-Sveeikaa saaullīt! No mājas iznāk ome un cieši jo cieši apskauj mani.
-Sveika. Mamma bija piekodinājusi uzvesties labi omes klātbūtne, jo redziet viņai nesen gandrīz infarkts bija. Nu padomāsi tik, a kas man no tā?
-Omīt! No mašīnas izskrien mana māsa un omīte atlaiž mani, paldies dievam, man jau likās mani tūlīt nožņaugs.
Tā nu kad visi ir samīļoti un visiem uzliktas lielas bučas uz vaigiem beidzot var doties iekšā mājā. Minūtes vilkās kā klibi gliemeži, nē nopietni es nemaz nepārspīlēju. Ome ir ome un viņai ir tāds “jauks” paradums vilkt vārdus. Es vēl īsti nesaprotu kāpēc, bet kad iejautājos mammai viņa tikai atteica ka tas ir vecums.
Pulkstenis nosita deviņi.
Normālos apstākļos es par gulēšanu vēl pat nedomātu, bet šobrīd bija ārkārtas situācija tākā labāk vien būs ja došos gulēt.
-Mamm es nu došos pie miera, labi? Nedroši iesāku un oie sevis visu laiku lūdzos lai tikai mani laiž prom no šejienes. Lūdzu!
-Bet saulīt ir tikai deviņi. Izdzirdot vārdu saulīt man pār muguru pārskrēja skudriņas, kā ko tādu man var pateikt. Ja nebūtu omes es sāktu histēriski kliegt. Bet šoreiz aprobežojos tikai ar nicinošu skatienu nosūtīšanu mammai.
-Beerniem iirr jjaieet guuleet aagri, laai aaugtuu veeseelii!Mieeegs ir svaariigs…..
Neļāvi omei pabeigt.
-Labu nakti! Skaļi noteicu un devos prom cik vien ātri varēju. Man likās ja es te vēl ilgāk palikšu pati dabūšu infarktu!
