Kāds klusums1

Sažuvusi zaru čupa mēness gaismas azotē vāļājas,
Koķetē ar salnas aukstajiem vaigiem,
Līdz tā lapas kļūst vājas.
Apsaldētā miza no ledus asmeņiem,
mīksta tā kļust un pretīga pat dzeņiem.
Klusums kā melns mākonis laižas,
nespēj cīnīties domas gaišas.
Sega,
dzelzs smaga,
spiež uz kakla,
tā pēdēja,
tā ir pēdējā saltuma nagla.
Klusums un tas arī viss,
Ar to ir par maz zaru čupai rītu sveikt,
spožie stari pār mizu slīd,
un tie grib ko teikt.
Zaru čupa nespēj ne vairs teikt un mēli trīt.
Kāds klusums un miers pie zariem zem ābeles slīd. Kāds klusums.