Ejot prom paslēpu visus pierādījumus un noslaucīju asaras.No šī brīža arī mani var ielikt cietumā.Ieejot dzīvoklī nosviedu cimdus uz grīdas un gāju pie Džoša. Viņš laikam jau bija pārgaidījies un centās sevi nomierināt.Nedroši viņam piegāju klāt un apskāvu viņu.
-Tagad klausies uzmanīgi-centos pievērsts viņa skatienu.Situ knipjus gar viņa acīm, līdz viņš man pievērsās.
-Mēs šito visu aizmirstam un nekas nav bijis. OK?-Džošs ķer katru manu vārdu un joprojām sēž savā asiņainajā kreklā.Paņemu no viņa istabas tīru kreklu un vedu viņu uz vannas istabu.Ar grūtībām nomazgāju viņa asiņainās rokas un kreklu uzreiz izmetu miskastē.Izskatās it kā nekas nav noticis ,bet Džoša galvā ir liels juceklis.Viņu saēd dēmoni un spoki.Lēni un klusi.
-Un ja nu viņi uzzina-viņš atkal murgo un vēro mani izmisušu skatienu.
-Tā nebūs.Nekas nenotika!-mazliet paceļu balsi un vedu viņu uz virtuvi.Divās krūzēs ielieku piparmētru tējas lapiņas un uzlieku vārīties ūdeni. Džošs vairākas reizes cenšas runāt , bet tad apklust un neko nepasaka.Tējkanna noskan un es apleju tējas lapiņas.Pielieku cukuru un tēja gatava.
-Šo tēju mums taisīja mamma drēgnajos vakaros-pasniedzu viņam tēju un atceros atmiņas.Klusums.Tas mani tūlīt nonāvēs.
-Kāpēc tu to vispār darīji?-centos pārtraukt klusumu un savu ziņkāri.
-Tev labāk nezināt-viņš notrīs un es iedomājos šaušalīgas lietas.Pēc pusstundas tējas jau ir tukšas un mēs izlemjam iet gulēt.Drīzāk es izlemju viņa vietā.Saritinos viņam blakus un viņš mani cieši apskauj.Džošs neaizmieg un arī es nē, bet mēs izliekamies guļam.Tā vēl vismaz mēnesi.Kad beidzot es iemiegu mani atkal pamodina Džoša svaidīšanas un runāšana.
-Viņi mani novāks.Sonor,viņi mani novāks-viņš murgo un es cenšos viņu pamodināt.Pēc dažām minūtēm tas arī izdodas un es atviegloti nopūšos.
-Kas tevi novāks?-klusi jautāju un galvā atausa skats ar mirušo puisi.Džošs pagriezās uz otriem sāniem un noteica-Guli-
Nopūtos un centos aizmigt.Džošs pēc brīža aizmiga un miegā tikai pāris reizes sarāvās.Pēc neilga laika arī es beidzot iemigu.
Kad pamodos bija jau pus divpadsmit un sapratu,ka uz skolu iet nav jēgas.Džoša man blakus nebija.Piecēlos un izmeklēju visu dzīvokli.Nekur viņa nebija.Balkona durvis bija vaļā un sapratu, ka viņš ir tur.Te nu viņš sēž.
-Ilgi tu te sēdi?-notupstos viņam blakus un aptinos ar pledu.
-Nezinu-Džošs ir tāds nekāds, bet saņēmies.
-Paklau, tev ir jāsaņemas-vēroju viņa reakciju.Nekāda.
-Ne jau tu nogalināji cilvēku. Ne jau tevi tagad mēģinās novākt!.-viņš man uzkliedz un pagrūžot mani malā aiziet.Es laikam esmu saķērusies tajā puisī,jo skrēju viņam pakaļ.
-Kur tu iesi?-pieskrienu priekšā durvīm un sargāju tās.Drīzāk viņu.
-Pabraukāties.Laid!-Džošs mani pagrūž nostāk un aiziet.Viņš atgriezīsies, viņš ir gudrs.
