Pirms 4 gadiem sāku mācīties augstskolā. Ar draudzeni mācījāmies vienā fakultātē tikai dažādās programmās. Daudzas lekcijas mums bija kopīgas. Viņas kursā mācījās viens puisis... ... kurš man iepatikās, tā kā viņi mācījās kopā, tad man draudzene par viņu šo to pastāstīja, sameklēju viņu draugiem.lv un uzaicināju. Protams, viņš apstiprināja. Visu pirmo semestri metu uz viņu aci un bieži skatījos draugiem.lv viņa profilu. Tā beidzot sākās pirmā sesija un tai janvārī bija baigie aukstumi. Man istabas biedrene ieteica viņam beidzot uzrakstīt un es paklausīju. Tā sākām sarakstīties un tad viņš mani uzaicināja uz kino un tā sākās mūsu satikšanās. Visinteresantākais bija tas, ka viņš mani fakultātē neatpazina, pat nebija ievērojis, ka es tāda esmu. Pēc gada viņš mani bildināja un pēcpusotra gada sākām dzīvot kopā. Tā kā mums aiz stūra bija baznīca, tad nolēmām, ka viņam jānokristās un tad pēc gada tai vasarā apprecēsimies, bet sanāca tā, ka drīz pēc viņa kristībām nolēmām šai pašā vasarā apprecēties. Ko vilkt garumā? 2008. gada 5. jūlijā svinējām kāzas.
Bija agrs pavasaris. Kokiem plauka lapas, ziedēja pirmie pavasara ziedi, atgriezās gājputni, daba modās no ziemas miega. Lēnām bija atnācis pavasaris... Pavasara iestāšanos man pat nebija laika pamanīt, man bija jāraksta bakalaura darbs, papildus vēl garās darba stundas (no rīta agri, vakarā mājās vēlu), tik vien izklaide bija kā iegriezties portālā draugiem.lv, visbiežāk tas sanāc agrās rīta stundās. Un te vienu dienu manā draugiem.lv pastakastītē pavisam īsa vēstulīte, no izskatīga tumšmataina puiša: „Vai tik agri no rītiem miegs nenāk?”...tā nu sākās mūsu sarakste, kas ilga pāris mēnešus, mēs runajām par viskautāko - par darbu, mācībām, par dzīvi. Man likās tik savādi, ka ar puisi, ko pat neesmu redzējusi, varu tik brīvi sarunāties. Pēc pāris mēnešiem viņš mani uzaicināja satikties. Bakalaura darbs bija nodots, darbā bija sācies atvaļinājums. Un tad kādā dienā mēs satikāmies, atceros viņa dāvāto pēdējo pavasara tulpīti, atceros viņa smaržu, viņa skatienu, vieglo skūpstu uz vaiga un drošo sveicienu. Kopš tās dienas ir pagājuši 3 gadi, bet joprojām atmiņas ir tik spilgtas it kā tas būtu noticis vakar. Nu jau gandrīz gadu esam precējušies. Ja iepriekš kāds būtu teicis, ka dzīvesbiedru var atrast caur internetu, nekad nebūtu ticējusi.
Nju bij tā... Mani draudzene pasauca līdz uz vienu mājas ballīti, aizbraucu līdz, lai viņai nebūtu jabrauc vienai... Tā visu vakaru sēdeju viena krēslā, nevienu nepazinu... tad es nostājos pie durvīm un noskatījos uz visu pasākumu... Pekšņi nak iekšā no citas istabas atvadīties, jo dodas mājas un pekšņi mīņajoties man kaut kas uzkāpa uz kājas es izskrēju no istabas,jo kāja sāpeja un vainīgais man pakaļ... Visu laiku teica piedod, piedod... un tad mēs saskatījamies... Un pirmais viņa jautajums - Iedosi telefona numuru? es atbildeju, kā lai es dodu, ka vārdu pat manu nezin... Tad iedevu telefona numuru, kad saskatījamies, es tad jau jutu, ka man tāda sajūta ir pirmo reizi... Un tā arī viņš neaizgaja mājās un visu vakaru nopļapājam un forsi pavadījam laiku klusa stūrītī... šis 23. oktobris bija neaizmirstams un sogad 23. oktobrī paliek 5 gadi, kops iepazīšanas dienas. Kopš satikšanas pēc 2 gadiem un 2 menesiem piedzima Meitiņa Evita Leonora Lukstiņa... un 2008. gada 14. februarī viņš mani bildināja - super un 23. augustā aprecejāmies... Tulīt jau veseli 5 gadi, kopš iepazīsanās... Vnk neaizmirstami... Un Mīlu šo cilvēciņu!:*
Mums viss bija kā seriālā... skaisti... atceroties sirds laimē ietrīsas un saprotu, cik patiesībā laimīga esmu :) Man bija tikai 13, kad mamma atļāva māsai doties līdzi uz "lielajām" pagasta diskotēkām. Tur es viņu ieraudzīju. Viņš bija no pilsētas. Kopā ar draugiem bija atbraucis ar močiem. Viņš pienāca man deju zālē klāt, paņēma aiz rokas un veda dejot... Nodejojām tikai pāris dejas, bet ar to pietika, lai katrā nākošajā diskotēkā es sapņotu satikt viņu vēl un vēl. Viņš vispār nebija no tiem, kas daudz dejoja... vienmēr tikai pāris dejas... un vienmēr kādu arī ar mani... Jau pirmajā satikšanās reizē ievēroju, ka viņam bija tāda jauka smarža... laba odekolona, cigarešu un piparmētru košļeņu sajaukums. Tā nesmaržoja neviens... vēlāk jau pēc smaržas vien jutu, ka viņš ir tepat tuvumā. Pēc diskotēkas mājās ejot pēc šim smaržām smaržoja manas rokas... Pieliku tās pie deguna, gulēt ejot tās smaržoju un raudāju... tik ļoti man viņu vajadzēja... bet pateikt es viņam neko nevarēju... Reiz pat sāku satikties ar viņa draugu, lai tikai būtu viņa kompānijā, jo šķita, ka meitenes viņam neinteresē, tikai moči.... Tad iztēlojos, ka pasaucu viņu ārā un pasaku, ka ar viņa draugu draudzējos tikai viņa pēc... bet nebija dūšas...Es laikam spēju piepildīt visus savus sapņus, jo viņš mani izsauca ārā un jautāja - kāpēc sāpinu viņa draugu... Tad es to pateicu, pretī dabūju skūpstu, ko tik sen biju kārojusi... un viņš apsolīja visu nokārtot ar draugu... Pa šo laiku, biju beigusi vidusskolu un sāku studēt Rīgā. Mājās tiku reizi mēnesī (mācījos LPA armijas režīmā), tāpēc viņu vairs nesatiku... Caur draudzeni biju dabūjusi vienu viņa bildi, kas man vienmēr bija līdzi... Viņš vienmēr palika mana pirmā, mana nepiepildītā mīlestība.... Kādu dienu, kad jau biju atpakaļ dzimtajā pusē, kur izgāju praksi vietējā policijā un īrēju pilsētā dzīvokli, pie manis atbrauca māsīca, kura palūdza, lai ar viņu kopā dodos uz čehu atrakciju parku, kas viesojās pilsētā. Lija lietus, negribējās, bet māsīcai atteikt negribēju. Un tur es viņu atkal pēc tik daudziem gadiem satiku... ieraudzīju... un nezinu kāpēc - vienkārši piegāju klāt un apķēros... Viņš ļāvās manam skāvienam un čukstēja ausī : "Es Tevi vairs nekad mūžā vaļā nelaidīšu"... Un nelaiž vēl šodien :) Kopš 1999.gada 10.oktobra esam kopā. 2000.gada 23.septembrī lielā radu un draugu pulkā svinējām savas kāzas un nu mums jau ir arī savs dēliņš, kuram ir 7 gadi un 3-gadniece meitenīte. Mana mīlestība ir piepildīta. Esmu nelabojama romantiķe un liktenis mani lutina, jo esmu kopā kāzās ar tik daudziem jaunajiem pāriem. Novēlu viņiem visiem izdzīvot tik skaistu mīlestību, piepildīt to un sagādāt mīļus, pārsteigumu pilnus mirkļus savai otrai pusītei...
Bija ļoti karsta vasaras diena un mani laukā paaicināja viens paziņa, piekritu iziet pastaigāt.Viņš piedāvāja ar saviem draugiem aizbraukt nopeldēties, piekritu arī tam. Aizgājāmie pie manis uzvilku peldkostīmu, paņēmu dvieli un maiņas drēbes, pa to laiku viņš sazvanīja savus draugus un norunāja vietu, kur mūs savāks ar mašīnu.Ok dodamies tur, mašīna laicīgi atbrauc un esam ceļā uz peldvietu.Acīs baigi iekrita šoferītis.Piebraucām pie veikala un abi ar šoferīti palikām vieni mašīnā, mēģināju izveidot kkādu sarunu, bet nesekmīgi - klusais tips.Tas mani kkā baigi, baigi pievilināja.Ok, visi atnāk un mēs dodamies tālāk.Nopeldējāmies, jautri visi 5 pavadījām laiku un devāmies mājās.Šoferītis mani pat līdz mājām aizveda.Paprasīju kad, tad nākošreiz brauksi peldēt, jo dikit forši pavadīju laiku un tā.Viņš teica, ka droši vien mani caurs savu draugu var sadabūt, tad arī paziņos.Bet man viņš tik ļoti iepatikās, ka uzreiz piedāvāju savu nr, divreiz nedomājot, viņš man iedeva savu tel. lai es saglabāju savu nr.Tā arī izdarīju, uzpīkstināju sev, lai man ir viņa nr. Tā nu tajā pašā vakarā es viņam uzrakstīju.Sākām catot regulāri, ar laiku arī norunājām randiņu vietas un devāmies pastaigāties un labi kopā pavadīt laiku.Nu redziet, jau vairāk kā pusotrs gads mums abiem. :) Un abi esam dikti laimīgi, un sords mīlam viens otru. :) (lindagulbe)
Reklāma
Tad man radās problēmas ar datoru, sapratu, ka būs jāmeklē kāds datorspeciālists. Dators bija pavisam lēns, bet draugiem.lv vēl ieiet varēju un pēkšņi zem kāda puiša profila ieraugu, ka rakstīts, ka puisis ir datorspeciālists. Nolēmu uzrakstīt un pajautāt padomu. Puisis man atbildēja, ka to tā nevar noteikt, ka tad viņam jābrauc pie manis ciemos. Tā nu sarunājam lietišķu tikšanos, man absolūti nebija prātā citas domas. Atbrauca mans datorspeciālists, apskata datoru u.t.t. un kamēr instalējas programmas mums sāka raisīties interesantas sarunas :) Un tā mēs aizrunājāmies līdz pat rīta gaismai, likās, ka esam pazīstami jau mūžību. Puisis ieraudzīja,ka man mājās stāv akordeons,palūdz vai var man ko nospēlēt un pats to nezinot nospēlēja manu mīļāko dziesmu...tas laikam pilnībā atkausēja manu sirdi. Un tā kopš tās dienas mēs esam kopā un lai cik dīvaini arī nebūtu mēs jau nākamajā dienā sākām dzīvot kopā un pēc nedēļas jau puisis bija pārvācies pie manis ar visām mantām. Kā tagad smejamies, ka viņš salaboja ne tikai manu datoru, bet ielaida manā sirsniņā mīlestības vīrusu, pret kuru antivīrusa programmas nesot :) Tā nu sanāk, ka 4 gadus jau dzīvojam kopā un no tiem 1,5 gadus kā laimīgs precēts pāris :)
Rakstat savus stāstiņus man :) Paldies rakstītājiem :*
