Arī trešajai nodaļai ir pienācis gals. Līdz ar to arī beidzas pilsētiņas mierpilnā dzīve, ievedot galvenos varoņus dēkām un mistērijām pilnā nākotnē.
Šī daļa sanāca nedaudz īsākā kā pārējās, bet tā kā stāsts, kas rakstīts tikai apjoma dēļ nevar būt nekas labs, domāju, ka piecietīsiet.
Pārējās daļas meklē šeit. Atvainojos par iespējamām kļūdām.
Trešās nodaļas noslēdzošā daļa
Svešinieks
Sanāksme vairs nevilkās ilgi. Vai vismaz Benam tā likās, jo šā vai tā viņš tai nepievērsa diez ko daudz uzmanības. Arī svešādais sarunu biedrs vairs nebilda ne vārda, tikai vērīgi pētīja apkārt sanākušos ļaudis. Arī mazie krusas graudiņi vairs nesitās pret palodzēm, kādēļ Alises vienmuļās runas beigu gals šķita kaut nedaudz skaidrāk saklausāms. Šķita, ka runas beigas pienāca ātrāk kā gaidītas, kas ir gaužām dīvaini, ņemot vērā faktu, ka tā vilkusies jau labu laiciņu. Pēdējie vārdi, zilbes un tad viss. Kā korķis runas galā tika uzmaukts klusums.
Pūlis it kā iztraucēts no snaudas, ar nelielu novēlošanos slējās kājās. Turp, atpakaļ tika stumdīti krēsli, saceļot daudzbalsīgu rībienu kori. Cilvēku straumīte, drūzmējoties pie durvīm, spiedās ārā no istabas. Kāds domīgi klusēja, kāds dzīvi sarunājās vai gānīja Alises necilo oratora prasmi, bet tomēr viņus visus kas vienoja. Ja tā, ko Bens dzirdēja, bija patiesība, neviens, izņemot viņu pašu un savādo svešinieku, nezināja, ka pasākums ticis safabricēts. Kaut kur pa vidu tam visam kāds visai nevērīgi iespieda zēna rokās, viņam novēlēto kladīti.
Izidors jau bija ticis ārā pirms Bena un, omulīgi atspiedies pret sienu, tur viņu gaidīja. Ar vieglu galvas mājienu, viņš paaicināja zēnu nostāk no acīm kādā no sānieliņām.
Šaurāku un tumšāku ieliņu pilsētā pat ar uguni būtu grūti atrast. Tā vien likās, ka vietu Izidors noskatījis jau pirms sanāksmes. Tālu izvirzītie māju jumti un uz fasādēm izvietoti dīvaina paskata agregāti sargāja nācējus no nevēlamiem skatieniem. Par spīti tam, ka ieliņa atradās gandrīz pilsētas centrā, mājas šajā pleķītī stāvēja drūmas un nolaistas. Protams, atradās arī pa kādam trakajam, kas uzdrošinājās še dzīvot, bet tādu bija gaužām maz, galvenokārt jau pašu ēku dēļ. Tās kādreiz tika izmantotas pilsētas valdes vajadzībām. Neviens gan tā īsti nezināja, kas tajās tika darīts, bet ātri vien tās tika pamestas bez nekādām ērtībām.
Gājiens noslēdzās kādā nelielā pagalmiņā, kas bija iespiests ēku starpā. Zēnības gados Bens šās ieliņas tika izstaigājis, cik tik uziet, bet šis necilais pagalmiņš viņam nekad netika liecies kaut mazākās uzmanības vērts. Savādi jau izklausās, bet šeit zēns atradās pirmo reizi mūžā.
Izidors, nopētījis apkārtni, apsēdās uz aprūsējušas ķerras, kas mētājās šaurā pleķīša galā. Sakniebis mēles galiņu starp zobiem un savilcis savādi īgnu grimasi, viņš sēdēja, nodūris galvu. Vārdu sakot, šādi izskatījās cilvēks, kurš nevar izšķirties, kā lai sāk. Tomēr apmulsums nevilkās ilgi.
Viņš pacēla galvu augšup un, piemiegtām acīm, jautāja: - Vai apdomāji, ko teicu?
- Jā, droši vien.
- Droši vien, - Izidors nepacietīgi turpināja, - man neder, Ben. Man jābūt drošam, vai saproti? Es nevaru atļauties neprecizitātes, bet pieņemsim, ka esi apdomājis manu priekšlikumu un esi gatavs sniegt atbildi.
- Priekšlikumu? - Bens nesaprata. - Tādu jūs nemaz tā īsti neizteicāt, vai ne tā? Jā es saprotu, Bens apklusināja svešinieku, kurš jau bija gatavs vērt vaļā muti, ja varu jums ticēt, esat ieradies šeit, lai pavēstītu man, ka Alfrēds ir dzīvs. Bet kādēļ? Es tā vai tā nesaprotu, kāpēc viņš devās prom.
- Viņš grib, - Izidors atkārtoja, - lai tu dodies man līdzi. Es taču tev teicu, ka tev nāksies pamest pilsētu. Likās jau ka klausījies, ko stāstu, bet izrādās, ka ne.
- Vai tagad jūs varat pateikt no kurienes nākat un uz kurieni man jādodas? - Benam bija gatavs jauns jautājums.
- Pietiks, ja zināsi, ka no ziemeļiem.
- Jūs vēlaties, - Bens palika pie sava, - lai es jums dodos līdzi, bet pats nesakat uz kurieni?
- Tev jāsaprot, - Izidors nopūties turpināja skaidrot, - ka man jābūt drošam, ka neviens cits neko neuzzina, drošam par to, lai tev kaut kas nepasprūk.
- Nepasprūk? - Zēns pārjautāja. - kam tad es to stāstīšu? Iešu klārēt Fišeres kundzei, ka dodos prom? - viņš piemetināja, šaubīdamies vai svešinieks maz zina, kas tā tāda Fišeres kundze vispār ir.
- Labi... - Izidors novilka. - Lai būtu. Mēs uzcēlām nelielu nometni pie dienvidu pārvada. Esi apmierināts?
- Kāda pārvada?
- Pār Nevrenas upi. Kur tad vēl? It kā tu ne reizi nebūtu... Ā, nu ja.
Pat pēdējam nelgam būtu skaidrs, ka svešinieks gribēja teikt 'It kā tu ne reizi nebūtu spēris kāju ārpus pilsētas”.
- Bet, pagaidiet – dienvidu? - Bens nesaprata. - Jūs taču tikko teicāt, ka nākat no ziemeļiem.
- Tev – ziemeļu, man – dienvidu. Atkarīgs no kuras puses skatās. Kad esam tikuši ar to galā, vai drīkstu uzmest aci grāmatiņai? Tev taču to jau iedeva, vai ne? - Izidors it kā ierunājās dzīvāk, šķita, ka pat acis ieplešas plašāk.
- Jā..., bet kam gan jums tā? - Likās dīvaini, ka Izidors izrāda tik dzīvu interesi par Bena personiskajām mantām. Jums tak neinteresē stāsti un teikas? - tas drīzāk bija minējums, nekā apgalvojums.
- Kas tad notiks, ja ļausi man paskatīties? - Izidors palēnām sāka atgādināt mazu bērnu, kas kāro pēc konfektes.
Negribīgi, un ar savādu kņudoņu pakrūtē, Bens pastiepa grāmatiņu uz svešinieka pusi, kurš to ar nasku rokas kustību paķēra. Savādi, likās, ka grāmatiņa slīd prom uz neatgriešanos.
Dedzīgi, it kā kaut kur degtu, Izidors šķirstīja grāmatiņas lapas, līdz apstājās un dziļi iegrima lasāmvielā. Benam uznāca neliela ziņkārības lēkme. Pats viņš vēl kladīti vaļā nebija vēris, un lauzīja galvu, kas gan tādā mazā grāmatiņā var būt tik vērtīgs. Nosolījies vakarā izšķirstīt to no vāka līdz vākam, viņš nedroši iejautājās: - Vai varu to beidzot dabūt atpakaļ?
Svešinieks turpināja urbties grāmatiņā un, vēl brītiņu klusējis izmeta nevērīgu “Jā, vēl tikai nedaudz”
- Es gan tā nedomāju, - aiz muguras atskanēja skaidra salta balss.
Benam vai sirds salēcās no spēja notikumu pavērsiena. Gan viņš, gan Izidors apsviedās apkārt, lai skatītu miera traucētāju savām acīm. Uz mūrīša, kas noslēdza nelielā pagalmiņa galu stāvēja melnā, noskrandušā apmetnī tērpies stāvs. No kapuces iekšpuses laukā karājās melni, pagari mati, bet no tik pat melniem, nobružātiem ādas zābakiem pilēja dubļi. Viena roka balstījās pret mājas sienu, bet otra turēja, pirkstos sažņaugtu, ieroci, kas bija pievērts Izidora krūtīm.
Bens satriekts stāvēja pašās notikuma krustugunīs. Naids un reizē izbailes abu vīriešu sejās kvēloja kā karstas ogles. No ēkas jumta pilēja izkusušo krusas graudiņu ūdens. Katrs niecīgais ūdens piliens, triecoties pret raupjo asfaltu, kā hronometrs skaitīja sekundes. Savādi, ka tieši ūdens piliens ir tas, par ko iedomājies savas dzīves, iespējams, pēdējās sekundēs. Divi svešinieki vienā diena? Tas nu ir par daudz.
