Arī ceturtās nodaļas gals vairs nav tālu. Līdz ar to arī līdz šim pastāvošā miera periods ir galā. Kamēr mūsu varoņi kaļ plānus par prombraukšanu, tālu ziemeļos vairojas kāds spēks, ko sastapt lemts jau pavisam drīz.
Pārējās daļas meklē šeit. Atvainojos par iespējamām kļūdām.
Ceturtās nodaļas trešā daļa
Brīdinājums
Muguru neērti spieda kāda nelīdzena, raupja virsma. Kreisās rokas pirksti uztaustīja slapju ūdens tērcīti, bet labās elkonis sāpīgi sūrstēja. Labi gan, ka vismaz galva balstījās pret ko mīkstu. Tikai prāts vēl kaut kur kavējās, neļaudams domām apskaidrot situāciju. Pagāja vēl kāds laiciņš, līdz Bens apzinājās pats sevi un atklāja, ka var arī pavērt acis.
Spilgti zils debess jums iespiedās ar gaismu neapradušajās acīs un rokas neveikli aptaustīja apkārtni. Viņš gulēja uz muguras tajā pašā nelaimīgajā pagalmiņā, kur pēdējoreiz sevi atcerējās. Zem galvas, murskulī savilkta mētājās Izidora jaka, kurš pat stāvēja te pat līdzās. Viltvārdi gan nekur nevarēja manīt.
- Pamodies, gan ko? - viņš visai sērīgi ierunājās. - Es jau nodomāju, ka būs sliktāk.
- Kas tikko notika? - zēns nesaprata. - Cik ilgi es gulēju?
- Ne pārāk, varbūt minūtes trīsdesmit. Vienu brīdi jau nobijos, vai man nenāksies nest tevi līdz hospitālim, tādejādi nododot sevi, bet labi vien, ka nav. Kas tikko notika? Hmm... Arī es to gribētu zināt – viņš pārjautāja, vērsdamies vairāk pie ieroča paša rokās, nekā pie Bena.
- Vai arī jūs pakritāt dēļ tās miglas? - zēns vaicāja.
- Pakritu? Nē, to gan ne, bet miglu, kā tu to sauc dabūju izjust pēc pilnas programmas.
- Bet, pagaidiet? Kur tad palika tas Markuss vai kā nu viņu tur sauca?
- Atcerējies gan ko? - Izidors sāji jautāja. - Kā rādās būs vien aizlaidies. Viss sākās ar šo te, - viņš pakratīja pistoli. - Tas nenostrādāja. Šķiet mitrums būs ticis iekšā. Un es tā pūlējos, turot roku paceltu, bet še tev. Kas būtu domājis, ka brīdī, kad atriebe jau tik tuvu, manus nodomus izjauks tāds sīkums kā slapjš pulveris. Tālākais jau notika pats no sevis. Cenzdamies glābt situāciju, es mēģināju viņu aizturēt, bet bija jau par vēlu. Būtu jau naivi cerēt, ka šis te atkūlies galīgi neapbruņots un tā arī bija - dabūju izjust visu to labumu tieši uz sevīm.
- Ko viņš izdarīja?
- Slāpētājs
- Kā lūdzu? - zēns nesaprata.
- Ierocis, - Izidors paskaidroja, - it kā nekaitīgs, bet iedarbīgs. Tā jau bija tā migla, ko redzēji. Dienās šo to esmu pieredzējis, tādēļ vis neapkritu, bet jāatzīst, ka daudz netrūka... pat man. Bet ir arī labā ziņa. Man izdevās paglābt šo te, - viņš izvilka no kabatas mazu, nedaudz saņurcītu burtnīciņu. - Skaidrs, ka viņš mēģināja dabūt arī to, bet kaut vai apdullis gāzu šim pa ģīmi. Laikam jau trāpīju, vismaz tā izklausījās, jo noklaudzēja tīri labi.
Stīvi izstaipījies, zēns pieslējās stāvus, bet tūlīt pat arī to nožēloja. Piedzīvotais lika viņa galvai savādi pulsēt un pār acīm uzmest aptumšotu pirmsģībiena šķidrautu. Arī slapjums jakas piedurknei bija izspiedies cauri, savā aukstajā ūdens dvašā saldējot roku. Pilēdams lejup tas saslapināja arī bikses un kurpes.
- Fišeres kundze mani nositīs, - Bens skaļi domāja.
- Kā lūdzu?
- Viņai pieder bērnu nams, kurā dzīvoju. Kā. Lai es tagad eju turp tik netīrs. Pat mājas arests vēl nav beidzies, un tagad vēl šis.
- Domāju, saproti, ka īsto iemeslu tev nāksies vien noklusēt, - Izidors vēlējās būt drošs.
- Tāpēc jau saku, ka nositīs.
- Skaidrs, - Izidors novilka. - Bet pirms iegrimstam sadzīviskos sīkumos, noskaidrosim pāris lietas. Es domāju – sāksim ar viņu pašu. Vai viņš tev neuzdevās kādā pašizdomātā vārdā? Vai varbūt minēja kādas konkrētas personas vai vietas?
- Vārdus ne, tikai savējo, tas ir – uzdevās par tevi.
- Nu tas tā kā būtu skaidrs, - vīrs sprieda, nervozi soļodams šurpu, turpu pa šauro pagalmiņu. - Vai tiešam neko citu? Man jāzina katru sīkumu, ko viņš savā neaptēstajā prātā tev izpaudis, domādams, ka to neuzzinās neviens cits.
- Jā, man jau likās tā nedaudz savādi, - Bens novilka. - Kad viņš stāstīja, ka vedīšot mani prom, es jautāju uz kurieni...
- Viņš gribēja vest tevi sev līdzi? - Izidors neizpratnē iesaucās? - Tas nu ir kaut kas jauns. Es domāju, ka šis, sava priekšnieka sūtīts, medī grāmatiņu, bet dīvaini, ļoti dīvaini. Vai viņš neteica kāpēc?
- Tikai to, ka ieradies Alfrēda uzdevumā, jo viņš gribot ņemt mani līdzi.
- Tātad viņi zina arī to, - Izidors novilka. - Rādās, ka pretinieks ir apziņots labāk kā varēju iedomāties. Tas nozīmē, ka viņi kaut kādā veidā ir uzzinājuši arī par pazudušo konvoju un tā personālu. Lietas tikko kļuva krietni sarežģītākas. Būs jānosūta pāris vīrus izlūkot, - viņš piemetināja vairāk sev nekā zēnam.
- Ak, jā, - Bens iesaucās. - Jūs jautājāt vai viltvārdis nepieminēja vietu nosaukumus. Vienu pieminēja gan. Tiesa negribīgi, it kā baiļodamies, ka kādam papūtīšu, bet tomēr atklāja. Teicās apmeties pie kaut kāda dienvidu pārvada.
- Dienvidu pārvada? - Izidors iesmējās. - Vai esi drošs, ka nepārklausījies?
- Pilnībā.
- Tad vai nu mūsu mazais melis ir sapūtis tev pīlītes, vai ir galīgs muļķis. Vispār jau otrais ir tiesa, - viņš smaidot piebilda, - tā kā visādus brīnumus varam sagaidīt.
- Kas tajā pārvadā ir tik īpašs? - zēns jautāja.
- Tas ir tāds kā tilts pār Nevrenas upi, tikai krietni sarežģītāks. Tas stiepjas pār Dižakmens aizu. Pats akmens bluķis stāv turpat blakus. Nekādas lielās vērtības tam gan nav. Ievērojams tikai dēļ sava izmēra – savus divdesmit metrus diametrā. Bet, ko nu par to. Pati pāreja stiepjas tieši zem tā, kur kā ala izcirsta klintī, kas aizas otrā pusē slejas krietni augstāk. Abos tilta galos ierīkoti sargposteņi, pat pāris dzīvojamās mājiņas, ja nu nākas tur palikt ilgāku laiku. Visa teritorija, protams, apjozta ar augstu žogu, kas tika pamatīgi apsargāts. Savulaik, tas bija krietns peļņas avots Eroldas pilsētiņai, pirms tā krita nebūtībā. Viss iespējamais, ka varēja nākt no ziemeļiem, tika vests caur Dienvidu pārvadu, kur protams tika maksāta caurlaide. Par Neonu, šķiet viņiem nebija ne mazākās jausmas. Tā lūk.
- Tātad Markuss tur ātri vien tiktu noķerts, - Bens sprieda.
- Ak nē, Ben. Ne jau tur tā problēma. Kā jau teicu Eroldas pilsēta tika nopostīta. Līdz ar to arī zuda pārvada nozīme. Runā, ka pēc pāris dienu ilgām cīņām pēdējie tā sargi pameta to uz neatgriešanos. Tagad tas kā nomelnējis rēgs stāv pamests un nelabā apsēsts.
- Kā tas var būt, - zēns vērsās pie Izidora, - ka vesela pilsēta tiek nopostīta? Kas kaut ko tādu spēj izdarīt?
- Vispirms, tev jāsaprot, ka citur Pasaulē pastāv arī lielāks ļaunums par zirnekļiem vai ēnām kā šeit. Pati pilsēta jau no laika gala atradās pagalam neizdevīgā reģionā. Tur pat, salīdzinoši netālu, rietumos aug soforu mežs. Tie ir tādi kokiem līdzīgi augi, kam patīk tumsība un mitrums. Lūk tādēļ tie aug milzīgās biežņās un mezglos. Pavasarī, kad jūs šeit izbaudiet pirmās zaļās lapas koku zaros, Eroldas iedzīvotājiem nācās valkāt elpošanas maskas, jo soforas vairojas izbārstot sporas, kas cilvēkam ir ārkārtīgi indīgas. Turklāt ļoti lipīgas. Iznīdēt tās ir ārkārtīgi grūti. Sākumā, gan tik traki nebija, - Izidors turpināja stāstu, joprojām staigātams šurpu, turpu. - Mežs turējās samērā drošā distancē, un nekāds lielais drauds vis nebija. Bet kā jau kaitēklim raksturīgi, tas izpletās lielos ātrumos, sasniedzot pašas pilsētas mūrus. Augu saradās tik daudz, ka iznīdēt tos vairs nebija iespējams. Saprotams arī, ka tajā mita ne tik paši augi vien. Mežs ir ideāls patvērums kā zirnekļiem, tā gromleriem.
- Kas ir gromlers? - šķita, ka jautājumu Benam tik ātri vis neaptrūks.
- Tāda kā ķirzaka, - Izidors paskaidroja. - Augumā mazs, bet spļauj skābi. Un dara to nejauki precīzi. Pašam viena tāda sīkaļas dēļ nācās palikt bez laba bikšu pāra. Tas gan nenotika Eroldas mežos, bet gan Baltmežā. Runā, ka tie neesot tik brangi, bet ej nu tu sazini. Lai vai kā, vienunakt notika uzbrukums. Es pat nespēju rast atmiņā otru tik pat milzīgu varētu pat teikt invāziju. It kā noformējuši kādu savdabīgu grupējumu, visi šie mošķi savācās vienkopus un noorganizēja pašiem netipiski organizētu uzbrukumu. Ja prasi man, aiz tā stāv, kas varenāks, - viņš iestarpināja. - Pilsēta tika noslaucīta no zemes virsmas minūšu laikā. Jau tā dēļ uzmācīgo soforu, izceļotāju netrūka, līdz ar to arī sargu. Ieraudzījuši milzīgo pārspēku, tie metās bēgt. Vismaz tā runā. Katrs metās bēgt, kur nu varēja, kāds cīnījās un retais izdzīvoja. Tur krita daudz krietnu vīru, tostarp manu paziņu, kas savu galu bija pelnījuši sagaidīt daudz krietnākā veidolā. Šķiet, ka tas būtu viss, - viņs piebilda, pagriežoties uz papēža un ieskatoties zēnam acīs.
Tas nu bija tiesa. Nebeidzamā jautājumu un atbilžu straume nu bija galā, un netaisījās atgriezties vismaz uz kādu brīdi. Tā vietā zēns domāja par tikko dzirdēto un gara acu priekšā izspēlēja vairākas pieminētās cīņas ainas. Vadot sava salīdzinoši neilgā mūža dienas šajā nelielajā, kaut cik drošajā, Pasaules nostūrītī, viņš ne reizi nebija iedomājies, ka pat veselas pilsētas mēdz krist tumsībā, un pie tam tik traģiskā veidā. Ne mazāko cerību uz glābiņu. Lūk ar kādām domām Eroldas iedzīvotājiem nācās nokauties savas dzīves pēdējo minūšu laikā. Viss bija noticis tik ātri
- Labi, Ben, - Izidors atsāka sarunu. - Pieņemsim, ka esi uzzinājis visu, ko vēlējies. Lai no mana stāstītā, tev rastos kaut neliels priekšstats, man nācās to saīsināt cik nu vien varēju, bet rādās, ka esi sapratis godam. Pirms aizeju, mums vēl jānokārto pāris formalitātes – tātad, kur un kā man tevi savākt.
- Esmu gatavs kut tūlīt pat.
- Nē, - Izidors izgaisināja Bena cerības tikt projām jau šodien, - Mēs nedrīkstam riskēt, vedot tevi prom jau šonakt. Kaut vai ar tumsas iestāšanos varētu izdoties tevi, kaut kā no šejienes izdabūt, tādu vaļību es atļauties nevaru. Līdz ar mūsu nelūgtā viesa bēgšanu, par mani un maniem plāniem droši vien jau zina visi, kuriem es šīs ziņas būtu vēlējis vismazāk. Es teiktu, ka mums jānogaida vismaz pāris nedēļu, bet pārāk ilgi tomēr ne. Ja baumas, kas nākušas man ausīs ir patiesas un Karvaldeza vīri ir jau pusceļā uz triumfu un pilnīgu var pār Neonu, tad arī novilcināties nedrīkst. Ja nogaidīsim par ilgu, var gadīties, ka tevi no šejienes izdabūt vairs nebūs iespējams.
- Kā tā? - Bens neizpratnē jautāja.
- Tev jāsaprot, Ben, ka Pols Karvaldezs ir skarbs vīrs. Viņš nežēlo nevienu, kas stājas viņam ceļā. Esmu dzirdējis, ka jūsējie nebija pārāk apmierināti, kad par sardzes virspavēlnieku kļuva vecais īgņa Siliuss. Vispār esmu arī dzirdējis versiju, ka nodevējs ir tieši viņš. Ja tev liekas, ka viņš ir visa nelabā iemiesojums, tad salīdzinoši ar Karvaldezu Siliuss tāds enģelītis vien ir. Viņa varā ir pakļauta vesela armija un tādas tehnoloģijas, kādas tu pat iedomāties nespēj. Atgriežoties pie tavas promvešanas, vai spēsi aizkļūt līdz pilsētas dienvidiem neviena nepamanīts, kad došu ziņu.
- Noteikti, - Bens cēli noteica.
- Tad uz tikšanos, Ben, - Izidors atvadījās un uzlēca atpakaļ uz nelielā mūrīša pagalmiņa galā
- Pagaidiet! - zēns iesaucās.
Stāvēdams ar muguru pret zēnu un liegi šūpinoties pirkstgalos uz mūra dzegas, Izidors pameta savu melnajām pinkām apslēpto skatienu atpakaļ, taču palika klusējot.
- Kad ierocis nenostrādāja, - zēns nedroši iesāka, - un viltvārdis aizbēga, kāpēc jūs nedzināties viņam pakaļ, ja jau spējāt saglabāt skaidru prātu arī pēc uzbrukuma?
Zīmīgi pasviedis skatienu augšup pret mākoņu izraibinātajām debesīm, Izidors kādu brīdi vēl nekustīgi stāvēja, tad savilcis mutes kaktiņus tikko jaušamā smaidā, noteica: - meklē tuneļa sākumu, ne beigas. Ar šiem vārdiem viņš nolēca zemē mūra viņā pusē un pazuda starp daudzajiem pelēcīgi nonīkušo ēku stāviem.
