Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem, kurus mūsu valstī oficiāli svin 23.jūnijā un 24.jūnijā. Jāņi ir vienīgie plaši svinamie svētki, kuru rituālajā izpildījumā vēl joprojām saglabājušās ļoti senas mūsu senču tradīcijas. Svētku pamatā bija pagāniskas tradīcijas, saistītas ar zemkopību, zemes auglības, saules un falla kultu.
Ticejumi un tradicijas : Vasaras saulgriežu rituāli pamatā ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šai naktī piemītot dzīvinošs spēks. Tāpēc jāpeldas ezeros un upēs, kas tek pret sauli, vai jāvārtās rasā. Jāņuguni, savukārt, jādedzina pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējumi vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik tālu redzams tās spīdums. Uguns jāaizdedz saulrietā un jāuztur degot līdz pat Jāņu dienas rītam. Tāpēc arī pazīstami ticējumi par to, ka nepieciešams visu nakti palikt nomodā, jo kādam taču ugunskurs jāsargā.
Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Lai „saule grieztu zelta riņķi Jāņa tēva pagalmā”, tad Saules simbolu – degošu uguns rituli laida no kalna lejā upē vai ezerā. Jauka ir arī pāri ugunskuram lēkšanas tradīcija. Tas jādara, lai attīrītos no visa liekā. Jaunieši lec, sadevušies rokās, lai burvju spēks to vienotu kopā.
Daba ap saulgriežu laiku ir pilnā plaukumā un saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk. Tāpēc šajā laikā vāktajām zālītēm ir dubultdziedinošs spēks. Vislabāk 21.jūniju Ziedu vai Zāļu dienu pavadīt klusi, meditatīvi, pie dabas, neko neēst, bet dzert zāļu tēju, iet pirtī, lai fiziski un garīgi attīrītos.
Kā dziesmā teikts, visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā. Tāpēc Līgo pušķos liekamas gan madaras, gan nārbulis, rudzupuķes, magones, vībotnes, sarkanais āboliņš, asinszāle un daudzas citas. Namu un pagalmu rotāšanai savukārt parasti izmanto meijas, tāpat, sargājoties no skauģiem un raganām, pie sliekšņiem pieliek pīlādžu zarus, bet grīdas pušķo ar Jāņu zālēm un kalmēm, lai kukaiņus no mājas izdzītu.
