Sestdiena, man jāiznieko diena un jādodas uz apbalvošanu.Parasti jau ir tā, ka ir vēlme doties uz tiem pasākumiem, apbalvošanām...bet ne šoreiz. Šķita, ka varētu nebūt tik labi, kā es varētu vēlēties. Nācās braukt uz Rīgu, uz labāko eseju darbu apbalvošanu. Nezināju pasākums svinīgs vai nē, tāpēc nepārcentos ar apģērbu, galvenais, ka paņēmu līdzi augstpapēžu kurpītes, ar kārtīgu papēdi, lai vismaz kaut cik pieklājīgi izskatītos.
Protams, ka izvēlējos braukt ar vilcienu, kur man bija sarunāta tikšanās ar Sintiju, jāpiebilst, ka viņa arī bija gaidīta uz apbalvošanu. Sākumā jau tas, ka viņa iekāpa vilcienā un nevarēja mani atrast, tāpēc sazvanījāmies, tomēr mani atrada. Tā nu mēs tur sēdējām, ceļā uz Rīgu. Pretī sēdēja kāds onkulīts, kurš svanīja uz Tele2, lai pārbaudītu, vai numurs, uz kuru viņam jāzvana, ir Tele2 vai nav. Man jau viņš netraucēja, bet tas, ka viņš ieslēdz skaļruni, lai visi apkārtējie dzird, pie tam vēl nevar normāli parunāt – tas man mazliet traucēja. Kamēr viņš runāja pa telefonu, es paspēju nolakot nagus. Pēc neilga laika jau bijām Rīgā. Aizgājām paēst uz Hesīti, pastaigāt pa veikaliem, tomēr laiks vēl bija.
Līdz 13.00 mums bija jāpaspēj ierasties, lai ierastos laikā, izgājām no Origo laicīgi. Protams, man telefonā bija karte, bet tas diez ko nelīdzēja, jo sākumā mēs tāpat aizšāvām uz nepareizo pusi, izstaigājām RCT šaurās, pēc zivīm smaržojošās ieliņas, maldījāmies, plus vēl tas, ka mēģināju prasīt kādai sievietei ceļu, bet viņa mani noignorēja un ātri nogriezās no tā ceļa, jauki. Beigu beigās, ar laipnāku cilvēku palīdzību tikām pareizajā virzienā. Prasījām kādām vīrietim, kur atrodās mums vajadzīgā iela, viņš pateica, ka šeit tādas nav, bet tas jau tā, ka pēc kādiem 100 metriem mēs atradām mums vajadzīgo ieliņu un ēku, vienkārši fail. Tad nu mēs bijām ieradušās, laicīgi. Sēdējām un klausījāmies, ko mums stāsta, pasākums bija tika jauks, ka mums pašiem bija jādzied, jo mūzikas skolotājs sestdienās nestrāda, tā kā nevarētu sarunāt. Vispār tur nekas nebija kārtīgi organizēts, kā mierinājuma balvu dabūju grāmatu (varēšu sevi izglītot), pildspalvu, zīmuli, lineālu (kurš bija no kartona), kurpju maisiņu, rozi un tukšu aploksni, kurā atradās neredzama biļete uz kādu no Dailes teātra izrādēm, uz kādu? To es uzzināju tikai vakarā. Tālāk paziņoja tos, kas ieguva galveno balvu. Viens no viņiem izskatījās kā kaut ko salietojies, viņš pat nezināja, kas viņam īsti jādara...izskatījās jau ļoti jauki. Jāatdzīstas, uz tik sūdīgi organizētu pasākumu es vēl nebiju bijusi. Tā nu es ar Sintiju, vienkārši rēkdamas par dabūto, devāmies atpakaļ uz Origo.
Veiksmīgi nonācām līdz Origo, domājām pasēdēt kaut kur, bet pie tādas laimes netikām, jo visi soliņi bija aizņemti. Ieraudzījām smukus korejiešu sportistus, kuri mūs nepārtraukti pētīja. Varbūt arī tāpēc, ka mēs vislaik gājām viņiem garām, staigājot no viena Origo spārna uz otru, sajutos kā kaut kāds stalkers. Iezdomājām, ka varētu aiziet uz Dailes teātri, dabūt savus ielūgumus un doties uz izrādi. Nu, to daļu Rīgas es jau labāk pazinu, vismaz zināmas vietas. Aizgājām pie administrācijas, saņēmām savu ieejas karti, lai varētu sēdēt kaut kādās papildvietās. Mums vēl bija kāda stundiņa laika, tāpēc izdomājām atrast tuvumā kādu kafejnīcu. Nonācām mazā koditorijā. Piedāvāja mums bulciņas ar 30% atlaidi, izskatījās jau gardas, tāpēc izdomājām paņem, garšoja pēc kreppapīra, labais. Protams, mums vēl bija pietiekoši daudz laika līdz izrādei, tāpēc varējām nesteigties. Tā nu mēs tur sēdējām, es aiz garlaicības sāku rakstīt piezīmes uz papīra salvetes, kas gan būtu domājis, ka tā iegūtā pildspalva noderēs. Vispār jau jā, būs man vēl viena pildspalva, ko pievienot savai milzīgajai pildsplvu kolekcijai...jēēj. Izrādījās, kā mēs 20 minūtes pēc slēgšanas nosēdējām, bet pārdevēja bija laimīga, ka mēs viņai sastādījām kompāniju, neskatoties uz to, ka ierēcām par tām bulciņām.
Tā nu mēs devāmies atpakaļ uz Dailes teātri, kas par izrādi? Man nebija ne mazākās nojausmas. Beigās izrādījās, ka tā bija bērnu izrāde „Vārnu ielas republika”. Nedaudz neatbilst manai vecuma grupai. Tikām iekšā, ierādīja mums mūsu vietas, tā jau bija tīri labas, pie pašas skatuves. Tikai tā doma, ka mēs sēdējām blakus noliktavai, mani mazliet biedēja. Jā, izrāde nebija diez cik interesanta. Bet vismaz varējām paskatīties uz Rešetinu, varējām iedod viņam savas rozes, kuras atradās somā un lēni novīta, jo man nebija, kur to puķi likt. Nu tā, pārtraukumā mums aizmeta ciet, vienkārši nespēju sevi savaldīt, kā arī savus piedauzīgos komentār. Tur taču apkārt bija bērni. Es pat nesaprotu, kāpēc es paliku uz to izrādi, viņa bija nenormāli garlaicīga, es neietilpu mērķauditorijā. Varēja jau ļaut izvēlēties izrādi, kuru vēlies redzēt, bet diemžēl es pie šādas privilēģijas netiku.
Lēnām devāmies atpakaļ uz centru. Jau bija 9, līdz vilcienam kaut kāda stunda. Tā nu mēs devāmies uz to ēstuvi, kura bija vaļā – Hesburger. Jau atkal. Paēdām, aizgājām uz Rimi, tad jau lēnām devāmies uz vilcienu. Vismaz tad varējām ierēkt par šo dienu. Sēdējām abas vilcienā, kur bija labi ja divi cilvēki. Mēs nenormāli rēcām, uz vakaru jau parasti aizmet ciet. Sintija izdomāja pastaigāt pa vagonu, lai paskatītos, kas vēl tur sēž. Protams, es arī piecēlos kājās...paspēju nobiedēt viņu, ak es ļaunā. Izvilku no somas savu puķi, kura salūza...uz mājām aizvedi tikai pašu ziedu. Vismaz tāda piemiņa. Tā arī norēcāmies, pat nepamanījām, ka jau ir pienākusi Sintijas pietura. Beigās vagonā paliku es un konduktors. Visbeidzot pienāca Aizkraukle. Vismaz tiku mājās vienā gabalā.
Tātad, šī diena bija viens liels fails. Parasti, jau man patīk braukt un pavazāties pa Rīgu, bet šī diena bija galīgi garām. Kā arī organizētāji paspēja mūs aizvainot, ar savu pārspīlēto patriotismu. Lai vai kā, pie visa es vainoju Mēness tuvumu. Tieši tas mani nelāgi ietekmēja, es pat nevarēju paļauties uz savu lõģisko domāšanu. Patiešām interesanta dieniņa. Vienkārši wupīī.
