- Bija salts ziemas rīts. Kad es pamodos, vēl bija tumšs. Izkāpu no gultas un devos uz vannasistabu. Nomazgājos un devos uz virtuvi pēc ikrīta kafijas. Kamēr vārījās ūdens, paspēju pagatavot kādu maizīti. Apēdis maizīti, ieskatījos pulkstenī. Ātri iztīrīju zobus, savācu visu, kas nepieciešams un skrēju uz pieturu.
* Nozvanīja modinātājs. Kā es ienīstu šo skaņu! Un klāt ir kārtējā pirmdiena. Kad tas viss rez beigsies!? Izberzēju acis un gāju dušā. ''Forši! Nav siltā ūdens!'', es teicu un aiz dusmām gandrīz sāku raudāt. Tā nu es nomazgājos aukstā dušā un dreboša cēlu pie lūpām zaļās tējas krūzi. Tajā rītā tā šķita neparasti garda. Uzkrāsoju lūpas un devos uz universitāti.
Pieturā stāvēja daudz cilvēki. Tā ir vienmēr, jo tas ir galapunkts. Parasti man no rītiem miegs nenāk, bet tajā rītā biju ļoti miegains. Lai aizdzītu miegu, izņēmu no somas pleijeri un sāku klausīties mūziku. Pienāca trolejbuss un es kāpu iekšā. Lielākoties transportā es stāvu kājās, jo zinu, ka nākamajā pieturā iekāps kāds vecs cilvēks vai sieviete, kuru tāpat laidīšu apsēsties savā vietā, bet toreiz es tomēr apsēdos. Trolejbuss sāka braukt.
* Es nedaudz kavējos, tādēļ devos uz trolejbusa pieturu, nevis gāju kājām. Vējš bija neparasti nepatīkams. Tas pamanījās tikt cauri pat maniem vecmammas adītajiem dūrainīšiem. Beidzot apstājās man vajadzīgais trolejbuss. Kāpu iekšā un ''nopīkstināju'' e-talonu. Ar acīm meklēju sēdvietu, taču visas vietas bija aizņemtas. Es biju vienīgais kājās stāvošais cilvēks. Man bija auksti un es tik ļoti vēlējos apsēsties un sajust no sildītāja plūstošo siltumu. Tad pēkšņi...
- Nākamajā pieturā iekāpa vairāki jauni cilvēki. Visi ieņēma sēdvietas, bet kāda meitene palika stāvam. Viņa no aukstuma bija sabozusies kā tāds balodis autoostā, bet viņas vaibsti man šķita tik patiesi un piemīlīgi. Viņa bija tik skaista! Es, protams, cēlos kājās un atvēlēju meitenei savu vietu. Pretī saņēmu apburošu smaidu.
* ...kāds puisis piecēlās un lika noprast, ka man jāsežas. Es pasmaidīju un apsēdos. Man beidzot bija silti un arī garastāvoklis uzlabojās. Atvēru somu un paņēmu rokās kladi. Man bija jāraksta eksāmens ķīmijā, taču es itin nemaz nebiju mācījusies. Es būtu mācījusies, bet man galīgi nebija laika. Vienam vajadzēja to, otram to, bet es nespēju atteikt un palīdzēju. Zinu, ka tas viss kādreiz jāizbeidz, bet līdz šim man kaut kā tas nav sanācis. Es pacēlu galvu un redzēju, ka tas pats puisis, kurš piecēlās, lai man nebūtu jāstāv kājās, skatījās uz mani. Kad es to pamanīju, viņš ātri novērsās. Man tas šķita smieklīgi. Tā nu es lasīju par skābēm, sārmiem, sāļiem, spirtiem un ko tik vēl ne.
- Viņas smaids lika smaidīt arī man. Es nostājos tā, lai varētu vērot šo skaisto meiteni. Zinu, ka tas var šķist dīvaini un meitenei tas varētu likt justies neomolīgi, bet es nespēju no viņas novērst acis. Viņa kaut ko meklēja somā. Izņēma no tās kladi un tad es sapratu, ka arī viņa visdrīzāk ir studente. Acīmredzot gatavojās kādam eksāmenam. Sesija taču. Man par laimi viss jau bija beidzies, atlika tikai nokārtot šādas tādas lietas. Pēkšņi viņa paskatījās uz mani. Es aizgriezu galvu un jutu, kā es lēnām nosarkstu. Cerams viņa to nepamanīja, kaut gan maz ticams. Trolejbuss apstājās. ''Oj! Man taču jākāpj ārā!'', es nodomāju un kāpu ārā. Arī meitene cēlās kājās un kāpa ārā.
* Redzēju, ka puisis kāpj ārā. Pavēros ārā pa logu un sapratu, ka arī man jākāpj. Izkāpu un devos uz universitātes pusi. Šis puisis gāja man pa priekšu. Kādu gabaliņu tā gājām, bet tad man vajadzēja nogriezties. Kad es nogriezos, puisis paskatījās uz manu pusi. Man viņš šķita jauks...
- Gāju un jutu, ka šī skaistā meitene iet aiz manis, kad pēkšņi viņa nogriezās pa kreisi. Viņas tumšie, cirtainie mati izcēlās uz baltā fona. Es pie sevis nodomāju:''Kāpēc es vienkārši nepiegāju pie viņas un neuzsāku sarunu? Kā vienmēr...''. Es cerēju, ka vēl kādreiz satikšu viņu un devos uz savu galamērķi...
Gejiski, ne? :D Šī ir pirmā nodaļa no mana murga. Ja būs laiks (es ceru, ka būs), tad kādreiz turpināšu šo murgu. Tas viss ir izdomājums, starp citu.
Jauku dienu!
