Vēl joprojām ļot gaidu jūsu domas par šo stāstu! Gan pozitīvās, gan negatīvās, tā ka droši rakstiet gan komentāros, gan uz e-pastu!
Cilvēks (vai pareizāk sakot cilvēki), kas man sūtija īzsiņas bija nekas cits kā Keilas draudzenītes - Marta un pārējais bariņš. Viņas smējās tā itkā nu pat būtu izdarījušas smieklīgāko lietu uz pasaules. Tad Marta ierunājās: '' Izskatās cerēji te redzēt kādu citu!'
'' Nē, vienkārši apjuku'' teicu un patiešam samulsu.
''Drošvien gaidīji savu zilacaino draudziņu?'' viņu malziet izsmējīgi jautāja.
'' Kā tu par viņu zini?'' jutu kā nosarkstu, bet biju aizsviluies un tam nepievērsu uzmanību.
"Keila man izstāstīja!'' viņa atbildēja.
''Nu ja...'' nomurmināju, ''man jāiet! apsolīju, ka drīz atgriezīšos.'' Marta vēl kaut ko gribēa teikt, bet es ātri pazudu aiz mājas stūra.
Patiesībā vēl negribēju iet uz mājām. Tur nebija ne kripatiņas vairāk ko darīt, kā te - ārā. Gribēju iepazīt apkārtni un mammai tāpat biju pateikusi, ka iešu ārā uz ilgāku laiku. Biju dusmīga uz Keilu, bet vēl daudz dusmīgāka uz Martu.
Devos apkārt mājai un tad jau kur deguns rādīja. Pēc 20min gājiena nonācu nelielā bērnu laukumiņā. Tur arī iesēdos šūpolēs un lēnām šūpojos uz priekšu un atpakaļ.
Man blakus iesēžas kāds puisis. Apmēram mana vecuma. Arī viņš sāk šūpoties līdzīgi kā es. Es uz viņu paskatos. Arī viņš uz mani paskatās un sniedz roku.
"Emīls!'' viņš draudzīgi saka un pasmaida. Es apjukusi pasniedzu viņam pretī roku un atbildu: '' Lindija!''
Visu puiša seju sedz vasaras raibumi. Gaišbrūnie mati kārtīgi saķemmēti uz vienu pusi. Un viņam ir jauks un draudzīgs smaids.
'' No kurienas ta tu esi?'' viņš jautāja.
''Emm, kādāz ziņā'' apjuku.
'' Nu kur tu dzīvo?!?'' viņš smejoties jautāja.
'' Ak tā,'' arī es itkā iesmējos taču vairāk iekšēji nokaunējos '' patālāk, gar lielo ielu, netālu no meža''
'' Vēlies lai pavadu?''
'' Kapēc?'' neveikli jautāju.
'' Nu kā, vienkārši. Lai interesantāk! Tu taču nedomā, ka es tevi varētu apzagt vai izvarot?'' viņš it kā smejoties, bet tajā pašā laikā bažīgi jautāja.
'' Nē, ko tu!'' teicu, lai gan šāda doma manā prātā viegli vīdēja.
"Nu ted ejam!'' viņš teica, pieclās un pasniedza man roku. Mēs gājām.
