http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-20/721716
Pēc trīs stundu garās pastaigas, mēs beidzot bijām nokļuvušas atkal mājās. Džeida joprojām nebija rādījusies dzīvoklī, bet es zināju, ka ar viņu viss ir kārtībā. Noteikti nespēj iztikt bez Sebastiana ilgāk par astoņām stundām, kuras pavadīja darbā.
- Pulkstenis ir jau pieci, - Anna paziņoja, kad slēdzu durvis ciet no iekšpuses.
- Mums ir kāda stunda laika, - secināju.
- Kur mums vispār jābūt? - draudzene jautāja.
- Es aizmirsu paskatīties, - tikai tagad beidzot atkal izvilku savu telefonu. Pastaigas laikā, otrais signāls neatskanēja un man nebija vēlēšanās aiztikt telefonu. Smits tā arī nebija reaģējis uz manu īsziņu un ar katru brīdi tas mani sāpināja arvien vairāk.
- Paskaties tagad, - Anna mudināja, neredzot, ka to šobrīd daru. Viņa bija nocietusies pēc labierīcībām un tiklīdz pārkāpa pāri dzīvokļa slieksnim tā devās uz tām.
- Es jau skat… - aprāvos pusvārdā, kad pamanīju, kas pirms divām stundām man bija sūtījis īsziņu. Es biju kļūdījusies, domājot, ka tā bija no Kristera. Sūtītājs bija Smits un es tik ilgi ignorēju to.
Redzot viņa vārdu, nespēju piespiest atvēršanas pogu.
- Kas tev notika? - Anna atgriežoties no tualetes, jautāja.
- Tā īsziņa ir no Smita, - klusi paskaidroju viņai.
- Un tu to nevēri vaļā, jo domāji, ka sūtīja Kristers? - Anna ķiķināja.
- Mhm, - piekrītoši pamāju, tomēr smiekli man nenāca.
- Nevilcinies taču! - viņa mudināja.
„Sveika :)” ieraugot smaidiņu, mana sirds apmeta desmit kūleņus „Domāju, ka ne jau darbs tev interesē :)” viņš lasīja manas domas un sajūtas. Un smaidiņš atkārtojās „Gaidīšu Tevi šovakar septiņos pie sevis. Mums jāparunā.” Skatījos uz pēdējiem diviem teikumiem un pārlasīju tos kādas trīs reizes līdz aptvēru uzrakstīto. Man šovakar bija jābūt pie viņa. Viņš mani gaidīs pie sevis. Mums vajadzēja parunāt. Mēs runāsim par to, kas bijis.
- Kas tur rakstīts? - Anna ierunājās, jo es jau kādu laiku klusēju.
- Viņš vēlas satikties šovakar, - īsi atteicu, - Septiņos. Pie viņa, - biju izsista no līdzsvara un nespēju saņemties.
- Tātad ar tavu bijušo vakariņās es iešu viena, - Anna secināja.
- Es nevaru, - pēkšņi aptvēru, ka man ir divas tikšanās vienā reizē.
- Nē, tu vari, - Anna man nepiekrita, - Es paskaidrošu Kristeram, ka tev bija jābūt kaut kur citur, - draudzene paskaidroja, - Un teikšu, ka pievienosies mums vēlāk, - viņai plāns bija jau gatavs, - Ja arī tu neieradīsies, tad es izdomāšu kā visu paskaidrot, - Anna apsolīja, - Bet tev noteikti jāiet tikties ar priekšnieku, - viņa uzstāja.
- Es uztraucos, - labi, ka blakus bija kāds, kas manā vietā spēja sakarīgi domāt.
- Ieej dušā un uzvelc savu seksīgāko apakšveļu, - Anna ieteica, - Es pameklēšu, ko varētu pati vilkt šovakar.
- Labi, - biju gatava pildīt visas draudzenes komandas, ja vien pašai nebija jādomā.
Iznākot no dušas, jutos jau labāk. Mazgājoties domās saliku visu pa plauktiņiem un jau pārdomāju visus iespējamos vakara scenārijus. Pieļāvu domu gan par to, ka šovakar palikšu pie Smita, gan to, ka pārnākšu mājās sāpināta un pamesta. Biju pārdomājusi pilnīgi visu.
- Klau? - dzirdot, ka esmu iznākusi no dušas, Anna mani uzrunāja.
- Nu? - jautājoši uzlūkoju viņu.
- Tev Kristers tā arī neatsūtīja adresi? - biju pavisam aizmirsusi par to, tāpēc noraidoši papurināju galvu.
- Es viņam vēlreiz pajautāšu, - apsolīju.
- Varbūt viņi pārdomāja, - Anna ieminējās.
- Tad taču viņam vajadzēja kaut ko uzrakstīt, - neticēju, ka viņš nebūtu brīdinājis, kaut gan ar Kristeru nekad neko nevarēja zināt.
Jau sāku rakstīt Kristeram ziņu, kad atskanēja zvans pie durvīm.
- Džeida laikam aizmirsusi atslēgas, - laikam viņa tomēr pēc darba devusies mājās, nevis pie Sebastiana. Vismaz beidzot satikšu arī savu otro draudzeni, kuru pēdējās dienas tiešām reti redzēju.
- Tu vari atvērt? - Anna saprata, esmu tikko no dušas, tāpēc painteresējās, vai viņai jāskrien pie durvīm, vai pati tikšu galā.
- Varu, varu, - jau ejot durvju virzienā, atbildēju, - Tu nevarētu atslēgas nēsāt somā? - verot vaļā durvis skaidroju Džeidai.
- Man nekad nav bijušas šī dzīvokļa atslēgas, - man pretī raudzījās Kristers, kurš nemaz neizskatījās apmulsis, ieraugot mani vienā apakšveļā.
- Piedod, - centos aizsegt vismaz kaut ko no sava auguma, jo jutos neērti, - Mēs taču sarunājām, ka pašas tiksim, - atgādināju viņam, steidzoties uz vannas istabu pēc kaut kā ar ko nosegt puskailo augumu.
- Es zinu, - Kristers man sauca nopakaļ, - Bet mēs mainījām plānus par ēstuvi, tāpēc braucu jums pakaļ pats, - viņš attaisnoja savu pēkšņo ierašanos.
- Un tu neiedomājies mani pabrīdināt? - biju dusmīga uz viņu. Viņam nebija nekādu tiesību šeit tagad parādīties. Viņš bija pēdējais ko gaidīju.
- Piedod lūdzu, - izklausījās, ka viņš atvainojas no visas sirds, - Es nepadomāju, - to dzirdot, gribēju viņam atteikt, ka viņš reti kad ir padomājis par citiem, bet negribēju sākt strīdēties.
- Kur tavi vecāki? - apjautājos.
- Lejā mūs gaida, - viņš paskaidroja.
- Esmu gatava, - Anna iznākot no manas istabas, paziņoja, - Kur mēs dosimies? - viņa manam bijušajam jautāja.
- Uz kādu jauku restorānu Braitonā, - Kristers atteica.
- Bet tas taču ir labs gabals no Londonas, - dzirdot vīrieša atbildi, iejaucos sarunā.
- Tie ir mazāk par simts kilometriem, - Kristers paskaidroja, - Tāpēc jāizbrauc nedaudz ātrāk, lai septiņos būtu tur, - viņš piebilda.
- Jūlija nebrauks, - dzirdēju Annas paziņojumu. Tikai tagad sapratu, ka mums nebija plānots šāds scenārijs. Bija paredzēts, ka es it kā aizkavēšos, bet nu šis variants nederēja, jo Kristers bija šeit un redzēja, ka nekur neesmu pēkšņi pazudusi.
- Kā nebrauks? - Kristers izklausījās apjucis. Es nesteidzos pievienoties viņu sarunai, tāpēc devos uz savu istabu saģērbties, atstājot vaļā durvis, lai dzirdētu turpmākos draudzenes skaidrojumus, - Kāpēc tu nebrauksi? - mans bijušais uzdeva jautājumu tieši man.
- Īsi pirms tavas ierašanās viņai piezvanīja kaut kāds svarīgs klients, - Anna meloja, - Viņa jau gribēja tev zvanīt un atteikt tikšanos, bet nepaspēja. Un ja jau tu esi ieradies pats, tad nolēmu sastādīt jums kompāniju. Man tāpat nebūs ko darīt, kamēr Jūlija būs tajās pārrunās, - viņa runāja nenormāli ātri, un, manuprāt, Kristers neuztvēra pat pusi no viņas sacītā.
- Kurš tev piezvanīja? - Kristers atkal adresēja jautājumu man. Viņš zināja visus manus klientus un ja vēlētos viegli varētu pārliecināties par to, vai runāju patiesību.
- Ko tu viņu izprašņā? - jau atkal Anna mani vienkārši izglāba, - Cik sapratu, tad tas ir visai nozīmīgs klients un Jūlijai nekad nav paticis runāt par lietām, kas nav pilnīgi drošas. Sauc to par māņticību, bet mums jārespektē viņa, - draudzene lieliski tika galā ar visu. Ja nebūtu viņas, es noteikti sarktu un bālētu stāstot kaut ko tik aplamu.
- Un tā tikšanās ir tieši šodien? - Kristers vēl cerēja, ka kaut ko var mainīt.
- Es varētu ar tavējiem satikties rīt brokastīs, - ierosināju atgriežoties pie viņiem, jo biju jau saģērbusies, - Vai jums kaut kas paredzēts no rīta? - pēdējā mirklī nolēmu vilkt klasisko melno kleitu, kas ir nedaudz virs celīšiem un balto žaketīti. Manuprāt šādā izskatā es varēju doties ne tikai uz oficiālu tikšanos, bet arī uz randiņu ar priekšnieku.
- Tu izskaties lieliski, - Kristers sākumā izteica komplimentu, - Varam sarunāt arī kopīgas brokastis, - saprotot, ka nav cita varianta, vīrietis piekrita piedāvājumam.
- Bet es taču varu doties ar jums vakariņās? - Anna nevainīgi jautāja. Mēs ar Annu bijām kā māsas, tāpēc Kristera vecāki ļoti labi pazina arī manu draudzeni. Un Gerda noteikti priecāsies satikt arī Annu.
- Protams, - Kristers neiebilda, - Tevi nevajag kaut kur aizvest? - viņš vēl piedāvāja, pirms devās prom.
- Man uz pretējo pusi, - noraidoši grozīju galvu, - Tiksimies rīt, - paceļot roku sveicienam, piebildu.
- Līdz rītam, - Kristera acīs redzēju skumjas, tomēr viņš tās centās noslēpt.
- Veiksmīgu tikšanos, - Anna slepus piemiedza man ar aci un pasmaidīja. Viņa tiešām bija pati labākā draudzene pasaulē.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Julija-22/721818
