Labdien! Šovakar man ienāca prātā ideja, kuru tūliņ pat pārbaudīšu. Paskatīšos jūsu attieksmi, ja tā būs pozitīva, turpināšu likt šādus rakstus.
Pašam ir blogs, tāpēc mēdzu paklaiņot pa tumblr.com, īpaši patīkami tas ir tumšos ziemas vakaros, kad tāpat nav lāga ko darīt. Tā vietā, lai sēdētu pie TV un degredētos, es piepildu sevi garīgi (vismaz pats tā uzskatu).
No rīta pamodos - duša, brokastis, pc. Un pavisam nejauši uzgāju kādu blogu, viens raksts man patiešām lika aizdomāties (varbūt esmu tāds vienīgais), bet gribētu dzirdēt citu domas. Lūk, raksts:
Joprojām silts
Ziema. 30.decembris. 22:36.
Ja es nebūtu paslīdējis un nokritis, man iespējams būtu sāpējis vairāk. Bet es nokritu, nokritu uz muguras ar tādu triecienu, ka aizsitās elpa. Līdz šim es domāju, ka man patīk pārsteigumi. Šis arī laikam tāds bija, jo nebiju kārtīgi sagatavojies. Cimdi, šalle un cepure, protams, nav vajadzīgi īsai pastaigai, pareizi? Dīvaini. Nebiju pamanījis, ka snieg… No gaisa krita sīkas uguns piles. Smeldzīgi oranžas, laternu apspīdētas tās krita bez apstājas… Tā pamatīgi. Skatījos, kā melnie džinsi un tumšā jaka lēnām kļūst sārta. Sāku prātot, ka būtu pēdējais laiks, lai sāktu salt rokas. Tās nesala. Patiesībā bija pat visai silti, varbūt vainīgs kritiena šoks. Tiešām vēnās ritēja kas karstāks par asinīm… Cik skaistas zvaigznes virs manis, kā tās uz mani skatās, kā tās mirdz! Lūk! Lūk, tur! Greizie rati! Jā, šovakar tie izskatās īpaši greizi. Zvaigznes, uz tām vienmēr var paļauties, tās vienmēr prot sasildīt iekšiņu, cik labi, ka tās tur ir! Zvaigznes tur nebija, bija apmācies… Pat ja caur kādu mākoņu šķirbiņu tās uzmirdzētu, tāpat nepamanītu. Pilnas acis ar uguni. Seja slapja. Vajadzētu celties, jo skaistais lēnām dziest un paliek… Jā… Kaut tas tur paliktu. Pēkšņi sajutos kā dienā, kad tai pūcei aste beidzot uzziedējusi. Nevar saprast… Tas slapjums pie acīm vairāk destilēts vai vairāk sāļš. Tik zinu, ka sāļš esmu es un mani darbi. Gribu šai pasaulē tik to vien… To vien, lai jūs justu, cik ļoti mīlu. Bet man nav tāda spēka, es mēdzu salūzt un laužu jūs. Es laikam palikšu te, nemaz necelšos… Tāpat pēdējais laiks likties uz auss, ir jau vēls. Bet pirms aizveru acis, tik pamanu, ka sniegs vairāk kūst uz krūtīm. Tās nemaz nav sārtas vairs – pelēkas. Estētiskās baudas meklētāji noteikti man uzspļautu, bet cilvēki, tie saprastu. Vai tu saproti?
