Katram geimerim izrādās, ka ir sava koļīšanas tehnika. Šoreiz pastāstīšu reālu dzīves notikumu, kā mani un manu draudzeni mēģināja nokoļīt divi geimeri. 
Kā geimeri mēģināja mūs nokoļīt.54
757
27
Ap sešiem no rīta ar Zani pēc ballītes devāmies māju virzienā, pa ceļam vēlēdamās apmeklēt veikalu. Iedamas pa Čaka ielu, no kāda balkona izdzirdējām šādu saukli - Čo? Čo? Opa ņihu**! Davaj nākat šurp! Ignorējām šo jauko uzaicinājumu doties pie mistiskajiem balkona vīriešiem un turpinājām ceļu uz mūsu iecerēto veikalu ''4 Promiles'' Nogriezāmies uz Ģertrūdes ielu un mums piesējās kāds vīrietis,uz gadiem 30, kurš prasīja, ko mēs tik agri daram augšā. Atbildējām,ka dodamies uz veikalu ''4 Promiles''. Vīrietis pēkšņi salecās un pasmīnējis sacīja,ka viņam vēl nav tik daudz promiļu. Kāds no viņa draugiem, iznācis tikko no nama kāpņu telpas, kas atradās pāri ielai, jautāja, vai mākam spēlēt bungas. Uz ātro izspļāvu, ka mākam. Zane atkal uz mani paskatījās, jo viņa zināja, ka ievilkšu mūs abas dīvainos piedzīvojumos, man ir tāds neparasts talants to vienmēr izdarīt.
Tad sekoja jautājums - ''Meitenes, kas jums labāk garšo, šņabis vai vīns?'' Tā kā bija pēcballītes rīts, kārdinošāks, protams, šķita vīns, par Zani nemaz nerunāsim, viņa mums ir vīnsieviete. Tātad mūsu atbilde šeit bija skaidra - VĪNS. Pēc mirkļa jau attapāmies viņu dzīvoklī. Tika uz galda uzliktas interesantas, bet ne vīna glāzes, kurās tika iepildīts mūsu pasūtītais baltvīns. Sākās sarunas un atklājās, ka abi vīrieši aizraujas ar datorspēlēm un ir geimeri. Viņiem pat pašiem ir savs klans, kurš ik pa laikam satiekas un iedzer. Interesanti, ka klanā ir tikai viena meitene, kuru klana puiši tā teikt sadala savā starpā. Visu laiku datorā tika atskaņoti nezināmu krievu izpildītāju klipi, kur bija kailas sievietes, nezinu, vai tas bija kāds mājiens, bet pašiem vīriešiem ļoti patika un viņi bija mazliet izbrīnīti, kad ierosinājām, ka vajadzētu uzlikt ko savādāku. Jo vairāk ar viņiem runājām, jo vairāk sapratām, cik dīvaini viņi ir. Bet kamēr viņi mūs baroja un mums vēl bija laiks, palikām un brīnījāmies par viņu stāstiem.
Reklāma
Kad viņi bija beiguši stāstīt par savu spēļu saturu, viņi jautāja, vai mēs arī spēlējam kādu datorspēli. Atbildējām, ka nespēlējām. Tad jau sekoja nākamais jautājums, Vai piedalamies onlainčatos. Uz kuru arī atbildējām noraidoši. Pēc šīs atbildes abi saskatījās ar lielām acīm un mums jautāja, - '' Ko tad jūs darat?'' Neatceros kurā mirklī, bet biju viņiem teikusi, ka man patīk filosofija un tad nu sekoja jautājumi, kura ir mana mīļākā filosofijas grāmata un tā tālāk. Kad viņi to bija uzzinājuši, viņi sāka stāstīt par savām mīļākajām grāmatām. Izrādās, ka tās nav datorspēļu pamācību grāmatas un pat ne ''KĀ LIETOT DATORU UN BŪT PAR HAKERI''. Viens no viņiem parakājās pa grāmatu plauktu un izvilka grāmatu uz kuras vāka bija attēlota puskaila sieviete uz pūķa, fantastika ar puskailu sieviešu piedalīšanos. Lai arī cik ļoti šī viņa mīļākā grāmata nebūtu mūs nošokējusi, otra vīrieša mīļākā grāmata bija vēl fantastiskāka - Kamasutra. Sacīja, ka pārzin viņu kā alfabētu. Šo visu sakot viņa seja izskatījās tik lepna un apmierināta,itkā tā būtu viņa dzīves misija un šīs misijas plānu punktus zin no galvas. Pēc šī pavērsiena ar Zani sarunājām, ka pulkstens septiņos dosimies tālāk.
Glāzīšu saturs ik pa laikam tika atjaunots un atjaunots, tāpēc mūsu iepriekšējie plāni - piebeigt šo glāzīti un doties - neizdevās. Kad pajautājām, ko viņi dara, lai dzīvotu un spētu sevi uzturēt, uzzinājām, ka pirmais vīrietis strādā kādā Baltkrievijas alkohola rūpnīcā un otrs ir bezdarbnieks, kurš dzīvo uz ģimenes rēķina. Kā otrais vīrietis ar smaidu sejā noteica - "Vismaz vairāk laiks atliek datoram!'' Izrādījās, ka šis dzīvoklis pieder pirmā vīrieša mātei, kura patreiz gulēja citā istabā. Pēc šī fakta pavēstīšanas, viņš sāka stāstīt par savu sapņu meiteni - viņai jābūt skaistai, nav obligāti jāprot gatavot ēst (pēc šī argumenta pateikšanas viņš mums veltīja īpašu skatienu ar mājienu, ka, ja mums nepadodas kulinārija, tā nebūtu problēma) un, ka arī viņai ir jāpatīk datorspēlēm un viņi varētu kopā dienu no dienas spēlēt spēles un viens otru atbalstīt.
Pulkstens jau bija dažas minūtes pāri septiņiem un atrunājāmies, ka mums jādodas tālāk. Viņi par šo jaunumu uzzināšanu nebija īpaši iepriecināti,jo redz tomēr nesanāca viņiem mūs nokoļīt, taču sarunājām sazvanīties un tas viņus mazliet uzmundrināja , tad atvadījāmies. Interesants fakts? Mēs nemaz viņiem neiedevām numurus, bet to viņi laikam saprata tikai vēlāk. :)
