Es uzskatu, ka mana ikdiena ir interesantiem notikumiem pilna, tieši tāpēc arī rakstu šo blogu. Tomēr pēdējās nedēļas, man sāk likties, ka esmu personāžs kādā ziepju operā. Laiks starp ziemassvētkiem un jauno gadu ir bijis tik pat negaidītiem pavērsieniem bagāts, kā viss šis gads.
Bet nu par visu pēc kārtas:
Ziemassvētki man patīk nedaudz nomierināties, atpūsties un nesteidzīgi izbaudīt laiku ar draugiem vai ģimeni. Finansiāli 2020.gads ir bijis labākais manā dzīvē, un esmu noslīpējis savu naudas pelnīšanas stratēģiju līdz līmenim, kad mierīgi varu pāris dienas, vai nedēļu, atslābt un izbaudīt svētkus bez stresa par liekiem izdevumiem, vai dārgu dāvanu pirkšanu.
Bērnībā, neskatoties uz mūsu ģimenes ne pārāk lielo rocību, mamma vienmēr bija sarūpējusi pilnu galdu ar tradicionāliem ziemassvētku ēdieniem. Kopā ar tēvu braucām uz mežu meklēt egli, ko paši arī nocirtām un atvedām mājās. Arī šoreiz vecāki mani aicināja svētkus pavadīt pie viņiem, tomēr man jau bija citi plāni, un ņemot vērā Covid situāciju, vecāki neapvainojās, ka viņiem atsaku. Pēc Annas dzimšanas dienas, bijām nolēmuši ziemassvētkus svinēt kopā. Rožu sūtīšana, dzimšanas dienas organizēšana un flirtēšana kopējajos treniņos, beidzot ir nesusi augļus.
Ziemassvētku dienā sarunāju, ka aizbraukšu viņai pakaļ uz viņas dzīvesvietu. Tā kā Anna joprojām dzīvo pie vecākiem, un mēs tikai tikko esam sākuši satikties, viņa mani vēl iekšā neaicināja, un ar vecākiem neiepazīstināja. Anna kavēja, tas nekas, sievietēm piestāv. Sēdēju mašīnā, kad pēkšņi saņēmu WhatsApp ziņu no Natālijas. Šis nu gan bija nepiemērots brīdis. Ziņa bija diezgan neitrāls priecīgu ziemassvētku vēlējums. Skatījos uz īsziņu un domāju, atbildēt vai nē, kad pamanīju, ka Anna stāv uz ielas un lūkojas apkārt meklējot manu auto. Fiksi iebāzu telefonu kabatā un izkāpu no mašīnas. Atvēru Annai durvis, un sveicinot sniedzu viņai buču.
Biju izdomājis diezgan romantisku svētku vakaru. Uzklāju smuki galdu un dīvāna teritoriju uztaisīju par chill-out zonu – noliku tur ūdenspīpi, sametu spilvenus uz grīdas, apkārt saliku sveces, divas vīna glāzes un manu mīļāko Zinfandel pudeli. Jau laicīgi, dienu iepriekš, biju nopircis Baileys priekš Annas, vēl pāris labus vīnus un konjaku – kā nekā svētki. Biju pasūtījis ēdienu, kurš bija tikai jāuzsilda cepeškrāsnī īsi pirms ēšanas. Vārdu sakot, biju kārtīgi piestrādājis pie tā, lai vakars radītu romantisku atmosfēru.
Kad ieradāmies pie manis, Anna novērtēja manu ieguldīto darbu ar “WOW!”. Tas bija labs sākums vakaram. Viņu (kā jau visus citus, kas apciemo mani pirmo reizi) aizgrāba skats, kas paveras pa logu. Mirkli parunājām par šo un to, līdz es piedāvāju likt galdā svētku vakariņas. Es jokoju, ka es pats šo visu esmu cepis un šmorējis divas dienas, lai gan viņa protams saprata, ka esmu to pasūtījis no restorāna, un mans vienīgais kulinārais ieguldījums ir to visu, pēc iepriekš dotas instrukcijas, uzsildīt krāsnī.
Sarunas vedās ļoti raiti un mēs daudz smējāmies un flirtējām. Es jutu, ka šis vakars iet tajā virzienā kurā es to stūrēju. Anna bija ļoti labā garastāvoklī. Pēc vakariņām mēs pārvācāmies uz chill-out zonu. Netflixā uzliku Annas mīļāko ziemassvētku filmu “Love Actually”. Pagatavoju ūdens pīpi un iekārtojos uz dīvāna. Anna ieritinājās man blakus, kā tāds nosalis kaķēns. Es sajutos laimīgs.
Filmā pat nebija pagājušas 10 minūtes, kad mēs sākām skūpstīties. Tomēr Anna tielējās, ka viņa grib skatīties filmu. Labi, skatāmies filmu. Pēc minūtēm 10 mēs atkal skūpstījāmies, un mana roka jau glāstīja Annas krūtis. Viņa atkal mani apturēja, un prasīja kur es steidzos, viņa taču pēc filmas nekur netaisās braukt projām. Es nodomāju, vai tiešām viņu interesē tā filma, vai arī viņai vienkārši patīk mani mocīt. Es apsolīju uzvesties godīgi līdz filmas beigām. Šī filma nebija gluži manā gaumē, tāpēc uz beigām es jau sāku garlaikoties. Jautāju vai Annai nav iebildumi, ja es ieiešu dušā, kamēr viņa skatās filmu. Viņa atbildēja, lai droši daru ko vēlos. Es nedaudz pievācu virtuvi un devos dušoties. Iznācis no dušas pamanīju, ka Anna vairs nav dīvānā, un filma ir uzlikta uz pauzes. Es iesaucos “Anna?”, sekoja klusums. Nedaudz apmulsis es devos uz guļamistabu, kur mani gaidīja labākā ziemassvētku dāvana, kādu vien varēju iedomāties. Anna gulēja gultā manā priekšā tērpusies vien seksīgā ziemassvētku apakšveļā. “Vai gaidīji ziemassvētku brīnumu?” viņa koķeti pajautāja. “O, jā!”, es atbildēju. Es ielecu gultā un viņas kājas apvijās apkārt manam viduklim. Ātri vien pazuda mans dvielis kuru biju apsējis ap gurniem. Lai cik arī seksīga bija Annas apakšveļa, es gribēju ātrāk viņu no tās atbrīvot. Kaislīgi turpinot priekšspēli, Anna vienā brīdī ar saviem garajiem nagiem ieķērās manā mugurā tā, ka vēl vairākas dienas viņas nagu nospiedumi rotāja manu ādu, un jāsaka atklāti, man tas ļoti patika. Nevarētu teikt, ka turpinājums bija kaut kas ārkārtēji fenomenāls. Šī bija mūsu pirmā reize, mēs abi bijām iereibuši, un noteikti vajadzēs vēl pāris šādas sesijas, lai noslīpētu mūsu saderību gultā. Bet fakts, ka beidzot tas bija noticis, man lika sajust tādu kā atvieglojumu un lepnumu, ka visa mana ieguldītā enerģija, ir beidzot atmaksājusies.
Nākošajā dienā, lai arī cīnījos ar vieglām paģirām, es pamodos ļoti pozitīvi noskaņots. Kamēr Anna vēl gulēja, es aizgāju uz virtuvi uztaisīt kafiju. Bezmērķīgi skrollējot telefonu, atcerējos, ka tā arī neatbildēju uz Natālijas ziemassvētku apsveikuma īsziņu. Pieklājības pēc es aizrakstīju Natālijai atbildi. Neko jau baigi flirtējošu nerakstīju, vienkārši pateicos par laba vēlējumiem, un novēlēju priecīgus svētkus arī viņai, bet pieliku arī winking smily face. Nosūtīju ziņu un noliku telefonu malā. Pēc nepilnas minūtes telefons iečivināja jaunu ziņu no Natālijas. It kā nevainīgi, un tikai garām ejot, viņa prasīja kādi man plāni šajā svētku laikā, un varbūt es gribu ar viņu satikties? Es tiešām negribēju, nē, es gribēju, bet ar Annu viss virzījās tur kur es to vēlējos, tāpēc pieklājīgi, bet neitrāli atbildēju, ka man ir jau plāni ar draugiem un ģimeni.
Nedēļa līdz vecgada vakaram, bija viena no foršākajām nedēļām aizgājušajā 2020 gadā. Visu šo laiku, Anna praktiski nodzīvoja pie manis. Tā kā nedrīkstēja rīkot ballītes un sabiedriskas vietas un pasākumi bija liegti, mēs bezrūpīgi pavadījām laiku divatā (bijām gan uz vienu nelegālu ballīti, bet par to es pastāstīšu sīkāk nākošajā rakstā). Nebija tā, ka mēs tikai atpūtāmies vien, tā kā sporta zāles bija ciet, mēs katru dienu taisījām kopīgu mājas treniņu, pēc kā kopīgi arī apmeklējām dušu. Vienu dienu es aizbraucu arī pie vecākiem, lai aizvestu dāvanas. Tad gan braucu viens, tik tuvas attiecības gan mums vēl nebija, lai iepazīstinātu Annu ar vecākiem. Mamma man uzdāvināja vilnas zeķes, jo viņai liekas, ka manā dzīvoklī noteikti esot ļoti auksts, jo tik daudz un lieli logi, un tik augstu, ka nevarot būt, ka tur ir silti. Vecāki – lai cik arī absurdi viņi brīžiem rīkojas, tomēr nevar nenovērtēt viņu rūpes par mums.
Pienāca vecgada vakars, un bruņojušies ar pāris šampja pudelēm, konfeti un jaunā gada apņemšanām, mēs bijām gatavi sagaidīt jauno 2021. Šoreiz jaungada salūts sākās jau ap astoņiem vakarā. Un pa logu varējām baudīt svētku uguņošanu līdz pat 22.00, kad iestājās komandantstunda, un pēkšņi viss apklusa. Interesanti, ka Zolitūdē un Imantā tika izslēgtas pat ielu apgaismojums. Ap pusnakti jau viss bija tādā dūmakā, ka nevarēja redzēt tos dažus, kas bija sagaidījuši īsto jaunā gada laiku, lai demonstrētu savu nelegāli iegādātā salūta arsenālu. Kad pulkstens sita pusnakti, izšauts šampja korķis bija mūsu salūts. Mīļi sabučojāmies, novēlējām viens otram laimīgu jauno gadu, un turpinot dievvientulības svinības forši pavadījām nakti.
Pirmā 2021. gada diena iesākās ar pozitīvu noskaņojumu. Šis būs labs gads! Kovid situācija uzlabosies, varēs atkla ceļot, beidzot sagaidīšu savu sapņu auto, un iespējams arī ar Annu izveidosies kaut kas skaists. Tomēr tieši attiecībā uz Annu, jau pavisam drīz viss apbgriezās kājām gaisā.
Pirmajā janvāra dienu, mēs iesākām bezrūpīgi, un jau ap pusdienas laiku atkorķējām šampi, kas bija palicis pāri no vakardienas. Līdz vakaram abi jau bijām diezgan iereibuši. Varbūt pie vainas bija alkohols, varbūt fakts, ka mēs veselu nedēļu bijām pavadījuši kopā un sākām viens otram apnikt, bet es pamanīju, ka Anna kļūst nedaudz kašķīga. Un teikšu godīgi, mani arī viņa sāka kaitināt. Bet es to ignorēju, bija taču svētku laiks.
Kā beidzās šī Annas drāma - https://mistersx.com/jaunais-gads-sakas-skirsanos/?utm_source=spoki&utm_medium=post
