Kad veries tu debesīs,domā par kādu, Tu neveries tukšumā, kā domāji kādreiz. Tur paveras iespējas, un pasaules jaunas, Neredzētas dzīvības, kur zvaigznāji milzīgi, Kaut es reiz izskaitīt spētu, nez, cik tas laika patērētu. Gan zvaigznīte spīd, gan mēness pavīd, Aiz apvāršņa neredzu, tur pasaules mala.
Man nemiers bez gala,kam visumā vara? Ļauj iztēlei zaigot, ne barot,ne baidot. Te apakšā zāle, zem manām kājām, Tur visumā bariem spīdošu laimju. Kas gan būtu laime, ja neredzētu to! To krāšņo un vienreizējo - unikālo.
Ik katram reiz gribētos pastiept tur roku, Un paņemt sev saujā zvaigznīti košu. Tai mierīgi spīdēt debesīs ļauts, Baltai un skaistai, kā sniegpārsla trausla. Es neņemšu visu, kas ienāk man prātā, Tā zvaigzne mans eņģelis, tā ir mans sargs. Es nezagšu dzīvi tai, par to sods var būt bargs.
