīcībām. Toms, patiešām, ir jauks un izspalīdzīgs puisis. Viņš man daudz palīdzēja, kaut pašam bija lauzta roka un un lauztas divas ribas. Man pēdējā nedēļa nebija garlaicīga, jo Toms savā planšetē lasīja visādus jokus.
- Sveika, mīļā. Vai esi gatava doties uz māju? - Nedzirdēju Madaru ienākam palātā un nedaudz sabijos.
- Ja tu mani vedīsi savā limuzīnā, došos. - Smejoties atcirtu Madarai, kas jau lēnām meklēja un vāca visas manas mantas.
- Nē, atbraucu pie tava smukā 'kaimiņa' . - Madara koķeti un diez gan skaļi to pateica, lai arī Toms to dzird.
- Vai viņš ir glīts? - Tikai ziņkārības dēļ apvaicājos. Toma seju nemaz nekad neesmu redzējusi un balss viņam, patiešām ir piesaistoša. Tā ir nedaudz čarkstoša un rupja. Sajūta, ka Toma kaklā ir izveidojies kamols, kas būtu jāizklepo.
- Nu, Kārlij. ..Tu pat iedomāties nevari. - Madara neatbildēja uz manu jautājumu, bet es sapratu. Viņš laikam, patiešām, ir glīts, ja jau Madarai patīk. Visādā ziņā, gaume mums ir līdzīga. Tātad, uzticos viņas teiktajam. - Vismaz numuru pajautāji? - Madaras koķetējošā balss nomainīja čuksti.
- Piedod, neesmu kā tu, Madariņ - Nepaspēju. - Turpināju Madaras spēli un gluži kā viņa, atbildēju čukstus.
- Sveiks, Tu esi Toms, vai ne? Mana draudzene nudien, nav pieklājīga un nemaz nepajautāja savam 'istabas' biedram numuru. Vai tu nebūtu tik labs un... - Madara lika viņam noprast, kas viņam jādara. Taču es jutu kā mani vaigi iekrāsojas koši sarkanā krāsā. Kas būtu, ja es viņu redzētu? Ārprāc, pat iedomāties negribu.
- Un Kārlijas draudzenes vārds būtu...? - Arī Toms uz mutes nav kritis un runā tādā stilā kā to dara Madara.
- Madara. - Šķita, ka Madara pat nenoklausījās Toma sacīto līdz galam, kad paspēja jau atbildēt uz jautājumu.
- Prieks iepazīties, Madara. Vai tu nebūtu tik laipna un nepateiktu tai skaistajai meitenei, kuras vaigi sārtojās košās krāsās, lai pati man pajautā numuru? - Toms to pateica tik augstprātīgā tonī, ka es samulsu vēl vairāk.
- Es..es..es, Madar! - Biju apmulsusi un sapratu, ka raustu valodu. Es jutos ļoti neērti. Es sapratu, ka Toms un Madara uz mani skatās. Man pat nevajag viņus redzēt, lai es to saprastu.
- Uz priekšu, Kārlij! - Madara man pirkstus dūra mugurā un tas sasodīti sāpēja un lika man pakāpties soli uz priekšu.
- Sveiks, Tom. Vai tu nebūtu tik laipns un neiedotu man savu numuru, lai kādreiz varētu saskrieties un... - Nepaspēju pabeigt sacīto, kad Madara mani pārtrauca.
- Lai kādreiz varētu aiziet uz kādu randiņu un tā. - Tas bija vēl mulsinošāk. Kāpēc Madara tā dara? Viņa mani apkauno. Nu labi nē, apkaunoju sevi es pati stostoties un mainot sejas krāsu.
- Vai tu piekrīti, Kārlij? - Toms gandrīz kā tiesnesis mani nopratina.
- Nu jā, varbūt. Nu jā. - Atkal jau stulbi izgāzos ar savu stostīšanos.
***
- Esam mājās, Kārlij. - Viņa pasniedza man roku un padeva kruķus. Pati piegāja pie mašīnas aizmugurējām durvīm, lai paņemtu manas mantas, bet pa to laiku, paspēju ar saviem kruķiem aiztaustīties līdz mājas ieejai. Madara bija ātrāka un pie durvīm padeva man roku, lai palīdzētu man uzkāpt pa kāpnēm.
- Cik jauki ir sajust šo smaržu, ko tik ilgi neesmu jutusi. Slimnīcā biju vienu mēnesi, vienu nedēļu un trīs dienas.Pietiekami ilgs laiks, lai ilgotos pēc mājām. - Es tiešām biju noilgojusies. Arī savas žurciņas neesmu redzējusi ļoti ilgi. Viņas droši vien jau būs paaugušās. Ceru, ka mamma vai tētis viņas pabaroja. - Manas pārdomas pārtrauca Madara.
- Vai Tu esi izsalkusi? - Madara ļoti laipnā balsī man jautāja un ja godīgi, es, patiešām, esmu izbadējusies, jo slimnīcas ēdiens nav ēdams. Visu laiku vienas vienīgas putras, vai kartupeļi bez sāls, kas jāēd ar karoti.
***
Pēkšņi mani piecēla telefona zvans. Nav ne jausmas, cik ilgi biju nogulējusi, jo pagriežoties uz sāniem uz galda bija iedegta nakstlampiņa. Košās krāsas es spēju saskatīt, taču vairāk neko. Ārsts teica, ka redzi atgūšu tiklīdz būšu kārtīgi ieturējusi gultas režīmu un saudzējusi savu galvu.
- Hallo. - Centos izklausīties moža, jo patiesībā tāda nebiju.
- Sveika, Kārlij. Te Toms. Vai atceries mani? - Viņš tiešām man pazvanīja? Kā gan viņš uzzināja manu numuru, ja viņš man savu numuru ieprogrammēja manā telefonā. - Ak, jā, viņš droši vien uzpīkstināja sev no mana numura. - Pie sevis klusām attapos.
- Protāms, Tom, atceros tevi. - Droši vien arī manā balsī bija jūtams mans mulsums, ne tikai sejas krāsā.
- Ārsts teica, ka es rīt iespējams tikšu mājās un iedomājos, ka varbūt mēs varētu kaut kur pastaigāties, es tevi pavadītu. - Protams, ka no Toma kaut ko tādu varēju gaidīt, jo guļot slimnīcā mēs diez gan tuvu iepazināmies. Zinu, ka viņš ir no Rīgas, bet pirms trīs mēnešiem pārvācies uz Cēsīm, lai būtu tuvāk darbam. Viņa ģimene ir Anglijā, tāpēc Latvijā viņš dzīvo viens pats. Viņš ir īsts patriots un teica, ka nekad nespētu pamest Latviju.
- Protams, man tikai jāaprunājas ar mammu, jo viņa nenolaiž no manis ne aci. Taču domāju, ka viss ir iespējams. - Nesaprotu vēl kāpēc, bet zemapziņā biju ļoti priecīga un uztraukta. Ja nu tiešām Toms ir ļoti izskatīgs. Slimnīcā taču viņš pieminēja, ka esmu skaista un protams, piemināja arī manus sārtos vaigus.
- Sarunāts. Ceru, ka pareizi atceros tavu mājas adresi un tiklīdz tikšu ārā no slimnīcas, es pēc tevis ieradīšos.
- Labi. - Vēl jo projām mana balss bija laimes pilna un domāju, ka Toms to saprata.
Atvainojos, ka raksts ir tik īss, tas ir rakstīts ātrumā. Biju jau stāstu uzrakstījusi, bet netīšām to izdzēsu. Tāpēc nācās rakstīt pa jaunam.
