3

 44  1

Tā kā nevarēju ielikt dienasgrāmatu pilnā versijā, nobeigumu nācās likt atsevišķā daļā...


RAKSTA SĀKUMS>>>>>>> http://www.spoki.lv/literatura/Jetija-piedzivojumi-Kaukaza-kalnos/575381

Trešdiena 10. jūlijs
Pēdējo reizi pametam skatu uz Ulu-Tau. Mēs pārbraucam uz citu ieleju Elbrusa pakājē, daļa no kalnu skolas atgriežas Latvijā. Šodien ar daļēju pacēlāja palīdzību mums paredzēts uzkāpt 4200 metru augstumā, kur dažas dienas dzīvosim aklimatizācijas nolūkā. Pēc tam paredzēts Kaukāza karalis – Elbruss(2a) un līdz ar to arī augstums – 5642m, kas tiek pielīdzināts augstkalnu kategorijai.
Ar pēdējiem spēkiem uzrāpjamies līdz Prijut nometnei. Gaisa trūkums manāms, lai gan īpašu ietekmi nejūtu. Dažiem gan parādās galvassāpes un sāk streikot vēders, bet kopumā visi jūtas lieliski.
Tagad vienīgais mīnuss, ka visapkārt tikai sniegs, lai gan tas drīz pāraug lielā plusā, jo mūsējiem ir dēļi un varam snovot.
Interesanti, ka rampu no sniega taisām ar ēdiena bļodiņām, jo lāpstas taču nav. Rampa iznāk perfekta.
Elbruss skatam nevēlas atklāties un ir ietinies mākonī. Rīt uzkāpsim līdz 4800 metru augstumam – Postuhova klintīm. Tas mums aizņems ap divām stundām, tāpēc nav agri jāceļas.
No snovošanas drēbes slapjas, tāpēc pēc pārbaudītas metodes tās visas sabāžu guļammaisā, lai no rīta būtu sausas. Arī zābaki cauri slapji. Lai tie nebūtu sasaluši no rīta, arī tos iebāžu guļammaisā.
Pamostos nakts vidū, jo nežēlīgi salst. Izrādās, ka aukstumā šī žāvēšanas metode nestrādā un slapjās drēbes vienkārši saldē. Izsviežu tās no guļammaisa, bet salst vienalga, jo –10 grādu un slapjš guļammaiss. Drebinos un gaidu rītu.

Ceturtdiena 11. jūlijs
Daudziem smags rīts. Augstuma dēļ slikta dūša. Man pašam nekādas grūtības augstums nesagādā – jūtos vienkārši ideāli.
Kāpjam līdz Postuhovai. Šeit gan nedaudz jūtu augstumu, jo brīžiem reibst galva un arī ātri var aizelsties, tikko paņem ātrāku tempu.
Kad esam pie Postuhovas, pūš negants un saldējošs vējš ar apmēram 25m/s lielu ātrumu. Arī temperatūra ir zem nulles. Man atkal vienalga, bet kāds sāk činkstēt, ka esot auksti. Piedevām vēl apģērbies augstkalnu apģērbā.
Vēlāk uzzinām, ka rīt uz Elbrusu no mūsu grupas par vienu činkstuli mazāk. Vineta uzreiz atsakās kāpt – sāpot galva.
Rīt svarīgākā diena no visām – Elbruss...

Piektdiena 12. jūlijs
Elbrusa rietumu virsotne(5642m)
Pēc ilga laika atkal auksts un agrs rīts – pulkstenis atkal rāda trīs un pa dienu izžāvētais guļammaiss ir pārsteidzoši silts, salīdzinot ar pagājušās nakts aukstumu.
Latvijā šonakt zvaigžņu lietus. Vēroju skaistās debesis un ieraugu, ka arī te nokrīt zvaigzne. Pie debesīm kā pusnakts saule mirdz pilnmēness. Ciklops nav nepieciešams, jo ir gaišs kā dienā.
Paēdam un sākam iet. Beidzot varu iet pats savā tempā un pametu pārējos. Elbrusā vienmēr katrs iet savā tempā, jo, paliekot kopā ar grupu, ir liela iespēja neuzkāpt. Interesanti vērot citas ārzemnieku grupas, kas kā pa lielceļu dodas augšā pretim zvaigznēm. Cits lēni velkas uz priekšu, bet vienalga nelaiž garām, un nākas kāpt dziļajā sniegā, nost no takas.. Cits savukārt pat apstājas un palaiž garām.
Drīz vien sasniegts 5000 metru augstums. Retinātā gaisa ietekmē iestājas sajūta it kā būtu totāli piedzēries. Reibst galva, viss griežas... Apsēžos, izskaitu līdz desmit un atveru acis. Pasaule atkal ir savā vietā un varu turpināt kāpšanu.
Visu laiku jāveic traverss ap Elbrusa austrumu virsotni, jo mēs kāpjam austrumu virsotnē, ka ir par simts metriem augstāka, bet daudz vieglāk kāpjama par savu “dvīņu” virsotni. Pēkšņi esmu atkal viens. Apkārt nav nevienas citas grupas un cilvēku, pilnīgi neviena. Vēl arī sabiezē migla un redzamība atkal samazinās līdz dažiem metriem.
Apstājos neziņā ļoti nemīlīgā vietā. Šeit ir akmeņu atsegums. Akmeņiem pārklājusies bieza sarmas kārta, pūš vējš, kurš saldē līdz kaulam. Nezinu kāpēc, bet uzmācas sajūta, ka esmu Antarktīdā.
Aizlienu aiz akmeņa un apguļos, lai paslēptos no vēja. Uznāk miegs, bet saprotu, ka, ja tagad aizmigtu, tad paliktu kā piemineklis Elbrusam. Ilgi domāt nevajag, jo pie manis pienāk Jānis, kurš ir tādā pašā neziņā – vai doties miglā vai nē. Abi sagaidām Gunāru un izlemjam doties tālāk. Atpakaļ doties negribas, jo vēl atlicis tikai 600 metru pa vertikāli. Labi, ka taciņai gar malu ir karodziņi, kas palīdz orientēties miglā.
Kad tiekam līdz sedlienei, augstums ir jau 5200 metru. Sajūta laba, vienīgi kustības iznāk ļoti lēnas. Šādā augstumā cilvēks saglabā tikai 50% darba spēju.
Satiekam Norvēģu bariņu, kas nāk no virsotnes un viņi paziņo, ka virsotnē tikko bijuši –40 grādu. Tā īsti gan neticam un velkamies uz priekšu. Pa ceļam ieraugu skaistu ledus sienu. Nolemju nofočēt nākot atpakaļ un eju uz priekšu, jo virsotne jau ar roku aizsniedzama.
Beidzot esmu virsotnē pēc gandrīz 6 stundu nepārtrauktas kāpšanas. Tagad gan sirdī ir liels gandarījums, jo atrodos augstāk par visu Eiropu. Parunājos ar kādu zviedru, kurš mani nofočē. Gribas ēst, tāpēc novelku cimdu, lai apēstu kādu maizi. Pēc 2 minūtēm rokas nosalst tā, ka nekustas. Tagad tikai apjaušu, ka šeit patiešām ir vismaz –30 grādu.
Tomēr spēcīgais vējš ātri kliedē miglu un redzu, ka lejupceļš būs skaidrs, silts un saulains. Jau tagad jūtu, kā apdegusi seja no saules, bet lejā ietas ļoti labi.
Vienalga ir auksts, jo fočējot ledus sienu, nosalst rokas.
Sastopu augšup ejošos grupas biedrus, kuri paziņo, ka daudzi aizgājuši lejā slikta laika un pašsajūtas dēļ. Sirdī prieks, ka nebiju viens no viņiem, kaut arī sāpēja un sāp galva. Kā jau teicu, man vienalga par savām sajūtām...
Pēc 4 stundām esmu atpakaļ pie Prijuta. Sajūtas vienkārši ideālas, vienīgi no straujās augstuma maiņas streiko vēders.
Rīt jāsaka ardievas kalniem pavisam. Vismaz uz šo gadu. Pēdējais saulrieta vakars Elbrusa pakājē. Kad skatos šobrīd uz virsotni, negribas ticēt, ka biju tur augšā, tas liekas tik tālu....

Šobrīd 2012. gadā aktīvi nodarbojos ar klinšu kāpšanu un strādāju par instruktoru Gandra kāpšanas tornī. http://www.gandrs.lv/alpinisma-tornis/ Un pamazām tiek kalti jauni plāni citu virsotņu iekarošanai... Ja ir vēlme iemēģināt klinšu kāpšanu - šī ir īstā vieta!

Vārdu un terminu skaidrojumi

“Aukstā nakšņošana” – nepatīkams pasākums, kas rodas tad, ja līdz ar saules rietu nepaspēj nokļūt lejā no maršruta.

Aunapieres – akmeņaina klints, ko nogludinājis ledāja ūdens. Nekad neiesaka kāpt, jo mēdz būt glumas un bez aizķerēm, tāpēc pat pieredzējušam alpīnistam var izrādīties par pēdējo maršruta posmu dzīvē.

Bergšrunts – plaisa starp ledāju un klinti. Daudz bīstamāks par parastajām plaisām, jo no augšas ir grūti pamanāms.

Ciklops – pieres lampiņa jeb lukturītis. Neaizstājams kalnos, jo visu laiku rokām jābūt brīvām.

Dulferis – ierīce un virve lai virzītos uz leju. Darbojas uz berzes principa un palīdz ļoti ātri tikt lejā no klints bīstamās vietās. Ja vien ir kur nostiprināt dulfera virvi.
Groks – karsts dzēriens, kas sasilda līdz kaulam. Pagatavots no stipras melnās tējas, melnā balzama un daudz cukura.

Jetijs – tradicionāli tā dēvē sniega cilvēkus Himalajos, bet tā nu sanāca, ka dēļ savas izturības un ekstrēmajām vēlmēm es ieguvu šādu iesauku, ko lietojām kalnos visu laiku.

Kuluārs – bīstama vieta, kurā visu laiku ripo akmeņi. Atgādina tādu kā milzīgu reni, ko izgrauž akmeņi, visu laiku veļoties lejā.

Kore – var būt gan sniega, gan akmeņu. Veido daudzi žandarmi.

Ledus cirtnis - alpīnisma inventāra neatņemama sastāvdaļa. Palīdz gan iet, gan kāpt gan cirst ledu. Palīdz pilnīgi visu laiku kalnos.

Marga – virve, kuru uzliek pirmais, kurš iet bez drošināšanas. Izmanto praktiski visu laiku, jo paātrina kāpšanu. Pie margas piesaistās ar alpīnisma sistēmu.

Morēna – kore, ko veido akmeņu nobiras.

Nobiras – daudz mazu un lielu akmeņu, kas uz slīpas plaknes ļoti apgrūtina kāpšanu. Kāpjot uz leju toties palīdz, jo pa akmeņiem var slīdēt kā pa sniegu.

“Norauties” – nokrist no klints sienas un palikt kārtājoties sasaites virvē. Ļoti nepatīkami, jo sajūta vienalga ir tāda it kā sarautu gabalos, jo rāviens ir pamatīgs.

Pieeja – gājiens uz vietu, kur paredzēts dzīvot un uzkāpt vairākās vai vienā virsotnē.

Sasaite – virve, ar kuru esi piesaistīts vienam vai vairākiem savas grupas biedriem drošības nolūkos. Tiešām sniedz vismaz drošības sajūtu, jo krītot plaisā vai no klints ir iespēja, ka paliksi tajā karājoties.

Traverss – pārvietošanās no vienas vietas uz otru. Alpīnismā šadi apzīmē gan lēcienu no vienas vietas uz otru, gan parastu iešanu.

Žandarms – ļoti kaitinoši klinšu veidojumi, jo kāpjot tajā vienmēr ir sajūta, ka kāp virsotnē, bet no augšas paveras skats uz nākamo žandarmu un tālo virsotni.

Komentāri 3

0/2000

Izlasīju visu, ja neskaita vārdu skaidrojumus. Super!

 0  0 atbildēt

Malacis! Rokas un kājas saspringtas, jo gribas kāpt! Galvā nemiers! :D

Paldies par rakstu!

 0  0 atbildēt

Ļoti interesanti raksti! Izlasīju abus! Pašam viens no dzīves mērķiem ir uzkāpt kādā virsotnē, tāpēc ļoti patika izlasīt. Nemaz nezināju, ka arī Latvijā šāda iespēja pastāv!

 0  0 atbildēt