Jēgas meklēšana liek domāt, ka kaut kas neapmierina esībā, kaut kas tajā gaidīts trūkst. Meklēt jēgu vai „dziļāko jēgu” nozīmē virzīties. Labi, ja tiek atrasta vērtība, un otrādi, bēdīgi, ja tiek zaudēta dzīvība. Bet tāpēc vien jau virzība nav peļama. Tāpat kā mūžīga skriešana uz "citurieni" nav nekāda dārglieta.
Dzīvei nav nepieciešams attaisnojums. „Priekš kā” ir skatiens tālumā, itkā tagadnei būtu vērtība kaut kur citur. Tagadne tiek vērtēta tā, itkā būtu jau pagātne no nākotnes skata punkta. Bet varbūt vienkārši, kā īssavienojumā, jāpasaka sev: Dzīvei jēga ir pati Dzīve? Vai tad no tā zudīs nozīmīgas lietas vai laicīga jēgas apziņa? Cilvēku sabiedrībā savā laikā atradīsies daudzas lietas, kurām ir jēga, ne „mūžīga”, bet aktuāla. Tagadnei nevajag vergot „Mūžīgajam”, esību nevajag upurēt neesošam. Iesākumam savu ēsību ir jāapzinas. Tāpat jāapzinās vēlmi pēc jēgas, neupurējot bezdomīgi sasniegumus puķu podam, dārzeņu esībai. Tagadne neaizstāj vēlamo. Nereti aktuāls mūsdienās ir ieskatīties tagadnē, pabūt savas klātbūtnes apziņā. Nereti tas jāizdara, lai tiešām spētu sasniegt to, ko vēlies. Kā tad apturēt ritmu, kad tas kļūst par apsēstību, traucējošu nemiera garu?
Realitāte „šeit un tagad” izjūtama divējādi. Es domāju par veidiem, kā ieskatīties tagadnes pilnībā.
1.KĀ PĒDĒJO REIZI, itkā nāve jūs šķirs. Kā dārgumu, kuru jūs neizbēgāmi zaudēsiet. Liekas, riskanti pasākumi priekš adrenalīna, cīņas sacensību azarts arī ir „uz to pusi”.
2.KATRU MIRKLI KĀ PIRMO REIZI, kā „bērna acīm”, atrodot brīnumu katrā vējā drebošā lapā, pļavas ziedu aromātā, saules spēlē ezera virsmā, silta lietus bungās un pat debess izrādē negaisa laikā. Te kā kuram, dažiem zibens un pērkons „kā pēdējo reizi”. Bet varbūt ne tik reti mēs mirstam un turpat dzimstam no jauna?
Vai tu uzskati, ka dzīvei ir jēga?
Teksts ir izcelts, jo kopēju no vienas citas adreses kur es biju publicējis šo necilo darbu.
