1

 62  2

IEVADA VIETĀ:

Visi iespaidi tā brīža skatījumā, kad biju 6 gadus jaunāks, ar savādāku skatu uz dzīvi. varbūt daudz ko rakstītu savādāk skatoties uz lietām no šī brīža, bet dēku stāstus jau parasti atstāj kādi tie ir - ar tā brīža iespaidiem. Dienasgrāmata rakstīta uz vietas kalnos, vakaros sēžot teltī vai mazāk vējainā laikā ārpus tās.

p.s. aiz cieņas arī jāpiemin sasaites biedrene Vineta Reinvalde, kuras vairs nav starp mums. Viņa gāja bojā Turcijas kalnos 2007. gadā.

Tad nu interesantu lasīšanu un pacietību tikt līdz stāsta beigām.

Visi foto uzņemti ar tā laika analogo kameru - ziepjutrauku, tāpēc nebrīnieties par kvalitāti.

Jetija piedzīvojumi kaukaazaa 2006.gada augustaa....


Pirmdiena 24. jūlijs

Ar veco, labo krievu “Ikarusu” iebraucam kalnu reģionā. Šoferītis mūs brīdina, ka, iespējams ik pa brīdim noplīsīsim, bet citādi viss esot kārtībā. Tā nu kādu stundu “čunčinam” augšā starp kalnu grēdām. Ārā sāk līt un visas debesis ir tumši pelēkas. Mūsu “Ikaruss” ar pēdējiem spēkiem uzvelkas kalnā pa stāvu nogāzi un motoram nopaukšķot apstājas. Tālāk ceļa vairs nav. Mūs gaida gruzaviks un pacēlājs. Sametam mantas gruzavikā un paši kāpjam pa pussabrukušām trepēm līdz pacēlāja augšai. Pēc dažām minūtēm esam slapji kā žurkas. Arī gruzaviks ir bez pārklāja, tāpēc, saprotam, ka arī mantas, kuras nav iepakotas maisos mugursomās būs slapjas.
Kad pacēlājs ir uzcēlis mūsu mantas ar visu gruzaviku mēs gaidām otru gruzaviku un visi 30 cilvēki sakāpjam tukšā gruzavika kravaskastē un ekstrēmais 12 kilometru brauciens augšup var sākties.
Braucam gar kalnu upi, kas tagad, lietus laikā ir mutuļojoša ledus un dubļu masa, par kuras briesmīgo spēku man būs iespēja pārliecināties vēlāk. Brīžiem gruzavika riteņi brauc gar pašu kraujas malu, lejā mutuļo upe.
Iebraucam Ulu-Tau bāzes nometnē, kura šogad svin savu septiņdesmito jubileju. Pa ceļam vēl redzējām bijušās bāzes – Džailiks drupas, kuru pirms dažiem gadiem nolīdzināja līdz ar zemi akmeņu nogruvums. Izkrāmējam mantas un meklējam telts vietas. Joprojām līst. No kāda veca kalnieša uzzinām, ka līst jau 24 dienas bez apstājas... tas vieš cerību, ka varētu sākties labāka laika periods. Ceļam teltis un vāram tēju uz prīmusa. Groks palīdz sasildīties.
Bez instruktora atļaujas ejam pastaigāties, bet nepaejam pat 80 metrus, kad izrādās esam pie Gruzijas robežposteņa. Bargi vīri ar automātiem prasa caurlaides, kuru mums nav, pagaidām nav. Tomēr tik ļoti gribas pakāpties un pa nobirām pakāpjam uz augšu, kur seko pirmais pārsteigums. Akmeņi dod spēcīgu elektriskās strāvas triecienu pa maniem pirkstiem. Tas izskaidrojams ar to, ka tos uzlādē kalnu negaiss. Tā nu arī paši esam “uzlādējušies” un kāpjam lejā. Tā nu pirmā diena kalnu gaisā ir beigusies.
Tumsa uznāk ļoti ātri jau ap septiņiem vakarā ir tumšs, kaut arī ir vasaras vidus.
Lienam guļammaisos un acis pašas aizkrīt ciet.


Trešdiena 26. jūlijs

Beidzot no rīta pamostoties ir redzama saule un zilas debesis bez neviena mākonīša. Šodien atkal klinšu nodarbības.
Tikai viens interesants gadījums šodien. Kad sasaitēs ejam mācību maršrutu iznāk kāpt augšā pa sienu, aiz kuras nekas nav redzams. Man pa priekšu iet grupas biedrene Maija, kura kāpjot noraujas un līdz ar sasaites virvi sev līdzi norauj pamatīgu akmens bluķi. Kliedzu, lai maija mūk un abi palecam sāņus. Bluķis dārdēdams nogāžas, gandrīz skarot Maijas plecu, kas šoreiz būtu letāls iznākums. Kājām trīcot turpinām ceļu augšup.
Ja nodarbību pirmajā dienā nedaudz bija sajūta – nolādēts, ko tu te meklē, tad arvien vairāk sāku apzināties, ka jūtos šeit kā mājās. Pats interesantākais ir tas, ka atšķirībā no citiem, dienas beigās nejūtu nekādu nogurumu.

Ceturtdiena 27. jūlijs

Pametam Ulu-Tau bāzi, lai dotos uz ledus un sniega nodarbībām un savu pirmo virsotni – Triugoljniku. Ceļš pieejai paredzēts uz 3 stundām, protams, visu laiku ejot uz augšu.
Beidzot ar smaidu sejā robežsargiem uzrādam caurlaidi. Somas smagums reāli velk pie zemes, bet sāku jau pierast. Karstums veicina iedarbību uz augstumu un drīz jau apziņai ieslēdzas “autopilots”. Sajūta nereāla – kājas darbojas it kā atsevišķi no ķermeņa un pašas nes tevi augšup. Atrodam kaut cik normālu vietu teltij. Slīpums neērts un, protams, akmeņi, bet galu galā esam taču kalnos. Augstums – 2753m.
Kopā ar grupas instruktoru seši cilvēki dodamies izpētīt pieeju uz nodarbību vietu – ledāju. Galvenā problēma ir kalnu upe, kas, ūdenim krītot 45 grādu leņķī mums aizšķērso ceļu. Lecot pāri akmeņiem kaut kā tiekam tai pāri, bet saprotam, ka pārējiem tik ekstrēms ceļš neder. Jo pārvarēt upi – tas vēl nav viss. Pēc tam jālien lejā pa aunapierēm, kas ir pilnīgi gludas klintis bez aizķerēm 10 metru garumā. Pa kuru riskējot ar dzīvību šļūcam lejā, bremzējot uz cirtņa.
Šādi ceļš līdz ledājam aizņem pusstundu. Plānojam ceļu priekš citiem un mēģinām apiet upi. Nākas kāpt pa nobirām uz augšu, kas nav patīkami, jo liekot kāju, vienmēr vari izkustināt kādu akmeni, kas uzkritīs grupas biedram. Ļoti patīkama ir lēkāšana pa lieliem akmeņiem un mums priekša aptuveni pus kilometru garš šādu akmeņu lauks. Lecot laba sajūtu, ātrums liels un nepareizi noleksi, iekritīsi spraugā starp akmeņiem. Es ar instruktoru Ķimeni burtiski lidojam pa akmeņiem, pārējie atpaliek.
Nometnē visi sūdzas par nogurumu, man, protams, sajūta ļoti laba. Esmu gatavs skriet. Jaunā ceļa ilgums 1,5 stundas.
Nāk vakars un, pierasta lieta – migla, kas stundas laikā paliek tik bieza, ka tālāk par pieciem metriem neredzam neko. Tikko saule pazūd aiz sniegotajām virsotnēm, iestājas stindzinošs aukstums. Esam spiesti meklēt cimdus un cepures. Pat nespējam noticēt, ka vēl tikko saulē cepāmies ārā no karstuma.
Paēdam vakariņas un liekamies gulēt.

Piektdiena 28. jūlijs

Agrs rīts, negribīgi lienu ārā no siltā guļammaisa. Kondensāts uz telts ārējā slāņa sasalis. Temperatūra –5 grādi. Dīvaina sajūta, ka ir vasaras vidus, bet sajūta kā ziemā. (Ja es zinātu, kas mūs gaida Elbrusā...)
Dzīvojam it kā trīs stāvos, jo pavisam esam atbraukuši 30 dalībnieki. Mūsu grupa dzīvo augšā, bet vēl divas teltis ir zem mums, un vēl sešas zemāk. Pašiem zemākajiem jeb “pagrabstāvam” veicas ar to, ka viņiem tiek pirmā saule, kamēr mums “piektajam stāvam” tā jāgaida vēl dažas stundas. Vārām brokastis, jo deviņos jāiziet.
Ieliekam somā dienas nodarbībām nepieciešamo pārtiku un inventāru un ejam. Esam kavētāji, jo visi jau sen ceļā, kad mēs tikai izejam.

Plkst. 20:21

Visa diena pagājusi uz ledāja. Iepaticies staigāt ar dzelkšņiem. Ejot pareizajā tehnikā nevar paslīdēt pat ejot pa gandrīz vertikālu ledus sienu.
Ledāja augšā palikām pēdējie, jo esam uzkāpuši visaugstāk. Sāk līt un pēc īsa brīža esmu cauri slapjš. Pūš negants vējš, kurš kopā ar ledāju veido saldējošu slapjdraņķi. Līdz nometnei vismaz 3 stundas ko iet. Kad tiekam lejā sildāmies ar groku.
Pašlaik rakstu ciklopa gaismā, jo apkārt atkal ir tikai tumsa un migla, un aukstums. Šodien nogurums papēžos, jo staigājot ar dzelkšņiem liela slodze. Lieki šovakar nesalstam un ejam gulēt.

Sestdiena 29. jūlijs
Atkal miegains rīts, sasalis kondensāts un zila debess virs galvas.
Pošamies atkal uz ledāja. Šodien paredzēti glābšanas darbi un plaisas. Nodarbības solās būt interesantas.
Pamazām sāku apjaust, ka man gribas ekstrēmākus pasākumus, bet pārējiem pietiek ar to, ko piedāvā pašlaik. Tāpēc bojājas attiecības ar grupu. Protams, nākas piekāpties, jo ar viņiem vēl mēnesis kopā jādzīvo.
Lūk, šodien gadījums. Mums mācībām iedod tikai sešus metrus dziļu plaisu, kamēr blakus redzamas 20 un vairāk metru dziļas. Kad pajautāju par to instruktoram, tad viņš saka, ka arī labprāt mums ļautu tur ielaisties un veikt apmācību tur, bet kalnu skolas vadītājs neesot ļāvis. Redzu, ka manā grupā ir arī “bremzes”, kas ikdienā nosēdējuši pie klaviatūras.
Visi atkal ir nosaluši, bet Maijai iepatikusies kāpšana ar dzelkšņiem un diviem leduscirtņiem. Mums jāgaida viņa. Var redzēt, ka arī pārējiem tas nedaudz besī ārā.
Šodien esam “ turbo” grupa un visu laicīgi izdarām ātrāk par citiem un dodamies atpakaļ uz teltīm.
Tā kā man enerģijas vēl, pa pilnam, tad ierosinu, ka es varētu noiet lejā uz Ulu-Tau bāzi pakaļ pārtikai, aliņiem un cigaretēm grupas biedriem. Man ātri iedod sarakstu un naudu. Pulkstenis ir pieci vakarā. Tātad līdz tumsai vēl 3 stundas. Domāju, ka paspēšu atgriezties...
Ejam es un vēl divi no citas grupas. Tā neko, skrējiens lejā labs un ātrs. Esam bāzē stundas laikā. Paredzēts bija noskriet pusstundu vēlāk. Sapērkam visu, kas vajadzīgs un atkal dodamies augšup. Te gan abi man netiek līdzi, jo esmu paņēmis mp3 pleijeri, un izrādās, ka mūzika ir pati labākā “turbo” poga man. Tā nu burtiski skrienu augšā. Atkal sāk sabiezēt migla, kas notiek ļoti ātri. Pēc dažām minūtēm vairs nevar saredzēt 10 metru attālumā. Ļoti dīvaina sajūta: kalni, migla visapkārt un ausīs skan Metallica ar “one”. Savāda un it kā neiespējama kombinācija.
Tā nu labu laiku skrienot pienāk brīdis, kad liekas, ka esmu pazaudējis šauro taciņu. Bet pēc atelpas līdz ar tumsu atrodu taciņu un pēc pārdesmit minūtēm esmu pie telts.
Visi priecājas mani redzot. Pārējie divi no otras grupas atnāk pēc 40 minūtēm. Man saka, ka esot pārspējis rekordu, jo tur, kur augšā bija paredzēts uziet divās stundās biju uzskrējis piecdesmit piecās minūtēs.
Prieks par to. Labs nogurums kājās, visi paēdam un ejam gulēt. Rīt paredzēts treniņš sniegā.

Svētdiena 30. jūlijs
Pierastais agrais rīts, auzu pārslu putra ar kondišu un žāvētiem augļiem, kas no rīta ne sevišķi iet “iekšā”.
Mantas sakrāmētas un dodamies uz divu stundu pieeju sniega nodarbībām.
Sniega nodarbības tiešām interesantas. Uz stāvas sniega nogāzes jāmet vairāki kūleņi, ripojot pa nogāzi uz leju, un ar cirtni jāmācās nobremzēt slīdēšanu lejup. Mācamies arī glisēšanu. Vienkārši “braucot” uz papēžiem un bremzējot ar cirtni var ātri tikt lejā pa sniega nogāzi, protams, zinot, ka lejā nav plaisas vai bergšrunts.
Mūsu grupa atkal ir visātrākā.un tāpēc izdomājam uzkāpt uz savas pirmās pārejas un nomainīt savu pirmo zīmīti. Pie reizes apgūstam drošināšanu caur cirtni un kāpjam. Tādu gandarījumu, kā nomainot zīmīti nekad visi nebijām jutuši. Tā nu uzliekam savu zīmīti un kāpjam lejā.
Nejauši iešaujas prātā dziesma “We are the champions”, jo esam pirmie no visas kalnu skolas, kas nomainījuši kādu zīmīti.
Nometnē vakarā ierastais skats – migla, tumsa un stindzinošais aukstums. Rīt liela diena – mūsu pirmā virsotne - Triugoljniks. Ejam laicīgi gulēt, jo super agrais rīts.

Pirmdiena 31. jūlijs
Pamostos, pulkstenis rāda precīzi trīs. Tātad laiks celties. Ārā vēl tumsa, bet nav apmācies, tātad gaidāms labs laiks.
Mūsu instruktors aizgājis uz citu – 4a kategorijas virsotni, kamēr mēs, iesācēji, rāpsimies tikai pa 1b. Līdz ar to mūsu vadītājs šodien būs E.Šāblis – kalnu skolas vadītājs. Tā kā abi esam Edgari, tad pamazām visi sāk lietot iepriekš iegūto iesauku Jetijs. Man nav iebildumu.
Kā jau vienmēr par ēdamo neviens nedomā. Teikšu atklāti, ka tieši tas manā grupā man besī ārā. It kā jau domā par ēšanu, bet tādās devās, ka visu laiku ir bada sajūta. Tiešām nezinu, varbūt esmu pārlieku ēdelīgs..
Lai nu kā, Edgars palaiž pa priekšu Maiju, kā tempa regulētāju un kāpšana sākas. Pēc pusstundas visi pūš un elš, bet es jūtos kā pastaigā parkā. Pa priekšu skriet nedrīkstu, jo varu uzbērt akmeņu nogruvumu pār grupas biedriem.
Tā nu kā gliemeži kādu brīdi rāpjamies pa nobirām. Virsotne nav tālu un beidzot no Edgara saņemu uzdevumu, uzskriet izlūkot ceļu tālāk. Pēc dažām sekundēm jau esmu 50 metru augstāk un atkliedzu, ka ceļš ir labs un nostājies drošā vietā gaidu pārējos. Pēc mirkļa dzirdu akmens klaudzienu un bļāvienu. Izrādās nekas nopietns – Matīsam saspiests pirksts. Tiek uzlikts leikoplasts un turpinām ceļu.
Drīz jau esam netālu no virsotnes. No tās šķir pārdesmit metru augstas, lēzenas klintis. Diemžēl Edgars liek sasieties sasaitēs. Kopā ar citām grupām esam šeit trīsdesmit cilvēki. Tā nu visi viens pēc otra sarāpjas virsotnē. Ja godīgi, tad par savu pirmo virsotni nejūtu gandarījumu. Varbūt ceļ augšup pārāk viegls, varbūt nav īstā noskaņojuma – nezinu. Nomainām Triugoljnika zīmīti un dodamies lejā. Izrādās, ka vienai no mūsu galvenajām vadītājām sākusies astma vieglā formā. Augstums principā neliels – 3900m, bet tomēr.
Tā nu mana grupa lēnām ved lejā Ilonu. Esmu uzņēmis ātru tempu un drīz vien jau esmu lejā pie pirmās grupas, kura dodas lejā. Šeit atrodu vēl vienu skrējēju un kopā skrienam lejā. Pēc brīža saprotu, ka esam nedaudz “ieberzušies” un neesam uz īstā ceļa. Savas teltis no augšas redzam. Par orientieri ņemam upīti un gar to skrienam lejā, cerot, ka netrāpīsim tieši uz aunapierēm. Kāpiens sāk palikt diezgan stāvs, bet lejā var tikt un atkal uzkāpjot pa morēnu esam pie teltīm.
Pēc stundas ierodas pārējās grupas. Tas tikai apstiprina manu pieņēmumu, ka kalnos var tikt lejā arī ātrāk, bet ekstrēmāk un man tas patīk. Tiesa gan par ātro noskrējienu un grupas pamešanu saņemu sodu no Edgara – lejā uz bāzi šodien man jāstiep divas teltis un ekipējums. Es gan par to tikai priecājos, jo lieks treniņš nekad nenāk par ļaunu.
Mums bija sarunāts gaidīt savu instruktoru Ķimeni, bet no kāda otrā gada kalnu skolas dalībnieka uzzinu, ka viņi vakar gājuši to pašu maršrutu, ko šodien Ķimene un, netiekot līdz virsotnei, lejā bijuši tikai astoņos vakarā. Saprotam, ka gaidīt nav vērts, kravājamies un domājam par iešanu lejā, atpakaļ uz Ulu-Tau.
Tā kā vēlos papildus slodzi, tad saku, ka aiznesīšu Ķimenes mantas līdz tās grupas teltīm. Pārējie dodas lejā, bet es pretējā virzienā. Teltis atrodas pusstundas gājiena attālumā. Neviena šeit nav, jo viņi neatrodas 4a maršrutā uz Adirsu virsotni. Kādu stundu sēžu, baudot kalnu vientulību un vērojot klintis, bet tā, kā nav nekādu dzīvības pazīmju, domāju par iešanu lejup, jo saule jau skar kalnu kori.
Sākas skrējiens ar tumsu. Domāju par to, ka arvien vairāk sāku nošķirties no grupas. Visbeidzot izsecinu, ka tas tā ir tāpēc, ka viņi visu mūžu dzīvojuši pilsētā. Viņi nespēj uzlikt savu “pofigu” uz visu un iet caur uguni un ūdeni. Nezinu kāpēc, bet es to spēju. Sāk līt, bet man vienalga, kaut arī esmu cauri slapjš. Laikam jau esmu pieradis. Tā īstiem nemaz negribas iet lejā, bet domāju par pārējiem, kuri mani gaida lejā, kā arī par čeburekiem un hičiniem.
Rīt paredzēta atpūtas diena, tāpēc gulēt ejam vēlu...

Trešdiena 2. jūlijs
Esam dienu atpūtušies un šodien paredzēta pieeja uz vairākām virsotnēm. Atkal tiek savākta pārtika un mantas 4 dienām un dodamies augšup. Kāpiens šķiet ļoti grūts. Edgars teica, ka esot dienas, kad vienkārši iet ļoti smagi. Laikam man šī ir viena no tādām dienām. Tiešām ir sajūta, ka jāpieliek visi spēki, lai veiktu vienu no tūkstošiem soļu augšup. Pēc četru stundu kāpiena tomēr tiekam līdz paredzētajām teltsvietām. Teltis uzceļam stāvas kraujas malā. Pūš spēcīgs vējš, kas vakarā, kā zināms, kļūs ledains. Vieta nav diez ko piemīlīga, bet pārējās vietas jau aizņēmuši pārējie kalnu skolas dalībnieki. No akmeņiem, kuru šeit netrūkst, sakrāmējam vēja barjeru.
Visu laiku pūš spēcīgais vējš, kas, norietot saulei, patiešām kļūst kā sauss ledus. Esam 3500 metru augstumā – sajūtas man – ideālas. Rīt atkal nozīmīga diena. Ejam uz 2a grūtības kategorijas virsotni – Družba. Protams, ka atkal jāceļas trijos, vēl jo īpaši tādēļ, ka nezinām maršruta garumu, lai gan parasti tas ir zināms.
Laižamies miegā, čalo upe, bet visam pāri svilpo vējš...

Ceturtdiena 3. jūlijs Virsotne Družba(4132m)
Pamostos no Maijas sauciena par dievīgām debesīm un nolamājos. Viņa un Jānis ir dežuranti, pārējiem vēl stundu atlicis gulēt, bet no šāda sauciena visa nometne augšā. Tomēr vēl negribas pamest silto guļammaisu un pat izdodas vēl piemigt. Tiesa, ne uz ilgu laiku, jo dežurantiem esot auksts. Atkal kārtējā vājības pazīme, kas man besī ārā.
Lai nu kā, brokastis tiek negribīgi apēstas un dodamies ceļā uz Družbu, kas no attāluma patiesi atgādina zāģa asmeni.
Beidzot ir mans ilgi gaidītais “extreme”, jo jāiet pa šauru taciņu, bet zem mums bezdibenis. Visu laiku ejam sasaitēs un nonākam taciņas galā, priekšā siena. Vienīgais ceļš – vertikāli uz augšu. Tātad, klinšu siena. Ķimene uzrāpjas un nostiprina margu. Nākamā iet Maija. Var redzēt, ka viņai kājas trīc no bailēm un viņas kāpiens aizņem gandrīz stundu. Nu ko varu teikt – apnicīgi, arī pārējie sāk žāvāties. Pats uzkāpju pusminūtē. Mūsu grupā ir vēl viena “bremze” – Vineta. Pilsētas dzīves izlutināts skuķis, ar ko man diemžēl jāiet sasaitē. Tā nu pēc divām stundām pirmā nieka siena ir pārvarēta. Lēnām virzāmies uz augšu. Prieks vismaz ir par dažādību – gan sniegs, gan akmens. Uz sniega esam spiesti uzlikt margu, jo kore ir diezgan spica un sniegs ciets, kā arī viena puse stāva. Arī šī kore aizņem vairākas stundas.
Tālāk seko kāpiens pa ļoti birstošu vietu. Atkal marga un akmeņi veļas mašīnas lielumā aiziet lejā pa kuluāru garām mums. Mazāki akmeņi arī trāpa mums. No tiem mūs sargā ķiveres, kas tiešām noder, jo katrs mazā akmenīša sitiens ir kā lodes šāviens.
Kad nobiras ar grūtībām ir pārvarētas, atklājas skats uz gandrīz 70 grādu stāvu ledus sienu. Izvēles nav – uzvelkam dzelkšņus un kāpjam. Atkal tiek likta marga, kas šoreiz ir visas 60m virves garumā. Jāpiebilst, ka pārvarēt šos 60 metrus ir ļoti smagi, jo šāds stāvums un dzelkšņi rada lielu slodzi uz kājām, bet, protams, ka līdz ledus sienas augšai tiekam. Tad paveras vēl pēdējais posms līdz virsotnei – 50 metru augsta, vertikāla klinšu siena.
Ķimene kā jau pieredzējis instruktors jau ir ticis augšā. Tiesa, bez virves, kas kādam no mums būs jānogādā augšā, lai atkal izveidotu margu. Tas jādara ar apakšējo drošināšanu, kas pirmajam nav patīkams pasākums.
Kad esmu Vinetu burtiski uzvilcis augšā, Matīss jau ir ceļā pa sienu. Vēlāk viņš teica, ka vienu brīdi pat bijis panikā, jo redzējis, ka zem viņa virve vairs neturas spraugās un, tātad viņš ir bez drošināšanas vismaz divdesmit metru augstumā. Bet, pēc stundas Matīss nokļūst augšā un marga ir gatava. Pārējie pa vienam sāk kāpt. Vēl pēc vairāk nekā stundas lejā esam palikuši tikai es un Jānis. Esmu uzlicies uz margas, kad izdzirdu Ķimenes bļāvienu, lai palieku lejā un padodu viņam vēl vienu virvi dulferim. Kad jautāju iemeslu, viņš saka, lai paskatos uz Elbrusa pusi. Ieraugu, ka uz tā kā milzīga tumši melna cepure sēž negaisa mākonis, kura centrā redzamas zibens strēles, turklāt tas neiedomājamā ātrumā tuvojas mums. Zibenīgi tiek taisīts dulferis un visi gandrīz vai lecam lejā. Pa ledus sienu atkal dulferis, pēc tam vēl viens un vēl. Kopā ar virves izvilkšanu tie aizņem pāris stundas. Līdz teltīm vēl ļoti tālu, bet pulkstenis jau rāda astoņi vakarā.
Negribas palikt “aukstajā nakšņošanā” tāpēc, kur pa dienu likām margas, tagad skrienam lejā tāpat, bez drošināšanas. Sāk krēslot. Arī pa bīstamo sniega kori skrienam, jo sniegs vēl ir mīksts, kamēr to nav sasaldējusi ledainās nakts dvaša.
Pa dienu izdomājām citu atpakaļceļu, lai nebūtu jātaisa vēl viens dulferis. Ķimene nosaka, ka uz tūru takām varot “ieberzties”, bet varbūt šis ir pareizas ceļš. Sākumā taka ir pat ļoti laba, bet drīz paliek arvien stāvāka un atkal nākas kāpt lejā pa klinti. Līdz Ķimene paziņo, ka tālāk vairs ceļa neesot (priekš mums). Tā kā gandrīz jau satumsis, Matīss un Vineta dodas lejā pa citu taciņu, pārējie gaidām. Pēc pārdesmit minūtēm saņemam ziņu, ka viņi esot uz droša ceļa.
Šis laiks, ko tagad gaidījām bija izšķirošs – ir palicis pavisam tumšs un uz grupu ir tikai 2 ciklopi. Lejā kāpt uz tausti ir pārāk bīstami. Ķimene uztraucies. Viņš mūs pa vienam nolaiž kaut kur melnajā tumsā, kur izrādās ir laba vieta “aukstajai nakšņošanai”. Kad visi esam šajā vietā, sajūta ir gandrīz vai omulīga. Esam gandrīz vai alā. Atrodamies zem lielas klints pārkares, kuras priekšā ir atlūzis liels akmens gabals, kas aizsedz skatu. Starp šo akmeni un pārkari ir sprauga, pa kuru mēs šeit ielīdām. Kļūst arvien aukstāks. Neesam silti apģērbušies, jo kaut kas tāds nebija paredzēts. Pēc stundas jau visi trīcam un, saspiedušies kopā, gaidām mēnesi, kas mums ļaus atkal redzēt, kur kāpjam.
Viens otram neļaujam gulēt, jo tas šajā gadījumā būtu letāls iznākums. Izrādās, ka šajā virsotnē, neviens nav bijis astoņus gadus, jo virsotnes zīmīte rakstīta 1998. gadā. Sajūta vēl jo vairāk pacilājoša. Nu jau drīz pa spraugu parādās mēness. Lejā redzam, ka mūsējie pie teltīm neguļ, bet gaida mūs, par ko liecina ciklopu gaismiņas. Tas šķiet tik tuvu. Kad viņi pamana arī mūsu gaismiņas, redzam, ka viņi nāk mums palīgā, jo gaismas kustas mūsu virzienā. Arī mēs lieki laiku netērējam, jo parādās mākoņi, kas atkal var visu aptumšot.
Drīz vien jau esam lejā. Vēl apmēram puskilometrs pa lielu akmeņu lauku. Jau ierastā lekšana. Pa sniega nogāzi glisējam lejā un esam pie teltīm. Visi biedri no pārējām grupām sagaida mūs ar prieku, groku un parastu tēju.
Visi esam badā un kaut arī ir 3 naktī, vāram ēst uz prīmusa.
Neko sev maršruts - 25 stundas. Nekad nebūtu ticējis, ka cilvēks var tik fiziski smagu slodzi turēt ilgāk par diennakti. Rīt mums bija paredzēts nākamais maršruts uz 12 stundām. Es pat tūlīt būtu gatavs iet, bet pārējie to vienkārši fiziski nespētu. Nezinu, bet tagad sev tiešām jūtos kā robots. Doma par rītdienas maršrutu tiek atlikta un nolemts rīt taisīt atpūtas dienu un noiet uz Ulu-Tau bāzi.
Četri no rīta un beidzot varam doties pie miera. Tikko esmu ielīdis guļammaisā – atslēdzos.

Sestdiena 5. jūlijs Virsotne Uzlovaja(4034m)
Zvana modinātājs, tātad atkal ir precīzi trīs. Šodien paredzēta Uzlovaja 2a un traverss apejot Denj fizkuljturnjika.
Šodien dežūrēju es un Vineta. Tā kā mīlu vientulību, nolemju Vinetu vēl nemodināt. Paverot telts ieeju, arī man pasprūk - Vov! Saprotu Maijas vakardienas bļāvienu, jo debesis ir vienkārši fantastiskas. Retinātā gaisa ietekmē, katra zvaigznīte izskatās kā atsevišķa spuldzīte, kas uz kalnu fona veido neaprakstāmu skatu.
Attopos no skaistā skata, jo jāaizdedzina prīmuss un jāuzliek vārīties ūdens.
Vakar nogājām uz bāzes nometni un Ķimene atkal mūs pametis. Viņš ies uz 4b, bet mūs atkal vadīs Edgars.
Kopš vakardienas man kaut kas iedūries rokā un parādījies mazs bumbulītis, kas sāp, nepievēršu tam uzmanību, jo roka kustās un tas ir galvenais.
Atkal paēdam un sākam čāpot. Temps kā jau vienmēr priekš manis par lēnu.
Visu laiku ejam bez starpgadījumiem. Nonākam pie spicas, klinšainas kores. Edgars mani palaiž pa priekšu. Es nopriecājos, ka šī vieta tieši priekš manis un, knapi turoties virs bezdibeņa, izkāpju sarežģīto vietu bez problēmām. Pieņemu Vinetu. Edgars ar pārējiem gan atrod vieglāku ceļu apkārt, bet Vinetai nākas rāpties pa manu ekstrēmo ceļu. Šodien gan viņai pret to nav iebildumu.
Tālāk ir jāiet pa sniegu un eju pa priekšu. Pēkšņi man viena kāja pazūd sniegā un karājas tukšumā. Saprotu, ka mani virs nezin cik metru dziļas plaisas tur pāris centimetru biezs sniega “tiltiņš”. Izrāpjos ārā un, taustot ceļu ar cirtni, eju tālāk. Īpaši par starpgadījumu nesatraucos, jo esmu sasaitē, lai gan nedaudz māc šaubas par to, vai Vineta mani noturētu, ja tiešām būtu kritis plaisā.
Drīz nonākam virsotnē un nomainām lapiņu. No mūsu atrašanās vietas, Uzlovajas virsotnes, redzama Užba – Kaukāza sapnis. Pat Londonā ir šīs virsotnes klubs. Un tā patiešām izskatās iespaidīgi.
Dodamies lejā. Atkal sasaites, ledājs ar plaisām, bet lejā tiekam mierīgi.
Atkal laicīgi dodamies gulēt, jo rīt paredzēts uzkāpt mūsu šī gada grūtākajā virsotnē – V.M.F.-2b.

Svētdiena 6. jūlijs Virsotne V.M.F.(3984m)
Agrais rīts. Bet skaista pilnmēness atblāzma uz sniegotajām virsotnēm. Diemžēl pats mēness ir nogulēts. Žēl, jo šeit tas ir savādāks. Kad tas ir dilstošs vai augošs, tam “ragi” vērsti uz leju, nevis kā Latvijā uz sāniem.
Kā jau teicu, biju savainojis roku, bet šorīt ir pavisam traki – roku nevaru pakustināt. Iespējams, ka man iedūries kaut kas indīgs. Arī bumbulis ir palicis liels. Ļoti gribas uzkāpt V.M.F., jo citādi nedabūšu trešo alpīnisma sporta klasi un nolemju, ka varēšu tikt galā arī ar kreiso roku.
Jau ierastais ceļš augšup. Dulferis no pārejas uz ledus lauku un pa nobirām atkal velkamies uz augšu. Priekšā gandrīz 120 metru augsta siena. Atkal tiek liktas margas, jo sienā jau ir iedzīti āķi. Secinu, ka ar vienu roku kāpjas tīri labi un drīz vien jau esmu virsotnē. Gribas gandrīz vai lamāties – vai tad šī “pastaiga parkā” skaitās 2b grūtības kategorija? Salīdzinot ar Družbu(2a), šis šķiet kā atpūta. Turklāt 2b esmu izkāpis ar vienu roku.
Beidzot arī visi man piekrīt par maršrutu neatbilstību. Vēlāk uzzinām noslēpumu, ka Družbai ir mākslīgi samazināta kategorija no 3a! uz 2a. Tas izdarīts tāpēc, lai profesionāli alpīnistu uz turieni neietu, jo tas skaitās bīstams kalns. Vietējiem to pat neiesaka kā maršrutu, par mums neliekoties ne zinis. Tas nozīmē, ka esam paveikuši varoņdarbu, jo iesācējam no 2a uz 3a ir ļoti liels lēciens.
Šodien izlemts iet pavisam lejā uz Ulu-Tau. Laika ļoti daudz un viss iet gludi.
Lejā došos pie nometnes ārsta atrādīt roku.
Njā, Krievijā ārstam krievu likumi. Odekolons, adata un salvete – viss, ar ko man mēģina apstrādāt roku turpat pie ārsta durvīm uz zemes sēžot. Kaut kas tomēr bija iedūries un ārsts saka, ka viss būs kārtībā.
Ar tādu cerību šodiena arī beidzas. Roka sāp arvien vairāk, bet citādi ir labi.

Pirmdiena 8. jūlijs
Vadam atpūtas dienas līdz uzkāpšanai Elbrusā. Man jādodas uz 45 kilometru tālo Tirnauzu, jo rokai nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Klusībā priecājos, jo beidzot varēšu arī paēst “dzīvus” kartupeļus... Kas pēc sausās pārtikas būs kā karaļa ēdiens.
Tā kā mašīnas lejā brauc reti, esmu spiests 13 kilometrus līdz pacēlājam iet ar kājām. Tieku lejā un tālāk man veicas ar autobusu. Stundas laikā pa pilsētu un poliklīniku tieku galā un jau četros vakarā esmu atpakaļ pie pacēlāja. Zinu, ka nav vērts gaidīt kādu mašīnu, jo ir pārāk vēls. Sāku savu 3 stundas garo atpakaļ ceļu no pacēlāja uz Ulu-Tau.
Nonāku pie teltīm, pārējie dzer aliņu un uzdzīvo, bet man slikts garīgais. Iedzeru analgīnu, jo roka neciešami sāp un eju gulēt...

RAKSTA TURPINĀJUMS>>>>>> http://www.spoki.lv/literatura/Jetija-piedzivojumi-Kaukaza/575408

Komentāri 1

0/2000

Garākais stāsts ko esmu spokos lasījis 

Bet bija interesanti palasīt ;)

 1  0 atbildēt