Nespēju noticēt, ka viņš ir tik drosmīgs. Šī noteikti ir tikai ilūzija, tikai slikts sapnis. Man likās, ka tā ir, līdz viņš sāka runāt.
- Es te tā, nu... laikam atvainoties atnācu. Nu, jā! Es nevaru bez tevis dzīvot, mazā. Piedod man, par visu slikto.- Stefans atvainojās. It kā atvainojās, bet man ar to nav gana. Pat, ja viņš izskatās nožēlojami, man nav viņa žēl.
- Laikam vajadzēja padomāt, pirms meties gultā ar kādu citu. Es neesmu vainīga, ka mugurkaula tev nav, un tomēr, man pilnīgi vienalga. Tava atvainošanās ir kā vaidi, tu smilksti manā priekšā, kā nogrēkojies suns. Tu arī esi suns. Nekas vairāk, kā nožēlojams krancis. Un tagad tinies, citādi uzsūtīšu tev ļaunos garus.
Viņš izskatījās nedaudz šokēts, bet centās to apspiest. Neies jau rādīt meitenei, ka ir vājš, kur nu. Stefans pavisam lēni pagriezās un izgāja pa durvīm, lai pazustu no manas dzīves un būtu tikai mans pagātnes rēgs.
Es jutos gandarīta, par paveikto. Sajūsma un prieks, lika atkal iet kaut ko uzkost. Manā mājā vienmēr ir kāds skapītis, kurā ir saldumi. Es visu mūžu esmu rēķinājusies ar šo saldumu esamību. Atradusi trauku, izķeksēju nelielu šokolādes tāfelīti un pāris cepumus. Uztaisīju tēju un sāku ēst. Viss ēdiens likās burvīgs, pat ja es ēdu pirms dažām minūtēm. Saņēmu ziņu no Marģera.
„Sveika!
Esmu satraucies, jo tu neatbildēji uz maniem zvaniem. Kur tu esi? Viss kārtībā? ;*
Marģo.”
Tik jauki, ka kāds par mani interesējas. Nekavējoties atbildēju ar tikpat jauku ziņu. Es uzreiz noilgojos pēc Marģera. Man pietrūka tas prieks, esot viņam blakus, un brīvība, ko sajutu viņa skūpstos. Nesteidzīgi aizgāju pie mammas, lai pateiktu, ka dodos uz lidostu. Viņa, protams, bija sarūgtināja. Lai arī kā man nepatika redzēt mammu bēdīgu, man bija jābrauc. Un varbūt tas nemaz nebūs uz visiem laikiem. Varbūt uz nedēļu, varbūt mēnesi, varbūt gadu. Neviens nezin, kur viņu dzīve aizmetīs, un pie kā aizmetīs. Neparedzami kā pasaules gals. Solījumi no zīlniecēm, gluži kā solījumi no tiem pārgudrajiem.
Stipri samīļoju mammu un aizgāju.
- Uz drīzu tikšanos!- viņa nopakaļ nobļāva, un es tiku iemesta atpakaļ dzīves līkločos.
Man pakaļ atbrauca Luīze. Labi, ka viņai bija tiesības, jo man nav ne jausmas, ar ko es brauktu, ja to nebūtu. Viņa tikai priecājās mani satikt, un ar mani parunāt.
Pēc neilga laiciņa bijām pie lidostas. Cieši samīļoju draudzeni un turpat arī pametu. Mana dzīve pagaidām ir Anglijā. Un man paveicās, jo lidmašīnā bija palikušas vietas, es varēju lidot prom. Samaksāju un gāju pretī piedzīvojumiem.
Lidot ir jautri, bet riskanti, jo nekad nevari zināt, kas var notikt ar lidmašīnu. Iekārtojos krēslā un ieliku austiņās mūziku. Mana vieta bija blakus kādai jauka paskata meitenei, ar viegli brūniem matiem un zaļām acīm. Es uzreiz zināju, ka viņa būs laba runātāja. Izvilku grāmatu, ko nejauši steigā paķēru. Vismaz man būs ko darīt, ja viņa ar mani nerunās. Sāku lasīt un grāmata mani tiešām aizrāva. Tā bija interesanta un jauka. Lasot to, lidojums paskrēja kā nebijis.
Mēs jau bijām nolaidušies Londonas lidostā. Kolīdz varējām izkāpt, metos uz izeju. Tā kā man bija tikai rokas bagāža, skrēju uz taksi, lai brauktu uz viesnīcu. Brauciens vilkās kā gliemezis, jo bija sastrēgums. Pa šo ceļu biju gan braukusi, gan gājusi, ceļu līdz viesnīcai zinu. Samaksāju šoferim, izkāpu no takša un devos uz viesnīcu. Katru minūti nedaudz paātrināju tempu. Man bija jātiek pie mantām, bija jāsatiek Marģers. Tik daudz jādara, bet tik maz laika.
Ieskrēju viesnīcā, paķēru atslēgu un gāju uz numuriņu. Man steidzīgi vajadzēja pārģērbties, mans apģērbs kastē bija sasmacis un smirdēja.
Iegāju un uzreiz iekritu gultā. Atcerējos par Marģeru un piezvanīju viņam. Viņš izklausījās pārsteigts, ka tik ātri esmu atpakaļ. Liku viņam nākt uz viesnīcu, lai mēs varētu visu pārrunāt.
Pasūtīju mums kaut ko ēdamu. Mans pasūtījums bija gatavs pēc neilga laika, un tajā pašā brīdī atnāca arī Marģers.
---
Gaidīšu plusiņus. 
Tuvākajās dienās daļas nebūs. 
