Kad BMW nav īstais auto0

 29  0

Tātad, konspekts par pagājušo ierakstu: janvāra otrajā pusē, ar Annu bijām aizbraukuši uz manu vecāku vasarnīcu, kur grasījos veikt remontu.

Romantiskā nogale laukos izgāzās, jo vasarnīca nebija piemērota palikšanai pa nakti, un nevienu jēdzīgu viesnīcas variantu neatradām. Bija ap astoņiem vakarā, kad izdomājām doties atpakaļ uz Rīgu, un tad tikai sākās šī izbrauciena lielākais piedzīvojums.

Līdz tikt uz normāliem tīrītiem asfalta ceļiem, vairāki kilometri bija jābrauc pa mazapdzīvotām vietām un C kategorija ceļiem. Man jau patīk pa tādiem ceļiem braukt, jo īpaši pa sniegu. Man sirdsapziņa neļauj darīt pāri mašīnām, un speciāli tās bojāt, bet tomēr, jāatdzīst, ka arī es pie īres mašīnas stūres atļaujos būt nedaudz agresīvāks un braukt nesaudzīgāk nekā pie sava personīgā auto stūres. Atslēdzu pretbuksēšanas sistēmu, un ļāvos līkumos nedaudz paslidināju bembi. Arī Annas garastāvokli tas uzlaboja, un likās jau, ka visas pēdējo stundu nebūšanas būs garām, līdz vienā līkumā mūs sanesa pa daudz, un mašīna ieslīdēja ceļa malā esošajā grāvī. Izkāpu laukā novērtēt situāciju. Nekas traks tur nebija, tas ceļmala grāvis nebija nezcik dziļš, tomēr, kad gribēju tikt atpakaļ uz ceļa, sapratu, ka esmu iestidzis pamatīgi, un ārā bez palīdzības netiksim. Izmēģinājām vēl piesēdināt Annu pie stūres un es pats stūmu, bet neko vairāk kā nosmērētas rokas no tā neieguvām. Ok, reāli bija jāsaprot ko darīt tālāk. Piezvanīju mūsu meistaram, ar kuru tikos pāris stundas atpakaļ, domāju, varbūt viņš te tuvumā, bet protams, ka viņš jau bija atpakaļ Rīgā. Es šajā galā pavadīju vasaras, un kaut kādi bērnības draugi man te bija, bet nevienu vairs nepazinu, un vietējo telefona numuri man pilnīgi noteikti nebija saglabāti. Vecāki varētu te kādu pazīt, bet viņiem es negribēju zvanīt, jo negribēju lai viņi uzzina, ka esmu te bijis. Atcerējos, ka auto nomai no kuras īrēju šo mašīnu, ir 24/7 klientu serviss. Zvanīju, neviens necēla. Zvanu vēlreiz, atkal tas pats. Kāda jēga reklamēt 24/7 klientu servisu, ja tas reāli nestrādā? Kaut kas bija jādara. Bijām jau te iestiguši kādas 40 minūtes. Garām nebija pabraukusi neviena pati mašīna. Te bija reāli lauki, un laikam jau ka vietējie ap šo laiku iet gulēt. Es atcerējos, ka kādu kilometru atpakaļ mēs pabraucām garām vienai mājai. Mans risinājums bija sekojošs: atstājam mašīnu te, ejam uz to māju un prasām palīdzību. Anna pateica, ka tumsā aukstā ziemas naktī neies meklēt kaut kādu māju, kuru viņa nemaz neatceras, ka būtu redzējusi. Es prasīju, ko tad citu viņa piedāvā. Annas plāns bija zvanīt visiem draugiem pēc kārtas, un gan jau kādam te tuvumā būs kādi paziņas, kas palīdzēs. Es prasīju, vai viņa pazīst kādu kurš ir no šī gala, viņa atbildēja, ka nē, bet tas esot labāks plāns nekā iet ziemas naktī pa meža ceļu meklēt kaut kādu mistisku māju. Es jutu, ka Anna uzvelkas, un briest strīdam, kuru es nemaz negribēju. Tāpēc piedāvāju, lai viņa paliek mašīnā un zvana draugiem, es iešu uz to māju, un kurš pirmais sarunā palīdzību dod otram ziņu. Anna piekrita, un es devos meklēt savu māju.

Tā kā bija riktīgi tumšs, es ieslēdzu sava telefona lukturīti un ātrā solī devos meklēt vietējo palīdzību. Mēs uz šī ceļa bijām jau sabijuši kādu stundu noteikti, vēl aizvien neviena pati mašīna nebija pabraukusi garām. Es ļoti cerēju, ka mans plāns nostrādās pirmais. Biju nogājis kādas 10 minūtes, kad mans telefons paziņoja, ka baterija ir nosēdusies. Bļāviens! Kā es par to neiedomājos, ka lukturītis noēdīs manu bateriju nenormālos ātrumos. Ko darīt tagad? Griezties atpakaļ, vai turpināt ceļu? Nolēmu, turpināt un turēties pie esošā plāna. Vēl pēc kādām 10 minūtēm tiku līdz mājai kuru meklēju. Viss bija tumšs, neviena gaisma nedega, suņi nerēja. Izdomāju pieklauvēt pie durvīm, un cerēju, ka te nedzīvo kāds trakais lauķis ar bisi, kurš šauj uz katru kurš šķērso viņa īpašuma robežas… laikam esmu saskatījies pārāk daudz amerikāņu kino, Latvijā taču tā nedara. Klauvēju pie durvīm, nekādas reakcijas. Klauvēju pie loga, arī nekā. Sētā nebija nevienas mašīnas, viss liecināja, ka māja ir tukša. Jā lauki laikam tiešām izmirst. Vai šī diena var kādreiz beigties? Annai piezvanīt un uzzināt kā viņai veicas arī nevarēju. Sāku fantazēt, ka varbūt vajadzēs pārlaist nakti mašīnā. Benzīns it kā pietiktu darbināt mašīnu ik pa brīdim, bet tas būtu tik stulbi, un tad man vajadzētu samierināties ar Annas pārmetumiem par visu šo izgāzušos vakaru. Neko, devos atpakaļ. Kādai mašīnai taču agri vai vēlu jābrauc garām.

Gāju un domāju, ka vajadzēja jau no sākuma zvanīt LAMB Autoklubam, vai tamlīdzīgam servisam, bet tad likās, ka šī tik tāda neliela iestigšana kupenā, ar pāris večiem, vai normālu 4×4 varēs izstumt pāris sekundēs. Varbūt Anna jau vispār pārsalusi un tagad būs īpaši aizkaitināta? Nodomāju, nav ko prātot par lietām kas un kā varētu būt, jādomā risinājums. Kad tuvojos mašīnai, jau pa gabalu sadzirdēju ka ap to vietu kur mēs bijām iestiguši notiek kaut kāda mašīnu rūkoņa un cilvēku smiekli. Kad tuvojos, pamanīju arī mašīnu gaismas un cilvēku siluetus. Sapratu, ka vai nu Anna ir atradusi palīdzību, vai arī kaut kādi trakie lauķi uzbrūk nabaga Annai un demolē manu auto (joks). Jebkurā gadījumā pieliku soli, un biju klāt tieši brīdī, kad nez no kurienes uzradies Amarok vilka laukā manu īres bembi. Anna stāvēja malā un runājās ar vienu no glābējiem. Pamanījusi mani, viņa priecīgi māja un izskatījās lepna, ka viņa ir sarunājusi palīdzību.

Izrādījās, mūsu glābēji bija 3 vietējie, kas brauca mājās pēc darba, un ieraudzījuši sniegā iestigušo bembi un seksīgu blondīni, protams, ka apstājās. Anna izstāstījusi viņiem stāstu, un džekiem mašīnā bijis viss nepieciešamais, lai izvilktu laukā mūsu mašīnu. Protams, visi 3 puiši uz nebēdu flirtēja ar Annu, bet es nebiju tādā pozīcijā lai ko iebilstu. Dabūju dzirdēt arī komentārus un jociņus par to, kā es tā esmu pametis vienu pašu dāmu mežā, un ka man paveicies, ka paspēju atskriet atpakaļ tieši tagad, citādi viņi ar manu Annu būtu aizbraukuši ietusēt. Bet vispār, visi puiši bija ļoti labdabīgi noskaņoti, un pirms šķīrāmies es viņiem iedevu pāris pudeles dažādu dzērienu, kas man gulēja bagāžniekā un bija paredzēti mūsu romantiskajai nedēļas nogalei vasarnīcā. Nu jau mēs pavisam varējām sajusties kā draugi.

Pārdomas turpinājumā - https://mistersx.com/kad-bmw-nav-istasi-auto/?utm_source=spoki&utm_medium=post

 

Komentāri 0

0/2000