Manā priekšā stāvēja Marģers. Mana pirmā simpātija. Mēs mācījāmies vienā skolā dažus gadus, tad viņš pārvācās uz Angliju. Es pavisam biju par viņu aizmirsusi.
Viņam ir tumši brūni mati un vilinoši zaļas acis. Marģera stils ir mainījies par 180 grādiem. Tagad viņš izskatās daudz labāk, nekā skolas laikā.
„Sveika,” viņš mani sveicināja. Es nezinu, vai viņam patiku, nezinu, vai viņš mani atceras, bet es zinu tikai to, ka viņš stāv manā priekšā un Stefans urbj greizsirdības caurumu manā galvā.
Es pasveicināju arī viņu. Trijatā pārmijām dažus vārdus uz ielas un nolēmām iet iedzert kafiju. Kafetērija bija maza, nedaudz vecmodīga, bet ļoti omulīga. Droši varu teikt, ka šeit ir visgaršīgākās smalkmaizītes pasaulē.
„Kādi vēji jūs šeit atpūtuši?” pārtraucot klusuma brīdi, Marģers jautāja.
„Atbraucām atpūsties,” nedaudz dzēlīgi, bet Stefans pasteidzās atbildēt pirmais.
Viņu starpā jūtama konkurence. Stefana acīs saskatāma greizsirdība. Es satveru viņa roku un saspiežu, lai viņš zina, ka nav par ko uztraukties. Ieskatījos viņa acīs un pasmaidīju. Palūkojos uz Marģeru. Viņš izskatījās samulsis. Es laikam arī nezinātu, ko tādā situācijā darīt. Divi balodīši sēž pretī un mīlinās. Iedomājos Stefanu, to blondīni un mani, šajā situācijā. Pār ķermeni pārskrēja vieglas trīsas, kas pievērsa abu puišu uzmanību.
„Viss kārtībā,” noteicu un iesmējos.
Visu vakaru pavadījām jautrā gaisotnē. Ēdām, smējām un runājām.
Palika tumšs, Marģers pavadīja mūs līdz viesnīcai un devās mājās. Iekšā mēs negājām. Nolēmām pastaigāt pa Londonas ieliņām un izbaudīt šejienes atmosfēru.
Izgaismotas ielas, laternas, kas spēlējas ar cilvēkiem, metot savādas ēnas. Sajūta ir savādāka, nekā Latvijā. Varbūt jums liksies, ka neesmu savas valsts patriote, bet es jūtos piederīga Anglijai.
Bijām nostaigājuši ilgu laiku. Kādu brīdi runājot, citu klusējot. Lai vai kā, bija jādodas atpakaļ uz viesnīcu, lai dotos pie miera. Manas kājas sāpēja, es vēlējos kaut ko uzkost, mans ķermenis sauca pēc miega.
Tikām uz numuriņu, pasūtījām ēst. Notiesāju visu pavisam ātri, šķīvis palika tukšs, itkā tur nekas nebija bijis.
Iekārtojos gultā blakus Stefanam. Viņš mani cieši apskāva.
„Es tevi nekad nelaidīšu vaļā,” viņš teica un miegs aizvēra manas acis, nododot mani sapņu valstībai.
-----------------
Ir ļoti daudz ideju, kā stāsts var turpināties, tāpēc jums man jāpalīdz.
Jūs esat par labu Marģeram vai Stefanam?
