Nelaime ik uz soļa
-Kas tas ir? – mamma arī bija ieinteresēta
-No kā tā ir? – tētis nepievēršot uzmanību mammai, jautāja
-Es taču nezinu, - es drebinājos, atminējos arī iepriekš sūtīto īsziņu un nolēmu izstāstīt to vecākiem.
Izstāstot visi palika kā mēmi, līdz klusumu iztraucēja zvans pie durvīm. Tur bija Agita.
-Ko tev vēl te vajag? – es uzbļāvu viņai, kā ieraudzīju
-Lūdzu, nomierinies Jasmīn! – mamma apklusināja, - Ko tev savajadzējās? – mamma runāja monotoni
-Marta te nav? – viņa izskatījās izmisusi
-Nē, kāpēc, lai viņa būtu te? Es viņu redzēt negribu, kur nu vēl, lai viņa būtu te! – es runāju neparasti skaļā tonī
-Viņa ir pazudusi... – Agita knapi dabūja šos vārdus pār lūpām
-Meh, noteikti atkal pie kāda draudziņa, piemēram, pie Gusta.. Ko lai saka tāds tādu atrod, - es biju kaitinoša
-Nē, tu nesaproti.. Jūs esat pēdējie pie, kuriem atnācu, visus draugus apbraukāju, pat pie Gusta biju! – Agita palika nervoza
-Hm, Jasmīna minēja, ka tev bija jābūt psihiatriskajā slimnīcā, - mamma domīgi novilka
-Mani atzina par pieskaitāmu un es neapdraudu sabiedrību, bet kāda tev tur daļa? – viņa uzkliedza, - Mana meita ir pazudusi, bet tu mani te pratini!
-Vai Marta jau arī bija izlaista no slimnīcas? – es jautāju
-Nu nē taču, viņa pazuda no slimnīcas.. tukša palāta, bet visas mantas tur..
-Policijai jau tika paziņots? – tētis ieinteresējās
-Jā.. Mana vienīgā meita, - Agitai asaras ritēja pār vaigiem
-Nu gan viņa atradīsies, - mamma centās mierināt
-Nē, tu nesaproti, kaut Marta ir izklīdusi, viņa vienmēr paziņoja, ka kaut kur dosies, atstāja zīmīti vai pazvanīja..
Es atminējos, ka Marta teica, ka viņai jātiekas ar Pētera, pēkšņi uzradušos draugu – Agni.
-Marta man teica, ka viņa ir tikšanās ar Pētera labāko draugu, vārdā Agnis.. Varbūt tas ko izsaka? – es teicu
-Agnis? – Agita bija izbrīnīta it kā kaut ko atcerēdamās, - Man šorīt pienāca vēstule ar dīvainu tekstu, tas skanēja šādi: „Ir pavasaris, bet sāks krist lapas! Diena pēc dienas, nakts pēc nakts..Drīz ikdienas prieki zudīs, iemānīsies kāds tumsas piliens tavā dvēselē. Tu nožēlosi mirkļus, kurus neizbaudīji!” Apakšā paraksts bija ar segvārdu „ēna”. – Agita sāka krist panikā
Es nobālēju, tētim no rokas izkrita manis dotā vēstules lapa, mammai rokas trīcēja. Es pacēlu tikko nokritušo lapu un pasniedzu to Agitai. Viņa lasīja. Es drebēju aiz bailēm, piegāju pie tēta un apsāvu viņu, ticot, ka viņš mani pasargās. Izlasot vēstuli Agitas acis kļuva stiklainas, viņas locekļi kļuva ļengeni un viņa saļima. Mēs visi nopratām ko šīs vēstules gribēja pavēstīt. Tā bija mistērija un šausmas vienlaicīgi. Nopratu, ka arī es esmu šīs „ēnas” sarakstā, tikai neziņa bija par to, kura pēc kārtas un kurš būs nākošais? Vai Marta ir mirusi? Jutu, ka mans kuņģa saturs lēnām kāpj uz augšu. Asaras acīs, krītu panikā. Mana māte rosījās ap Agitu, vicinot viņai gar degunu ožamo spirtu. Viņa atguvās.
-Es domāju, ka mums ir jādodas Marta meklēt, ja nu viņa kaut kur klaiņo, - māte ierosināja, bet viņas acīs redzēju, ka viņa netic pati sev
-Jā, tev Helēn, jāpaliek mājās ar mazajiem, Margu un Jasmīnu, bet es ar Agitu došos meklēt Martu, - tētis komandēja
Es drebinājos, pat nedzirdēju ko teica tētis. Atskanēja telefona zvans. Tas bija Agitai. Viņa nedroši to pacēla, jo zvanīja svešs numurs.
-Jā..ā..ā? – viņa raustīja valodu
-Mēs atradām jūsu meitu! – dzirdēju, kāds ļoti dobjā balsī teica, - Iespējams jūs jau nojautāt, ka viņa dzīva neatradīsies. Lai uzzinātu, kas tieši ar viņu ir noticis, šodiena pat tiks veikta ekspertīze, cerams, ka izdosies uzzināt mazliet sīkumaināk, jo pašlaik.. nu diemžēl.. viņa pēc cilvēka neizskatās... Ja jums tas interesē viņa tika atrasta skolas parkā.. Visu labu! Sazināsimies ar jums vēlāk!
Agita nometa telefonu uz grīdas, izlaida visu savu kuņģa saturu un atkal saļima. Es dzirdēju šo telefona sarunu.. Domāju, ka pēc dzirdētā man būs jāapmeklē psihologs.
