local-stats-pixel fb-conv-api

#Jo es tā teicu 34.0

Pamodos kaut kādā dzīvoklī. Gulēju gultā, kas smaržoja pēc lavandas, gulta bija pilna spilveniem. Piecēlos sēdus un man mazliet sareiba galva. Kā es te nonācu? Kur es vispār esmu? Neko no vakardienas neatceros, tikai, ka dejojām, dzērām un dejojām. Izkāpu no gultas, un aizgāju līdz durvīm, atsitos pret tām un atskanēja blīkšķis. Uzmanīgi atvēru durvis, un biju nonācis koridori, visas sienas bija gaišas, un ar mazām rozītēm. Pa labi bija lielas trepes, aizlāčoju līdz tām, un uzmanīgi nokāpu pa trepēm.

Lejā bija viesistaba, viss bija moderns, gaišs un daudz kas bija stiklots. Neviena šeit nebija, izgāju cauri viesistabai, un nonācu virtuvē. Pie galda sēdēja meitene ar gariem melniem matiem. Klusi noklepojos, un meitene pagriezās pret mani.

- Labrīt. – viņa pasmaidīja.

- Labrīt? – tas vairāk izskanēja kā jautājums. Kas tā vispār par meiteni. Apčamdīju kabatas, par laimi, telefons vēl bija tur. Izvilku to ārā. Neatbildēti zvani no mammas. Un īsziņa. – Piedod, ka nepateicu. Nāc mājās. - mamma galīgi aptrakusi. Pacēlu galvu.

- Kur es esmu? – ievaicājos.

Meitene tikai iesmējās.

-Pagaidi Arianu. – viņa nosmīnēja. Neko nesapratu, bet nu labi. Apsēdos pretī tai meitenei.

-Kā tevi sauc? – biju pilnīgi nopietns, bet viņa laikam neticēja.

- Ak Dievs, vecīt, Tu tiešām neko neatceries? Katrīna. – viņa iesmējās.

Vāji pasmaidīju. Pa durvīm ienāca zilacainā meitene. Laikam Adriana.

- Čau māsiņ. – viņas abas apskāvās. Sajutos kā trešais liekais.

- Un es? – skumji iesaucos.

- Tev nevajag. – Ariana iesaucās, un parādīja mēli.

Klusi nopūtos.

- Kādam nav zāles? – iesaucos.

- Šīs ir visas kas man ir. – Ariana noteica, un uzmeta uz galda kaudzīti ar zālēm.

Par laimi tur bija tieši tās, kuras man vajadzēja. Paņēmu divus vitamīnu, vienu ibumetīnu, divas manas zāles un vēl pāris tablešu.

- Iedosi padzerties? – pajautāju norādot uz zāļu kaudzīti rokās.

Katrīna ielēja man glāzē ūdeni, bet Ariana iejautājās.

- Kas Tu sevi noindēt gribi? – viņa satraukti paskatījās uz mani.

- Nē, ikdienas deva. – nosaucu, un iedzēru sauju tablešu. Ar grūtībām tās noriju, un uzsmaidīju abām meitenēm.

- Kur jums te ir duša? – pajautāju.

- Augšā un pa kreisi. Bet tev vajag ko uzvilkt. – Ariana pasmaidīja, paņēma mani pie rokas un uzveda augšā.

80 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000