Man nepatika mans papagailis. Citiem bērniem bija putniņi, ar kuriem varēja spēlēties, ņurcīt tos pa rokām, tie prata pa kādam vārdam. Manas vistas vienīgā superspēja bija būt par melno atraitni. Pilnīgi nopietni! Viņai ir bijuši veseli pieci vīri – pirmais izmetās pa logu, viens šķiet nobeidzās, daži pazuda bez vēsts – tagad jau lāgā neatceros, kas kādu galu ņēma. Es pat lāgā vairs nezinu, cik manai vistai ir gadu. Starp citu, tiktāl tas ir pirmais un vienīgais papagailis, kuru izvēlējos un nopirku pati.
Neskaitāmas reizes biju mēģinājusi viņu pieradināt un gandrīz bez pirkstiem palikusi. Apzinoties, ka jauna putna man nebūs, kamēr mana melnā atraitne ir dzīva, dažreiz pat biju pieķērusi sevi pie domas, ka jaukāk būtu, ja viņa nejaušām izlidotu pa logu. Bet putns it kā nojaušot manas domas, par spīti negāja pat logam tuvumā, ja kādam bija aizmirsies to aiztaisīt.
Agrāk šī papagailene, kuru, starp citu, sauc Herta, mita viesistabā. Pēc remonta uzstāju, ka putnam vajadzētu dzīvot manā istabā – šķiet vēl joprojām cerēju uz to, ka izdosies mazo mežoni pieradināt. Cik muļķīga cerība!
Kopš tās dienas, kad Herta pārcēlās uz manu istabu, ir pagājuši vairāk nekā 7 gadi (nopietni, cik tad īsti tam putnam ir gadu? O_o ). Neticēsiet, bet starp mums tagad valda īsta mīlestība! Nē, pieradināt šo vistiņu man tā arī neizdevās un iemācīt tai kādus cilvēku valodas vārdus arī ne. Bet tagad saprotu, ka visas attiecības nevar būt pēc viena šablona veidotas (par ar papagaili ne), un ja tās nav tādas, kādas tās ir vairākumam, tas nenozīmē, ka tās ir sliktākas.
Es tiešām cienu šo putnu. Viņa ir neatkarīga (viņas būra durvis vienmēr ir vaļā), viņa neļaujas nekādai ņurcīšanai un ucināšanai (par to vēl joprojām var palikt bez pirkstiem) un mums ir izdevies atrast kopīgu valodu. Man neizdevās piespiest viņu iemācīties cilvēku valodu, bet toties viņa mani iemācīja čivināt – tagad, ja izdvešu kādu puslīdz papagailisku skaņu, saņemu no viņas atbildi. Dažkārt mēs diezgan ilgi šādi mēdzam runāties. Esmu pamanījusi, ka viņa bez bailēm un ar interesi mani vēro, kad es dziedu karaoke vai runājos pa telefonu. Man arī patīk klausīties viņas dziedāšanā un vērot viņas papagailiskos stiķus un niķus. Pārrodoties mājās, zinu, ka viņai ir prieks mani redzēt. Tāda lūk ir mūsu draudzība.
