Jaunā Pasaule 3.nodaļa(3)5

Trešās nodaļas trešā daļa

Svešinieks

Bens kātoja Maksam pa pēdām, domādams par tikko dzirdēto. Aizdomas par redzēto svešinieku bija apstiprinājušās – viņš bija ieceļojis pilsētā no ārpasaules. To, ka viņš būtu varējis ierasties tieši uz sanāksmi gan viņš pieļāvis nebija, bet lai arī tā būtu. Viens gan bija dīvaini. Kas varēja zināt, kur vīrietis meklējams un nosūtīt viņam ziņu. Katrā ziņā, tas nozīmēja, ka ielūgums viņam ticis sūtīts krietni ātrāk, bet arī tas neizskaidroja, kā viņš tik ātri atkūlies šurp. Nekāda patvēruma tuvējā apkaimē nebija un ceļš no tuvākās pilsētas būtu izvērties daudz garāks. Tā kā atbildes uz šiem jautājumiem zēnam nebija, viņš vienkārši nopūtās un taisnā ceļā iesoļoja pa valdes nama durvīm, kuras tik laipni priekš viņa bija pieturējis Makss.

- Manu zēn, - viņš iesaucās. - Nebiju tevi manīj's kādu laiciņu. Dzirdēju, ka tevi iebāza tajā bērnu namā. Bet nav jau tik slikti ko? Fišers kundze ir īsts dārgakmens, ja saproti, ko es ar to domāju.

- Viņai nav ne vainas, - Bens izvairīgi atbildēja, - bet ar māju to vietu salīdzināt nevar.

- Ne tak, es jau nesak', ka var. Domāju Alfrēds būs tev atstājis vienu otru štruntiņu ko? Tā, ka vairs tik slikti nebūs. Re, man pašam nāc's ausīs, ka no Bārnija dabūšu vien otru shēmiņu.

Bija jūtams, ka Makss nedaudz par daudz nozīmes piešķira tieši mantiskajām vērtībām. Nelikās, ka viņš būtu pārāk sabēdājies vai jebkā citādi aizkustināts. Šobrīd viņš kā mazs bērns priecājās par iespēju pievienot savai kolekcija kādu jau agregātu. Lai vai nedaudz savtīgs un netaisns, viņš tomēr pasvieda Benam kādu domu, kas viņam pašam nebija ienākusi prātā, proti – Bārnijs. Nez kāpēc Bens līdz šim tā īsti nebija aizdomājies par pārējiem bēdubrāļiem. Viņš zināja, ka nebija vienīgais, kura tuvinieks gājis bojā, tomēr vienīgais, kas tika iemests bērnu namā. Ja arī pēkšņā apgaismotība zēnu nedaudz iedrošināja, viņš tomēr bija cietis vissmagāk.

Nelielajā ieejas zālītē drūzmējās kāds ducis cilvēku. Kaut vai steidzīgs un nemierīgs, pūlis tomēr cieta klusu. Kā nekā, lielais vairums no šeit esošajiem, bija aizgājušo tuvinieki.

Labajā pusē atvērās kādas durvis, un gaišmatainas sievietes tēls teica: - Nāciet šurp, lūdzu.

Bens bija ienācis kā pēdējais, tāpēc arī pa nākamajām durvīm iegāja kā tāds. Katrs, protams, mēģināja izķert vietas priekšējās krēslu rundās, kas bija savietotas nelielajā telpiņā. Viss beidzās līdz vienīgā brīvā vieta palika vien pašā aizmugurē. Tieši tai blakus sēdēja vīrs smalkā pelēkā frakā, platmalē un pieskaņotos ādas zābakos – svešinieks. Izlēmis, ka nekur citur tā pat nav kur sprukt, un vīrs jau gluži galvu nost nekodīs, viņš negribīgi apsēdās.

Sieviete, kas vadīja sanāksmi iznāca sēdētājiem priekšā, ieklepojās un un uzsāka savu runu. Kā vēlāk nosprieda Bens, tekstu viņa skaitīja tā kā būtu iekalusi to no galvas un to vien vēlējās, kā ātrāk tikt prom.

- Labdien, - viņa stīvi iesāka. - Es esmu Alise Flokhārta un es šodien, šajā dienā esmu jūs sapulcinājusi, lai darītu jums zināmu Bārnija Vilsona, Alfrēda Harisa, Reimonda Kārtera, Olivera Kronvela un Eduarda Volca pēdējo gribu.

Runa izvērtās gara un saturīga. Pat pārlieku saturīga lai neteiktu vairāk. Rādījās, ka Alise ir viens no tiem cilvēkiem ar iedzimtu talantu iemidzināšanas mākslā. Vārdi tikai plūda un plūda, bet runātāja tikai bēra savu sakāmo. Pat vissvarīgākās ziņas tikai nodotas tik monotonā balsi, ka ej nu tu sazini, kuras tad īsti tās ir. Tā vietā, lai ātri nolasītu pašu testamentu, viņa šobrīd bija iegrimusi bezgala garos varoņeposos par aizgājušo piemiņu. Viss jau būtu labi, ja ne vien vārdi, bet arī emocijas liecinātu par to pašu. Katrā ziņā, prasmīgāka oratora rokās šī runa varētu būt pat interesanta, bet to nu vairs neuzzināt.

Bens sapņaini vērās ārā pa logu. Mazie krusas graudiņi, kas nupat bija sākuši rībināt palodzes, izrādījās pat interesantāks laika kavēklis nekā pārlieku vientuļā runa, kas likās nākam kā no tālienes. Zēns jau bija ieticis kilometriem tālu savā iedomu pasaulē, kad viņu iztrūcināja pēkšņa rosība.

Tas bija svešādais vīrietis. Viņš lēnītēm atlaidās dziļāk krēslā un sakrustoja rokas. Arī viņu runa acīm redzami garlaikoja. Beidzot novilcis cepuri un atklājis īsu, iesirmu matu kodaļu, viņš pieliecās uz priekšu, iekļūdams Bena redzeslaukā. Savilcis seju vieglā smīniņā viņš uzsāka sarunu.

- Sveiks Ben, - viņš ierunājās.

- Kā jūs zināt, kas es esmu? - to nu Bens nebija gaidījis.

- Ššš, klusāk, - viņš apsauca zēnu. - Klausies uzmanīgi, tas, ko teikšu ir ļoti svarīgi.

Laikam jau lieki jautāt, kā vīrietis zina viņa vārdu. Gluži kā iesprostots savādā kapsulā, viņš atradās šeit, tagad, šajā istabā. Apkārtne, cilvēki, pat raupji tapsētās sienas zuda līdz ar pirmajiem svešinieka vārdiem. Ja arī Bens tik ļoti vēlējās uzdot šo bērnišķīgo jautājumu, proti ne īsti jautājumu, bet, izdarot pagalam dīvainus un paša negribētus izgājienus, aptvert, kas īsti notiek, tad labāk atlika vien klusēt.

- Mans vārds ir Izidors, - vīrs turpināja. - No mana uzvārda lielas jēgas tev nebūs, kā arī man pašam netīk tikt uzrunātam par kungu, tāpēc iztiksim bez sīkumainībām, un grozīsim to lietu rāmjos. Pirms ķeros pie svarīgākā, pagriez galvu atpakaļ un sēdi kā sēdējis. Es tavā vietā negribētu piesaistīt lieku uzmanību. Ja tev ir, kas jautājams, saki to klusām un pirms tam pārliecinies vai kāds neskatās.

Pa šo brīdi Alise savās, viena dalībnieka pupiņu bēršanas sacensībās beidzot bija tikusi līdz vispārējākam slēdzienam un nosaukusi, vai drīzāk nenosaukusi vismaz Reimonda Kārtera dzīves gājumu, un kā izrādījās, testamentu viņš nemaz nebija sarakstījis, arī ģimenes viņam nebija, tāpēc visu viņa īpašumu automātiski ieguva pilsētas valde. Ņemot vērā faktu, ka saruna negaidīti tomēr bija iegūlusi kaut cik klausāmu gultni un publika savu uzmanību veltīja, bija maz ticams, ka svešinieka teikto kāds noklausās.

Tikpat kā nekustinot lūpas un virsū neskatīdamies, Izidors turpināja savu savu sakāmo: - Nav svarīgi no kurienes nāku un, kā ierados. Kamēr vēl visi klausās to runu izstāstīšu tev visu lielos vilcienos, tā lai vismaz galvenā bilde tev kļutu kaut mazliet skaidrāka. Es zinu, ka manis teiktais tev varētu likties savāds, šokējošs, vai tieši otrādi – smiekīgs, bet šīs ziņas nodošanu tev es uzskatu par savu pienākumu.

- Vai tad no smieklīga līdz šokējošam nav gana tālu? - Bens izteica savas domas.

- Priecājos, - Izidors atbildēja, - ka aptver situācijas nozīmīgumu. Tik tiešām problēma, ja varam to tā saukt ir lielāka kā gribētos.

Ja šo Izidors uzskatīja, par īsu informācijas izklāstu, tad grūti iedomāties, kāds būtu garais variants.

- Kā būtu, ja tev pavisam drīz nāktos pamest šo pilsētu? Neatbildi, tas bija retorisks jautājums. Šī diena var pienākt ātrāk kā tu vēlētos. Pirms ķeros pie galvenā, man jāprasa, ko tu zini par jaunā laikmeta sākumu, vai tumsību, kā jūsējie to šeit dēvē?

- Jūs domājat pēc pasaules bojāejas?

- Jā...un nē, bet pagaidām varam to saukt arī tā.

- Nu, es zinu, - Bens centās atcerēties, - ka kādreiz tā nebija tāda kā tagad. Man ir fotogrāfija ar pilsētas ainavu, tas gan nav orģināls, bet skats ir gana iespaidīgs. Tātad tā ir tiesa? Pasaule patiesi reiz bijusi tāda kā rakstīts grāmatās.

- Vairāk vai mazāk, - izskatījās, ka Izidors negrib atklāt visus trumpjus uzreiz. - Bet stāsti, ko tu zini par tā aizsākumu?

Par to kāpēc Pasaule mainījās? Vai tad tas nav tas, par ko visi strīdas. Neviens taču to tā īsti nezina vai ne?

- Redzu, ka Alfrēds pret tevi nav bijis tik atklāts, kā biju domājis.

- Bens jau taisījās vērt muti vaļā, bet Izidors viņu apklusināja, reizē sniegdams kāroto atbildi uz jautājumu: - Jā, Ben. Tieši pēc viņa nosūtījuma es esmu šeit.

- Kā tas ir – nosūtījuma? - Bens skaļi jautāja, aizmirsis visus drošības pasākumus, tādejādi izpelnīdamies svešinieka šņācienus. - Vai tad jūs netikāt ielūgts uz testamenta nolasīšanu, kā visi citi? Pagaidiet, man liekas, ka runā par mani.

Gurdenās vārdu straumes šobrīd uzsāka stāstu tieši par Alfrēdu Harisu. Izpelnījies vairākus applausus un asaru pilnus uzmundrinājuma saucienus, stāsts apvija viņa jaunības dienu dēkas līdz pat pašai pēdējai. Visbeidzot arī Bens uzzināja, kas viņam atstāts.

- Kā atgādinājumu, par kopīgi piedzīvotajiem laimes un bēdu brīžiem, es Alfrēds Hariss, pie pilna prāta būdams, novēlu savam, par nožēlu ne dēlam Benam Vilkinsam savu atmiņu kladi, pildītu ar fotogrāfijām un mīļākajiem bērnības stāstiem.

Zālē iestājās pilnīgs klusums. Visi kā viens nolēmēti blenza uz diktori, neteikdami ne vārda. Šķiet, ka pat pašai runātājai šāda pēkšņa nedalīta uzmanība nākusi negaidīta. Viņa stāvēja, pusieplestu muti vērdamās tikko lasītajā tekstā.

- Tā it kā būtu zinājis, - mirkļa burvību izjauca Makss. - Izklausās tā it kā šis jau no laika gala būtu zinājis, kas viņu sagaida. Atstāt puikam atmiņu kladi? To varētu tikai Alfrēds.

Balsu murdoņa pieņēmās spēkā, visi apsprieda tikko dzirdēto, turpretī Bens mulsi skatījās nekurienē, domādams par saņemto velti. Patiešām dīvaini, ka no visa iespējamā viņš bija saņēmies tieši albumu. Nebija jau tā, ka viņš būtu vīlies, bet savādi...ļoti savādi.

- Nu, vai tu tagad manī klausīsies, - Izidors izmantoja vispārējo apjukumu. - Viss šis pasākums nav nekas vairāk kā nieka falsifikācija. Safabricēts, izdomāts, neīsts. Nekas no tā, ko dzirdēji nebija patiess. Vecais Alfrēds, tik atklāti atstādams tev albumu, bez maz vai pats sevi nodeva. Uz īsu brīdi pat nobijos, ka kāds vēl sapratīs, bet muļķa Makss, pats neapzinādamies, lielo ļaunumu novērsa. Jā, Ben, viņš ir dzīvs, - Izidors stingri lūkojās Benam acīs, pats nenojaušot, cik dobji šie vārdi atbalsojās Bena prātā.

-Tu... tu melo! Ja tas ir kāds joks.. - Bens pats nezināja kāds īsti, bet kaut kas te nebija tā kā vajag.

- Ja es jokotu, - Izidors pavisam mierīgi turpināja, - es teiktu: - zirgs ieiet bārā un...

- Jā, jā labi, - Bens viņu pārtrauca. - Iztiksim bez pārspīlējumiem. Kā es varu zināt? Kā, lai tev uzticos? Mašīnas tā arī neatgriezās, arī vēlākos izbraucienos netika atrastas. Kāpēc, lai viņš pamestu pilsētu (Zēns centās izmest no galvas vēl vienu kāpēc, proti kāpēc pamest viņu pašu, pamest Benu) un pārceltos uz... Jā, vispār uz kurieni?

- Pagaidām tam nav nekādas nozīmes, - Izidors pat nešķita izsists no sliedēm. - Kad pienāks laiks tu sapratīsi. Ja arī es pateiktu, tev tas nenozīmētu neko. Tici man, - Viņš piemetināja, šajā tik vienkāršajā ieliekot tādu valdonību un varu, kādu Bens pat iedomāties nespēja nākam no paveca vīra.

- Kā tu vari gribēt, lai tev ticu, ja pat nespēj paskaidrot kāpēc?

- Starp vienkāršu nevēlēšanos un nespēšanu ir diezgan liela starpība. To nu ielāgo, un nespēlējies ar uguni, Ben.

- Un, ko jūs domājāt ar “man pavisam drīz nāktos pamest šo pilsētu”

- Lūk, mēs beidzot tuvojamies pie paša stāsta sāls. Es esmu nosūtīts šeit, lai aizvestu atpakaļ tevi. Priekš tevis gan labāk skanētu “aizvest prom”, bet nav svarīgi, sauc to kā gribi, būtību tas nemaina.

- Jūs gribat teikt, - Bens apdomājies turpināja, - ka Harisa kungs ir dzīvs un ir devies sazin kur pasaulē, tad nosūtījis jūs šurp, lai mani savāktu?

- Pats nebūtu pateicis labāk, bet tagad gan kuš, balsis sāk nedaudz norimt. Pārējo tu dabūsi zināt, kad tiksim ārā, - Izidors piemetināja, atbildēdams uz Bena jautājošo skatienu.