http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-23/721959
Piektdiena, 2014.gada 3.janvāris
- Man jādodas uz darbu, - Smits klusi teica, redzot, ka vairs īsti neguļu.
- Cik ir pulkstenis? - miegaina jautāju.
- Pus astoņi, - vīrietis atbildēja.
- Es arī došos prom, - lai gan acis nebija viegli atvērt, es biju gatava saģērbties un iet.
- Tu paguli, - Smits iebilda, - Izgulies kārtīgi, paēd brokastis un nesteidzies mājās, - viņš piebilda.
- Bet mani gaida draudzene, - es tiešām nevarēju gaidīt visu dienu, kad viņš pārradīsies, jo vēlējos vēl pirms pusdienām atgriezties savā dzīvoklī.
- Tu vari doties prom jebkurā brīdī, - priekšnieks saprata kāpēc tā uztraucos, - Manām durvīm atslēgu vajag tikai no ārpuses, - viņš paskaidroja, - Ārā tu tiksi, bet iekšā bez atslēgas netiek neviens, - Smits īsumā izskaidroja sistēmas būtību.
- Tātad pēc avīzes man labāk neiet halātā, - smaidot ieteicos.
- Avīzes es tev nevaru piedāvāt, - vīrietis saprata, ka jokoju, - Bet mans dators atrodas virtuvē uz galda un ziņas vari lasīt tajā, - sniedzot man atvadu skūpstu, Smits steidzās prom. Viņš nevēlējās kavēt darbu, tāpēc es neapturēju viņu, - Vēlāk sazvanīsimies, - pirms aiziešanas, viņš vēl piebilda.
- Uz tikšanos, - atteicu un ieritinājos segā. Ja jau man tika dota šāda iespēja, tad nolēmu pagulēt vēl kādu stundiņu. Man taču bija atvaļinājums, tāpēc es drīkstēju pagulēt mazliet ilgāk.
Kaut kas sāka nevaldāmi vibrēt un vajadzēja laiku, lai saprastu, ka tas ir mans telefons. Ieskatoties ekrānā, redzēju, ka zvana Anna. Es nedrīkstēju atbildēt viņai, jo šī saruna draudzenei neizmaksātu lēti.
Ieslēdzot WhatsApp aizsūtīju viņai ziņu.
„Tikko pamodos. Steidzos mājās :*”
„Gaidīšu ;)”
Saņemot atbildi, kārtīgi izstaipījos un tikai tad līdu ārā no gultas, lai atrastu savu izsvaidīto apģērbu. Pārsteigta secināju, ka kleita, žakete un apakšveļa vairs neatrodas uz grīdas. Viss mans apģērbs bija pacelts un glīti novietots uz krēsla, blakus kumodei. Secināju, ka viņš tomēr ir kārtīgs vīrietis, kuram patīk sava kārtība, tāpēc uztur to, lai gan pirmajā reizē nebija saklāta šī gulta, kad ienācu iekšā.
Saģērbjoties, vēlreiz paņēmu telefonu. Izrādās Anna bija zvanījusi pat trīs reizes, pirms pamodināja mani. No Džeidas gan nebija nevienas ziņas. Viņa laika joprojām dusmojas, bet gan jau mēs izrunāsimies. Par to es biju droša.
Priecājos, ka neviens cits mani pagājušajā naktī nebija meklējis un traucējis.
Ieejot virtuvē, uz galda atradu lapiņu, kas tika adresēta man.
„Kafija un tēja atrodas otrajā augšējajā skapītī no loga. Krūzes ir tieši blakus skapī. Noteikti ieskaties arī ledusskapī. Tur ir vakardienas sagrieztie augļi un piens kafijai. Maizes kastē pie ūdens kannas var atrast svaigas maizītes, šorīt ceptas, bet ja labāk garšo brokastu pārslas, tad tās atrodas otrajā apakšējā skapī no plīts pa labi.
Labu apetīti :*”
Bija ļoti patīkami saņemt šādu instrukciju. Ņemot vērā skapīšu skaitu šajā virtuvē, man noteikti vajadzētu daudz laika, lai pati uzmeklēt visu brokastīm nepieciešamo, bet tagad es bez problēmām uzvārīju sev kafiju un sagatavoju brokastu pārslas. Lai gan maizītes izklausījās vilinoši, tomēr nespēju no rīta ieēst šāda veida ēdienu.
Paēdot brokastis un iepazīstoties ar visu, kas noticis Latvijā, varēju posties mājupceļam. Vēlreiz pārliecinoties, ka neatstāju aiz sevis nekārtību, varēju doties uz koridoru, lai vilktu virsdrēbes.
Līdz pat savam dzīvoklim lidinājos kā pa mākoņiem. Aizverot acis, atcerējos katru Smita pieskārienu un skūpstu. Viņa pirksti naktī tik maigi slīdēja pār manu ķermeni, ka brīžiem bija sajūta, ka tie joprojām glāsta mani.
Attapos no pārdomām, kad noskanēja manas pieturas nosaukums un metro uzsāka braucienu uz nākamo. Sapņu dēļ man nācās iet lielāku gabalu līdz dzīvoklim, tomēr šodien mani neuztrauca pilnīgi nekas.
Mājās tiku sagaidīta ar otrajām brokastīm. Anna bija uzcepusi pankūkas un tiklīdz dzirdēja atslēgu skaņu durvju otrā pusē, tā aplēja arī kafiju.
- Labrīt, - draudzene mīļi sveicināja, nespējot sagaidīt, kad visu izstāstīšu, - Tā kā mājās esi tikai no rīta, tad saprotu, ka nakti pavadījāt kopā, - viņa uzreiz teica, lai es neizvairītos no sīkumu stāstīšanas.
- Pavadījām gan, - piekrītoši pamāju un turpināju smaidīt kā tīne.
- Piedod par Džeidas zvanu, - Anna atvainojās, - Kad pārnācu mājās, Džeida bija atvērusi vīna pudeli, - draudzene paskaidroja, - Pajautāju, kur esi tu un viņa nolēma, ka tas ir jānoskaidro.
- Viss kārtībā, - mierināju Annu, - Džeida pamatīgi apvainojās? - painteresējos.
- It kā jā, - Anna atteica, - Bet tad mēs parunājām un šķiet, viss ir nokārtots, - viņa paziņoja.
- Kā tu to panāci? - man tiešām bija lieliski draugi.
- Sāku spēlēt uz viņas sirdsapziņas, - Anna paskaidroja, - Atgādināju, ka viņa arī daudz laika pavada ar Sebastianu. Vismaz tā es sapratu pēc tava stāstītā, un tāpēc pajautāju viņai, cik bieži tu viņu traucē, kad Džeida ir kopā ar savu draugu.
- Tu vienmēr spēj atrast īstos vārdus? - apbrīnoju Annu.
- Es spēju atrast īstos vārdus tikai, lai dotu padomu citiem, - draudzene noraidoši grozīja galvu, - Savās attiecībās es vienmēr visu salaižu grīstē, - viņa skumīgi piebilda.
- Tieši tāpēc tavas attiecības palīdzēšu nokārtot es, - apsolīju viņai.
- Paldies tev, - Anna pateicās, - Tu taču esi izsalkusi? - norādot uz pankūkām, draudzene jautāja.
- Īsti nē, bet no tavām brokastīm atteikties nespēšu, - atzinos.
- Priekšnieks paspēja tevi pabarot? - draudzene mani ķircināja.
- Nē, viņš uz darbu devās jau pirms astoņiem, - atteicu, - Bet viņš bija man sagatavojis sīku instrukciju par to, kur ko var atrast viņa virtuvē, - biju paņēmusi līdzi Smita rakstīto zīmīti, tāpēc varēju to parādīt arī Annai.
- Ko jūs vispār vakar pārrunājāt? - kad zīmīte bija izlasīta, Anna vēlējās dzirdēt kaut ko vairāk, - Cik saprotu jūs turpināsiet tikties.
- Turpināsim gan, bet pagaidām nevienam neko neteiksim, - piekrītoši pamāju.
- Pat Džeidai? - Anna neticēja, ka es spēšu ko tādu noklusēt no viņas.
- Pagaidām labāk laikam neteikšu arī viņai, - atzinos, - Vismaz pāris nedēļas, - gribēju mums dot mazliet vairāk laika. Ja Džeida to uzzinātu, tad darbā noteikti ķircinātu mani un censtos izprovocēt arī Smitu. Es tiešām pagaidām to nevēlējos pieļaut.
- Ko tu viņai teiksi par vakardienas tikšanos? - Anna uzreiz jautāja, - Ar ko tad tu tikies tik slepeni?
- Vēl neesmu par to domājusi, - atklāti teicu, - Šodien pa abām izdomāsim, - ierosināju, - Tu labāk pastāsti kā vakar gāja tev? Kā patika Braitona? - painteresējos.
- Braitona ir ļoti, ļoti skaista pilsēta! - Anna sajūsmā iesaucās, - Un vakariņas arī bija lieliskas. Mēs ar Gerdu kārtīgi izsmējāmies. Protams, parunāju arī ar Kristeru un viņa vecākiem, bet lielākoties runāju tikai ar Gerdu.
- Kā viņai iet? - gribēju zināt, - Pag, es taču apsolīju kopīgas brokastis, - pēkšņi atcerējos mūsu sarunu ar Kristeru.
- Viss kārtībā, - draudzene mierinoši teica, - Man jau bija aizdomas, ka no rīta būsi vēlu, tāpēc sarunājām pēcpusdienā tikties pie Vandsvortas sabiedriskā parka. Tur noteikti ir kāda kafejnīca, kurā varēsim iedzert tēju.
- Tu tiešām esi pati labākā! - apskaujot viņu teicu.
- Un Gerda man lika apsolīt, ka nestāstīšu kā viņai iet, jo pati tev visu izstāstīšot, - Anna piebilda.
- Viņa vienkārši nodrošinās, ka šoreiz tiešām ieradīšos, - smejoties secināju.
- Bet ko mēs darīsim līdz pēcpusdienai? - draudzene jautāja.
- Mēs dosimies iepirkties! - ierosināju, - Kāpēc gan atlikt lielo iepirkšanās dienu uz citu laiku, jo šodien laiks mums atļauj to darīt? - mums šī nedēļa nebija īpaši izplānota, jo nolēmām, ka plāni bieži visu tikai sabojā, tāpēc tagad, kad mums bija vairāk nekā četras brīvas stundas, mēs varējām tās veltīt veikaliem un atlaidēm. Zinu, ka Anna noteikti vēlas sev nopirkt kaut ko jaunu un skaistu.
- Man tava doma patīk, - Anna bija sajūsmā.
- Tātad izlemts, - secināju, - Brokastis, veikali un pēcpusdienas tēja Vandsvortas sabiedriskajā parkā, - īsumā atkārtoju dienas plānu.
- Un vakars pie Smita? - draudzene mani kaitināja.
- To es vēl nezinu, - lai gan par vakaru tiešām neko nezināju, viņas piezīme lika man plati smaidīt.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-25/722286
