Šis ir viens no maniem pirmajiem dzejoļiem, ;) Ceru ka patiks:)
Mana sirds vairs nav mana,
Jo es to atdevu Tev,
Tad kad Tu biji mana.
Tad kad es varēju Tevi just
Un Tavos apskāvienos kust,
Ka nekad agrāk!
Mana vēlme pēc Tevis bija tik stipra
Kā pavasara jasmīnu smarža,
Kā nekad agrāk!
Un mes bijām abi tajā naktī,
Ka viens vesels, klusā dejas taktī,
Kā nekad agrāk!
Un tad es sapratu, ka nekas nespēs,
Man Tevi atņemt,
Jo Tu esi daļa no manis...
Šo dzejoli es uzrakstīju vienai meitenei, ar kuru es kopā biju vairāk kā gadu, kopā daudz ko pārdzīvojām, bet neilgi pēc tā, kā es viņai parādīju šo dzejoli, viņa mani pameta:D Jocīgi, ne? Laikam sāpes, ko man viņa nodarīja lika man pievērsties dzejoļu rakstīšanai, tā vismaz var izlikt savas emocijas uz papīra, un kļūst vieglāk.
Es īstenībā iesaku visiem, kam ir kādi pārdzīvojumi, sāpes, kam ir grūti-Rakstat to visu uz papīra, kaut ne dzejoļus, bet vienkārši rakstat, varat arī pēc tam sadedzināt uzrakstīto, vai arī saglabāt, lai pēc tam ir ko pārlasīt. Bet ticat man, tas palīdz un kļūst vieglāk:)
Nju tas tā, mana pieredze, varbūt arī kādam būs ta pat, ja pamēģinās;)
