Labs laiciņš pagājis kopš iepriekšējās daļas, bet savādāk nevaru. Takad, kad vismaz rādītājpirksts ir vesels, varu vismaz palēnām laist uz priekšu. Turpmāk ceru rakstīt biežāk, bet nekad neko nevar zināt.
Šo nodaļu varētu nodēvēt par klusumu pirms vētras, jo varētu teikt, ka tas tā arī ir.
Pārējās daļas meklē šeit. Atvainojos par iespējamām kļūdām.
Piektā nodaļa
Nelūgtie viesi
Šķiet, mēs visi zinām to sajūtu, kad atliek vien nomirkšķināt acis, kad jau vesela nedēļa riņķī. Šādi varētu noraksturot pāris nākamās dienas aiz Neonas mūriem. Tik kaitinoši un reizē muļķīgi, bet grozi kā gribi – citādi nesanāks. Tagad, kad līdz vasaras brīvlaiks tuvojas ar tik nepatīkami neizbēgamu ātrumu, laiks šķita kā sazvērējies, it kā cenšoties nogriezt ik vienu vissīkāko atpūtas mirklīti. Nav jau tā, ka Bens negaidītu skolas atsākšanos, bet atpūsties vēlētos vēl vismaz brīdi ilgāk, lai gan arī gaidāmā iespēja izkļūt ārpus pilsētas mūriem vilināt vilināja. Tiesa to vai paspēs to vispār piedzīvot viņš nezināja, kaut gan jāatzīst, ka Izidora vēsti bija gaidījis jau kur tas laiks atpakaļ. Vispār šajā ziņā zēns bija nedaudz sašļucis. Tā vien šķita, ka viss dzirdētais tāds joks vien bijis un patiesībā nekāda prombraukšana nav gaidāma.
To visu nedaudz noslāpēja kāda neveikla šarāde dienu pēc dzimšanas dienas. Laikam jau aiz durvīm noklausījusies, Fišeres kundze tomēr bija uzzinājusi, kas par lietu, tāpēc nākamajā rītā uzmodināja zēnu, lai pāris nepazīstamu meiteņu pavadījuma nodziedātu nedaudz greizu “Sveiks lai dzīvo” un uzdāvinātu nelielu kūku. Ja pirmajā mirklī tas neliekas nekas dīvains, tad labākais sākās tieši pēc tam. Visi Fišeres kundzes pieaicinātie kaut kā nejauši pazuda pēc sava kūkas gabala notiesāšanas, tāpēc Bens bija par visiem simts procentiem drošs, ka dziedāt viņi piekrituši tikai tādēļ, ka Fišeres kundze ikdienā ar kūkām vis nemētājas. Lai arī cik ironiski neskanētu kādas mazākas meitenītes “paldies par kūkām”, šis nu nebija apsveikums kādu Bens būtu vēlējies, jo īpaši tāda neliela fakta dēļ, ka apsveikuma brīdī pats puspliks bija sēdējis gultā ar līdz acīm uzvilktu segu.
Viņš pats nezināja kādēļ tik ļoti, bet viennozīmīgi vēlējās pamest šo vietu un doties Pasaulē. Kaut gan bija kāda klusa balss, kas jau kā uzmācīga muša, teica priekšā – sirdsbalss, kas kaut kur sirds dziļumos čukstēja, ka šeit nekādas patīkamās dienas vadījis viņš nav. Jāsāk jau ar sevi. Ne vecāku, ne radinieku, kas gaidītu pārnākot mājās. Šī gan bija tēma, ko zināmu apsvērumu labad, viņš Alfrēdam prasījis nebija. Lai paliek kā ir, jo tāpat tas nemainīs neko, ja nu vienīgi pasliktinās jau tā ne pārāk labo omu.
Slinki aizstampājis līdz skapim, Bens izvilka no tā savu tumšzaļo nobružāto jaku, kuras iekškabatā slēpa “mantojumā” atstāto grāmatiņu. Ja ne kādu ziņu nesaņem, tad vismaz šī nelielā burtnīciņa viesa kādu savdabīgu saiti ar ārpasauli. Bens bez problēmām spēja nosēdēt pie tās, ne acis nenovēršot no savādajiem simboliem un teiksmām. Viņš jau bija pārlasījis to no vāka līdz vākam un spēja no galvas vien atcerēties vismaz galveno domu katrā stāstā. Arī savdabīgos simboliņus, kas izraibināti lapu stūros, viņš jau daļēji pazina, piemēram, Alhodera krustu vai Cēllapu viņš spētu uzzīmēt pat aizsietām acīm. Par to, kas tie tādi vispār ir viņam gan nebija ne mazākās jausmas, bet to izskats savādi vilināja.
Ar joni tuvojoās 25. augusts, jeb diena, kad iespējams pieteikties otrajam apmācību posmam, kas eksakto zinību vietā piedāvā praktiskās. Pēc idejas jau viss šis pasākums nebija obligāts, bet tikai pēc idejas, jo ik viens sevi cienošs cilvēks savā laikā bija izgājis cauri ne tam vien, vai vismaz tā plātījās. Var jau būt, ka kādu savā varā bija ņēmušas šaubas vai vēl sliktāk – atklāta nepatika, bet Benam nu galvu lauzīt nenācās. Jau mazs būdams auklītes uzraudzībā, viņš reizi pāris mēnešos tika gaidījis Alfrēdu, jeb pieklājīgāk sakot Harisa kungu, atgriežamies, no “sirojumiem” pa netālo graustu pilsētu. Lūk tāpēc viņš nedomājot bija gatavs ar galvu mesties iekšā piedzīvojumā, sākumā par sekām pat nedomājot. Viņš zināja, ka būt par sargu nav nekāds vieglais darbs, bet tas bija tieši tas, ko viņš vēlējās.
25. augusta priekšvakarā, vakariņu laikā, bērnunama ēdamzālē izcēlās īsts vārdu karš starp sešpadsmitgadniekiem, par to, ko nu katrs darīs pēc apmācību beigām, kamēr vecākie novīpsnāja vien. Viens teicās kļūs par sargu, otrs par ieroču ekspertu. Kļuva pat tik karsti, ka Fišeres kundzei, nikni bakstot ar slotu, nācās visai uzstājīgi izdzīt kādu nepiekāpīgāku audzēkni ārā no zāles, jo viņš pārlieku centīgi, uz galda stāvēdams, bija centies iegalvot citiem, ka sargu pārbaudēs nākas bradāt pa karstām oglēm un izdzīvošanas skolā - ēst zirnekļu oliņas. Bens pats, protams, tam neticēja, bet atradās kāds, kas sāka raidīt bažīgus skatienus pārējo virzienā, kas lielākoties rēca pilnā balsī.
- Tu mazais nejauceni, - Fišeres kundze brēca pilnā balsī, papildinot vārdus ar trāpīgu slotas sitienu nabagam pavēderē.
Saķēris vēderu un kliegdams “es jau tikai pajokoju” vainīgais ņēma kājas pār pleciem, izraisīdams zālē veselu smieklu vētru.
- Ar kājām uz galda! - Fišeres kundzes balss skanēja jau kaut kur gaitenī. - Es tev rādīšu uz galdiem kāpt!
Ar to arī todienas jautrība beidzās. Zāle manāmi pieklusa un audzēkņu straumes slīdēja augšup pa kāpnēm vai attiecīgi tur, kur atradās katra istabiņa. Vecāko audzēkņu sejas, visas kā viena, vēstīja vien to, ka īstā izvēle vēl priekšā un tagad, kad laika vairs maz, nodevīgi izstaroja manāmu “kāpēc es par to nedomāju ātrāk” auru.
Nākamajā rītā Benu uzmodināja kašķīga Fišeres kundzes dunka. Laikam taču vakardienas jandāliņš nebija palicis gluži bez sekām. Kā jau tik svarīgiem rītiem pierasts, miegs neparko netaisījās atkāpties, kaut dunkas iztraucēts, tas ne vien netika aizdzīts, bet tikai iesēdās kaut kur aizsardzības pozīcijās, lai pēc minūtēm divām uzbruktu ar ar jaunu spēku. Tā nu zēns ar miega vāliem spēkojās vēl kādu pusstundiņu, līdz beidzot Fišeres kundzes mērs bija pilns un viņa, draudēdama likt lietā slotu, nodzina Benu lejā līdz ēdamzālei.
Gaisotne krasi atšķīrās no vakardienas. Visi kā viens domīgi vērās kaut kur nekurienē. Šur tur varēja dzirdēt pa kādai sarunai, bet arī tās ātri vien apklusa. Aiz loga, vējā liegi šūpojoties, lapas koku zaros papildināja vispārējo domīgo noskaņu. Bens jau labu brīdi vērās ārā pa logu un sen jau bija aizbraucis tālu kaut kur savos domu labirintos, līdz klusumu pārtrauca kāda šķīvī iemesta karote. Manāmi satrūkušies, arī citi lēnām piebeidza savu ēdmaņu, līdz atskanot daudzbalsīgam krēslu bīdīšanas korim, pameta ēdamzāli.
Desmit – Bens uzmeta skatienu pulkstenim. Uzskrējis augšā savā istabā, viņš atsēdās uz gultas gala un gaidīja, līdz pienāks laiks doties. Un, kad tas notika viņš uzrāva mugurā Jaku un izsteidzās ielās, kur kātoja pārējiem sešpadsmitgadniekiem pa pēdām.
Valdes ēkā nu jau vienreiz pabijis, zēns nekautrējās ieņemt vienu no retajiem brīviem palikušajiem krēsliem, kas rindojās ieejas zāles malās.
Iepriekšējā reizē viņam gan nebija ticis daudz laika aplūkot tieši ieejas zāli, bet tagad to varēja darīt cik tik uziet. Zāles ziemeļu galā otrajā stāvā slējās pabružātas baltas margas. Kā likās, tur atradās vēl vairākas zāles un kabineti, jo ēka no ārpuses izskatījās visai liela. Pa vidu zālei, griestus balstīja balta, apskretuša marmora kolonna.
Pēc laiciņa aiz minētajām margām parādījās dūšīgas sievietes tēls. Melni, spīdīgi mati krita pār viņas seju, daļēji aizsedzot acis.
- Sveikiņi, - viņa iesaucās. - Mēs uz līguma noslēgšanu ja? Nu tad tagadiņās mēs visi smuki sastāsimies vienā rindā un pa vienam dosimies augšā uz manu kabinetu. Durvis uz otro stāvu – pa kreisi, lūdzu, - un viņa pazuda aiz sienas stūra.
Te ne kājās stāvēt palikušie varēja justies kā ieguvēji. Tā kā Bens bija nosēdies pašā ieejas zāles galā, piecas sekundes ilgais skrējiens līdz durvīm maksāja viņam vismaz divdesmit vietas. Paskatījies atpakaļ, viņš atskārta, ka pēdējais palicis gluži nav, bet daudz netrūka. Klusībā sodīdamies par paša slinkumu viņš urbās priekšā stāvētāja mugurā, cenzdamies nepievērst uzmanību pretim skrejošajām laimīgajām sejām, kas pēc brīža varēja steigties pretim brīvībai.
Kad Bens beidzot tika līdz kāpņu augšgalam, rādītāji pulksteņa apaļajā ripā bija pasteigušies krietni uz priekšu un aiz loga jau iekrāsojās pēcpusdiena.
- Tā, ja, - apaļīgā sievieta noteica, kad Bens beidzot bija ticis viņas kabinetā, - Vilkinsa jaunskungs. Nu ja, nu ja, es jau gaidīju, kad ieradīsieties.
- Tiešām?
- Nu kā tad. Kad Alfrēds... Lai debesis viņam žēlīgas, es zināju, ka tu reiz ieradīsies. Ā, bet starp citu esmu Marta Millere, - Bens atcerējās vēstulē minēto vārdu. - Nu, kad esat patiešām izlēmis, ka vēlaties apmācību turpināt, tad dariet man to zināmu, labi?
- Vai tad, jūs pati tikko neteicāt, ka zinājāt, ka ieradīšos? - Bens neveikli iejautājās.
- Tā ja. Mūždien gadās... Tā vecā galva, zini. Bet lūdzamis paraksties šeit, - viņa pasniedza zēnam veidlapu.
Uzvilcis kaut kādu parakstam līdzīgu ķeksi, Bens jau grasījās doties prom, kad aiz muguras ieskanējās Milleres kundzes balss.
- Pagaidi, pagaidi, - viņa iesmējās, - vēl jau viss ne. Lūk vēl tev atļaujas veidlapa, saproti? Nu, tas ir ja vēlies doties apmācībā arī ārpus pilsētas, tev vajadzīga atļauja, un tieši tāpēc, ņem šo papīrīti un nes Fišeres kundzei parakstīt. Ā, un nodod arī sveicienus, vai zini, - viņa piemiedza ar aci.
Bet arī tas vēl nebija viss. Vēl minūtes desmit viņa kaismīgi nodevās savu jaunības dienu piedzīvojumu apspriedē un visai sīkumainai analīzē, līdz beidzot vēlreiz noprasījusi, lai zēns nodod sveicienu Fišeres kundzei, palaida viņu vaļā
- Jā, - Bens atsaucās, - nodošu.
Ja viņa tik ilgi ņemās ar to parakstu padarīšanu, tad nav jau nekāds brīnums, ka viss ievilkās tik ilgi. Arī tie, kas rindā stāvēja pēc Bena rādīja īpaši neapmierinātas sejas. Laikam jau viņš tur bija nosēdējis visilgāk.
Par laimi, Fišeres kundzes paraksta izspiešana nenācās pārāk grūti. Lai gan pirmajā brīdī viņa likās visai saīgusi, bet, kad zēns ieminējās par nododamo sveicienu viņa jaušami atplauka.
