Svētdiena, 2014.gada 13.jūlijs
Nekad nebiju bijusi tādās iestādēs kā apbedīšanas birojs vai morgs. Nebiju bijusi blakus kādam, kas pārrunāja tādas lietas kā bēru mielasts vai apbedīšanas process.
Pēdējās divas dienas es neko citu neredzēju kā visu to, no kā labprāt izvairītos, tomēr es nespēju stāvēt malā.
Smits senjors neatgāja no viskija pudeles un glāze ar brūngano šķidrumu regulāri bija viņa kreisajā rokā, bet Tomass neiebilda. Vismaz pagaidām viņš neko neteikšot, jo runāšot tikai tad, ja tas viss turpināsies arī pēc bērēm.
Es braucu līdzi it visur, lai palīdzētu kur vien iespējams. Smits senjors ieminējās par Elizabetes kundzes mīļākajām puķēm un es noorganizēju, lai baltās rozes bēru dienā būtu visur un visā.
Tomass grib, lai viss būtu ideāli dienā, kad jāatvadās no mammas pavisam. Viņš šo divu dienu laikā nav raudājis ne reizi.
Piektdien, kad viņš pacēla telefonu, viņa seja bija neizteiksmīga. Acīs parādījās sāpes un ciešanas, tomēr nenobira pat viena asara. Ja viņa tēva acīs asaras ir gandrīz visu laiku, tad dēls izliekas stiprs.
Iespējams, tieši tāpēc es neatkāpjos. Es vēlos būt blakus Tomasam brīdī, kad viņš salūzīs. Nevar taču tik viegli atvadīties no vistuvākā, kas cilvēkam ir. Nevar bez asarām apglabāt cilvēku, kurš dāvājis dzīvību un audzinājis pēc labākās sirdsapziņas. Cik gan ilgi mans vīrietis plānoja būt stiprs?
Vakar bijām apbedīšanas birojā. Lai gan tur apkārt ir ļoti daudz dažādu zārku un urnas trauku, tomēr viņi spēj kaut kā panākt, ka telpa neliekas tik nomācoša, ko nevarētu teikt par morgu. Tur strādājošie, gribēdami nespēja noslēpt atmosfēru. Auksta telpa un daudz plauktu, kuros guļ mirušie. Arī tur mēs bijām vakar, jo vajadzēja nogādāt drēbes, kurās ietērps Elizabetes kundzi bēru dienā.
Smitu domas sakrita visā, kas saistās ar bērēm. Viņi negribēja kremēt sev tuvo cilvēku, un iegādājās sarkankoka zārku, kurā guldīt trauslo sievietes ķermeni.
- Mums šodien vajadzētu aizbraukt uz kapsētu, - Tomass ieminējās, iztraucējot mani no pārdomām, - Vai varbūt tu vēlies palikt mājās? - viņš painteresējās.
- Es gribu braukt kopā ar tevi, - uzreiz atteicu.
- Es tiešām novērtēju, ka esi man līdzās, - viņš piebilda, - Tomēr, ja nevēlies, tev nav jābrauc uz kapiem, - reizēm viņš bija pat kaitinoši gādīgs.
- Es braukšu, - uzstāju, - Es vēlos būt kopā ar tevi, - maigi noskūpstot viņu uz vaiga, teicu.
- Izbrauksim pēc pusstundas, - Tomass piekrītoši pamāja, - Man vēlreiz jāpiezvana uz restorānu, kurā tiks organizēts bēru mielasts. Tēvam mainījās domas saistībā ar ēdienkarti, un labāk to visu noorganizēt ātrāk, lai pēc tam nav par vēlu.
- Es iešu saģērbties, - ārā šodien nebija lijis nemaz, tāpēc valdīja tveice. Bija kādi divdesmit pieci grādi un nebija viegli atrast piemērotu apģērbu. Neko košu nevēlējos vilkt, bet melnā apģērbā vienkārši varēja izcepies.
Uzejot uz guļamistabu, atvēru lielo sienas skapi. Nemaz nebiju pamanījusi cik daudz apģērba bija jau atceļojis no mana dzīvokļa uz Tomasa. Tas bija neizbēgami, ja lielāko nedēļas daļu pavadu šeit, nevis pie sevis.
Pamanot skapī kaut ko tumši zilu, nedaudz apjuku. Izvelkot un atlokot secināju, ka tā ir vasarīga kleita no ļoti viegla un krītoša auduma, tomēr ne pārāk īsa, un piemērota šādai dienai, bet tā noteikti nebija mana kleita.
Vēlreiz kārtīgi nopētīju savu atradumu un centos atcerēties vai es tiešām ko tādu esmu kādreiz pirkusi. Nekas neatausa atmiņā.
- Tā ir dāvana, - Tomass paziņoja, izbiedējot mani.
- Kāda dāvana? - uzreiz nesapratu.
- Vairākas dienas atpakaļ, staigājot pa veikaliem un meklējot kreklu, ieraudzīju to virsū manekenei, - vīrietis paskaidroja, - Zināju, ka tā ir kā radīta tev un nolēmu uzdāvināt, - viņš mierīgi piebilda, - Tikai šķiet aizmirsu tev to uzdāvināt, - Tomass iebilda.
- Paldies, - es ļoti labi sapratu, kāpēc viņš bija aizmirsis un tieši tāpēc neiebildu, - Man tieši šodien vajadzēja kaut ko tādu, - piegāju un pateicībā noskūpstīju Tomasu.
Mans priekšnieks nedaudz pasmaidīja un apgriezās, lai pats dotos sataisīties.
Novelkot esošās drēbes un nometot tās uz krēsla, ātri uzvilku savu jauno kleitu. Paskatoties spogulī, secināju, ka esmu ļoti bāla, tomēr tādā tveicē negribēju lietot kosmētiku. Šobrīd visi bija ļoti emocionāli, tāpēc nebija vērts lietot pat skropstu tušu..
Biju gatava doties līdzi savam vīrietim.
No Smita dzīvokļa līdz kapsētai bija jābrauc nepilna stunda, bet laiks mašīnā pagāja ātri. Lai gan mēs praktiski nerunājām, jo bijām iegrimuši katrs savās pārdomās, es nemanīju kā paiet šis laiks.
- Es ienīstu visu šo padarīšanu, - apstājoties pie kapsētas Tomass paziņoja, - Mani tracina doma, ka jau pavisam drīz man būs jāatvadās no mammas. Kāpēc gan viņa aizgāja tik ātri? Vēl nebija viņas laiks! - Smits kļuva arvien nervozāks un bālāks, - Vēl nebija viņas laiks! - mans mīļotais vīrietis atkārtoja.
- Man ļoti žēl, - paliecos uz viņa pusi, lai apskautu, - Reizēm ir grūti saprast tā Augstākā plānus, tomēr mums tie ir jāpieņem.
- Es gribu, lai viņa ir šeit, - Smits paziņoja, - Es nepaspēju viņai dāvāt nevienu mazbērnu, - pār vīrieša vaigu noritēja asara, - Viņa nepieredzēja sava vienīgā dēla kāzas, - viņš izklausījās nožēlas pilns.
- Elizabetes kundze noteikti to visu redzēs. Viņa noteikti būs tev līdzās katrā svarīgākajā tavas dzīves notikumā, - es pati ticēju vārdiem, ko teicu. Man vienmēr licies, ka tie mīļie, kas aiziet ātrāk nekā mēs to vēlētos, ir ar mums kopā uz mūžu. Viņi ir blakus tik ilgi, kamēr par viņiem atceramies.
- Es nespēšu no viņas atvadīties, - Smits lēnām sabruka brīdī, kad to nebiju gaidījusi.
- Tu spēsi, - iedrošināju viņu, - Tev jau nebūs jāatvadās pavisam, - apgalvoju, - Viņa vienmēr būs ar tevi, - pieliekot plaukstu pie vīrieša sirds, piebildu.
- Man jau tagad viņas pietrūkst, - Smits cieši mani apskāva, un ļāva, lai viņu mierinu.
- Es ticu, - klusi nočukstēju un lēnām glāstīju viņa muguru, lai kaut nedaudz palīdzētu savam vīrietim.
Kādas trīs minūtes mašīnā valdīja pilnīgs klusums. Tomass tā īsti neraudāja, viņš vienkārši izbaudīja manus apskāvienus. Viņam to vajadzēja, un patiesībā to vajadzēja arī man.
- Piedod, ka tā sabruku, - pēkšņi viņš atvainojās.
- Nerunā tā, - aizrādīju viņam, - Es priecājos, ka tu runā ar mani. Šādas sajūtas nedrīkst paturēt sevī, - teicu, - Es esmu te, lai uzklausītu tevi, - atgādināju.
- Paldies, - ar šo vienīgo vārdu tika pateikts viss. Man nevajadzēja citus paskaidrojumus. Man nevajadzēja piebildes. Šis vārds izteica visu.
- Es gatavs? - pārjautāju, kad bija laiks doties uz kapa vietu.
- Esmu, - Smits piekrītoši pamāja.
Kapsētas uzraugs mums parādīja vairākas plānotās vietas, no kurām bija iespēja izvēlēties to, kas mums patika vislabāk. Brīdī, kad Tomass bija pieņēmis lēmumu un gatavs to paziņot arī uzraugam, iezvanījās viņa telefons.
- Tēvs, - ātri paskaidrojot man, kas zvana, Smits pacēla klausuli, - Klausos, - viņš atbildēja Smitam senjoram, - Es saprotu, - lai gan nedzirdēju, ko viņam saka, es nojautu, ka notiks atkal kādas izmaiņas, tomēr izskatījās, ka Tomass neiebilst, - Tā ir lieliska doma, - jaunais vīrietis piekrita, - Es tev tiešām piekrītu, - viņš pārliecināja savu tēvu, - Man tiešām nav iebildumu. Pēc stundas būšu pie tevis, - Tomass apsolīja un beidza sarunu, - Es ļoti atvainojos, bet mūsu plāni ir mainījušies, - Tagad viņš runāja ar kapsētas uzraugu, - Tētim ir radusies cita ideja un mums tomēr nebūs nepieciešami jūsu pakalpojumi, - Smits piebilda.
- Viss kārtībā, - pavecais vīrs nemaz neizskatījās pārsteigts. Šķiet bieži gadījās, ka tuvinieki pārdomā par apbedīšanas vietu, - Vēlreiz izsaku līdzjūtību, - viņš piebilda.
- Paldies, - Tomass piekrītoši pamāja, - Paldies par jūsu laipnību, - atvadoties, vīrieši sarokojās un uzliekot savu roku uz manas muguras, Smits mani uzmanīgi virzīja atpakaļ uz stāvlaukuma pusi.
- Kas noticis? - kad bijām pagājuši tālāk no kapsētas uzrauga, vēlējos dzirdēt jaunumus.
- Tēvs ir nolēmis, ka mamma jāapglabā viņa jaunajā īpašumā, - Tomass paziņoja, - Tas laikam nozīmē, ka tev būs jāatvēl savos rasējumos īpaša vieta, - zināju, ka tagad dodamies uz Leybournes pili, jo tur mūs jau gaidīs Smits senjors. Šis paziņojums mani biedēja. Tas nozīmēja, ka tagad būs vēl grūtāk izdarīt visu kā plānojām, jo nu šis īpašums būs kā Elizabetes kundzes piemiņas vieta.
