Atvainojos, ka šī daļa nāca tik ilgi. Gadījās nelielas problēmas ar datoru. Labi, gan ka stāstu biju nodublējis flešā, jo nācās pārinstelēt visu sistēmu pa jaunu. Lai nu kā, bet nākamais stāsta gabaliņš ir šeit. Iespējams, ka varētu nākamo daļu ielikt jau rīt kā nelielu kompensāciju, bet tad jau laiks rādīs.
Pārējās daļas meklē šeit. Atvainojos par iespējamām kļūdām.
Trešās nodaļas otrā daļa
Svešinieks
Istabiņas logs bija vērsts virzienā uz pilsētas ziemeļu galu, kur slējās milzīgie ieejas vārti. Te pat, pa kreisi stiepās arī akmens mūris, kas sargāja pilsētu no naidnieka, taču no šejienes pāri tam redzēt nevarēja. Ne tā kā Bena vecajā mājā, kur aiz loga itin viegli varēja saskatīt pat līdz horizontam, kur rāms kā spogulis melnojās ezers.
Tas uzsita zēnā jaunu atmiņu vilni. Dzīvojot kopā ar veco Alfrēda Harisa kungu, kurš tik atbildīgi, bija uzņēmies rūpes par zēnu, kad tas, ne daudz lielāks par maizes klaipiņu, tika nonācis viņa paspārnē. Atceroties vecos laikus, nevarēja arī nepieminēt garos stāstu vakarus, kuros Bens smēlās savu diezgan ievērojamo leģendu un teiksmu krājumu. Iespējams, tieši tas tā vilināja zēnu kaut reizi doties ārpus pilsētas nosūnojušajiem mūriem. Un kur nu vēl gardie ceptie ceptie kartupeļi, kas auga turpat piemājas dārziņā, kas tagad, aizaudzis un pamests, kalpoja vien par vietas aizņēmēju. Žēl gan, ka pazaudēto atgriezt nav iespējams.
Ārā kāds skaļi ieklepojās. Tas izrādījās vīrs, kas tērpies nepierasti tīrā pelēkā mētelī un platmalē devās uz pilsētas centra pusi. Cepures mala aizsedza daļu svešinieka sejas, skatam atklāta bija tikai neliela, iesirma bārdele.
- Dīvaini, - Bens nodomāja.
Viņš neatminējās, ka būtu šādu vīru kaut reizi redzējis. Tik mazā pilsētiņā cilvēki viens otru kaut cik pazina. Varbūt, ne vārdā, bet pēc vaibstiem noteikti. Var jau būt, ka kāds no pilsētiņas biezā gala būtu varējis šādas drēbes atļauties, bet Bens nebija redzējis pat mēru tērpjamies tik glauni.
Gribot, negribot prātā uzreiz iešāvās elektrības zudums. Bens zināja, ka vārtu atvēršanai strāvas vajag krietni daudz, tāpēc arī konvoja izbraukšanas brīžos elektrība tika atslēgta, lai dotu jaudu pacelt smagos ieejas vārtus. Vai tiešām šis vīrs varēja būt iebraucējs? Bens bija dzirdējis, ka pastāv arī citas pilsētas, bet vaigā nekad nebija nevienu skatījis. Ja tā, tad jautājums kāpēc viņā šeit ieradies? Vai tiešām Džūlijas teiktais par anomālijām bija patiesība un šis vīrs ieradies pavēstīt ko svarīgu, vai vismaz noskaidrot, kas notiek. Varbūt, bet varbūt arī ne. To nu Bens, tupot aiz atslēgas, nekādi nevarēja noskaidrot.
***
Gluži kā pirmīt ar grīdām, nākamajās dienās Bens turpināja vergot virtuvē, augšstāvā, gaiteņos un visur citur, kur Fišeres kundzei bija labpaticies. Dienas, visas kā viena, izvērtās par nīkšanu istabā, garlaikoti papildinot greizo zīmējumu krājumu. Zēns ātri devās pie miera, lai laiks skrietu kaut mazliet ātrāk. Zinot, ka nākamie rīti nesīs tieši tik pat daudz prieka cik iepriekšējie, labākais, ko šādā brīdī varēja darīt bija tieši gulēt. Dīvaini, bet kopš Bens nonāca ieslodzījumā arī dīvainie sapņi ne par ko nevēlējās atkāpties. It kā sazvērējušies uz vienu roku ar Fišeres kundzi, arī tie pabojāja zēna dzīvi. Vienīgais, kas kaut cik apslāpēja garlaicības pilnās dienas bija svešādā vīrieša parādīšanās. Zēns bija manījis viņu vēl vismaz reizes divas, bet tas arī viss. Ne reizes kopā ar kādu citu vai vismaz pārmijot kādu vārdu. Tikai un vienīgi viens pats, smīnēdams bārdā, viņš klīda pa pilsētiņas ielām.
Bens gulēja izplājies uz grīdas, apakšā pabāzis matraci, ko bija izvilcis no gultas, lai vismaz kaut kas savādāks. Izklaidīgi bungādams dūri pret savādo guļvietu, viņš prātoja par šodien gaidāmajiem uzdevumiem. Pēdējos ēkas kaktus viņš jau bija izslaucījis pagājušajā reizē, bet Fišeres kundze tika teikusi, ka jāstrādā būs vēl. Uz labu vai sliktu, bet tās bija kaut nelielas pārmaiņas, jo pats smējās, ka slotu vairs nekad mūžā rokās neņemšot. Lai laiks ietu vieglāk, dienas viņš neskaitīja, jo negribēja šausmināties, cik ilgi vēl te jātup. Kā pats lēsa, šī varēja būt piektā diena. Vai tomēr sestā. Galu galā, kāda starpība?
Kāds pieklauvēja pie durvīm.
- Iekšā, - Bens atsaucās.
Bez minēšanas viņš jau zināja, ka klauvētāja ir Fišeres kundze, tāpēc slinki pieslējās kājās un pavirši ietūcīja matraci atpakaļ gultā.
- Rādās, ka pēdējā laikā esi populārs Ben, - Fišeres kundze nodūdoja.
- Kā tieši? - Bens ieinteresēts jautāja.
- Tev pienākusi vēl viena vēstule.
- No kā?
- No pilsētas domes, - viņa atbildēja ar jaušamu “ko tu esi sastrādājis”sejas izteiksmi.
- Kāpēc, lai man rakstītu pilsētas dome?
- Plēs vien vaļā, - Fišeres kundze mudināja, pasniegdama zēnam vēstuli.
Zēns juta, ka Fišeres kundze domā, ka vēstule sūtīta dēļ zēna nakts pastaigām, tādēļ nerādījās, ka viņa taisītos doties prom. Par nožēlu, arī Bens domāja tieši tā pat. Tā kā glābiņa vairs nebija, viņš negribīgi atplēsa konvertu vaļā.
Pārlaidis acis pirmajām vēstules rindiņām, zēns reizē nopūtās un sarauca pieri. Tā nebija sūtīta dēļ atgadījuma ar Albertu Siliusu.
- Tas ir ielūgums, - zēns lēni noteica.
- Kā lūdzu? - Fišeres kundze šķiet nebija gaidījusi šādu pavērsienu.
- Ielūgums ierasties pilsētas valdes ēkā noklausīties piecu bojā gājušo sargu pēdējo gribu, - Bens teica. - Mans patēvs Alfrēds Hariss bija viens no viņiem. Domāju, ka jūs viņu zinājāt.
- Zināju gan Ben. Viņš bija lāga vīrs. Kad tev jāierodas?
- Rīt divpadsmitos.
- Rādās, ka man būs vien tevi jālaiž, - Fišeres kundze nopūtās. - Izspruki no soda mazliet ātrāk. Bet, ko gan viņš būtu varējis tev atstāt? Ja jau tiki pie ielūguma, tavs vārds droši vien ir minēts arī testamentā. Kopš mēbeles atdeva hospitālim un...
- Hospitālim? - Bens pārtrauca Fišers kundzes pārdomas. - Māju iztukšoja slimnīcas vajadzībām?
- Kaut kur taču tās jāizmanto, Ben. Bet pagaidi... kā tu zini, ka māja ir tukša?
Bens apjauta kļūdu sekundes simtdaļu par vēlu, kad jau bija sevi nodevis. Fišeres kundzes grumbainajā sejā iegūla pašapmierināts smaidiņš. Ar to pilnīgi pietika, lai zēns neteiktu ko vairāk.
- Tad lūk kur tu tovakar blandījies, - viņa smaidot teica. Neizskatījās, ka viņa taisītos uzkraut papildus sodu, bet zēna noslēpumu bija atkodusi godam.
Kā ierasts ieslodzījuma dienām, Bens ātri devās gulēt. Žēl gan, ka aizmigt neizdevās ne tuvu tik ātri. Viņš nekādi nespēja izdzīt no galvas uzmācīgās domu straumītes, kas visas kā vien apsprieda rītdien gaidāmo sapulci izmeklētam tuvinieku lokam, kā bija minēts vēstulē. Patiesi, ko gan Harisa kungs būtu varējis viņam novēlēt? Kaut kur sirds dziļumos zēns klusi loloja cerību saņemt atpakaļ savu māju, kaut vai tukšu un izvandītu, kāda tā bija šobrīd. Šo domu viņš mēģināja uzturēt pie dzīvības cik ilgi vien varēja, taču ar laiku to nomāca paša negribīgi izfunktierētie apgalvojumi kā: “Tu nemaz neesi pilngadīgs” vai “Kurš gan tev ļautu vienam pašam saimniekot pa veselu māju, ko Harisa kungam dzīvam esot bija noskatījis ne viens vien tīkotājs.”
Rīts pienāca drūms un nemīlīgs. Rādījās, ka lietus tomēr nebūs, bet gaiss virmoja savādi iedzeltens, gluži kā pirms vētras. Lapas koku zaros karājās kā sasalušas. Ne mazākās vēja brāzmas vai kaut neliela pūtiena manīt nevarēja. Pārsimts gadu atpakaļ šādi laikapstākļi varētu šķist mazliet dīvaini, pat ērmīgi. Bet, ne šodien un tagad. Jau kur tas laiks, kad savādais kļuvis par ikdienu un ierastais par aizmirstu.
Bens pamodās agri. Varbūt, vainīgi bija automatizētie metāla logu slēģi, kas čīkstot caursita zēna miega vairogu, bet varbūt arī nemiers, kas kūsāja viņa sirdī jau kopš vakar vakara. Kā nosprieda viņš pats, pie vainas drīzāk bija otrais variants. Tieši domas par gaidāmo sapulci uzbruka zēna smadzenēm ar tādu jaudu, ka pamanījās izstumt no turienes arī brokastis. Pagāja labs laiciņš līdz, Fišeres kundzes skubināts, Bens noskrēja lejā uz virtuvi paēst.
Pusdivpadsmit – zēns uzmeta skatienu atpūtas istabas pulksteņa ciparnīcai. Ar drūmu apņēmību sirdī, viņs uzskrēja atpakaļ līdz istabai, lai paķertu jaku, atvadījās no Fišeres kundzes un izgāja ielās.
Svaigs gaiss pēc ilgas nīkšanas iekštelpās bija tieši tas kas vajadzīgs. Lai gan tas tas likās mazliet spiedīgs un ne tāds kā “normālā” dienā, tas tomēr spēja dot savu artavu.
No bērnu nama līdz pilsētas valdes ēkai tālu nebija jāiet. Iekšā Bens gan nekad netika gājis, bet savā laikā garām bija staigājis vismaz reizi nedēļā. Galu galā, tā taču bija svarīgākā ēka visā Neonas pilsētiņā. Lai gan, ne pārāk liela, tā tomēr bija visblīvāk apdzīvotā vieta simtiem kilometru rādiusā. Uzcelt akmens mūri tomēr nav nekāda joka lieta, kad apkārt ložņā viss iespējamais sākot no tiem pašiem zirnekļiem līdz radījumiem, kuriem vārdu pat grūti iedot.
No sānieliņas gabaliņu priekšā izgriezās divi vīriešu stāvi un turpināja iet Benam pa priekšu. Viens no viņiem bija Makss, elektrotehnikas veikaliņa īpašnieks. Otru zēns nepazina. Dzīvi sarunādamies, viņi apsprieda kaut ko sev interesējošu, bet sarunu nedzirdēt nebija iespējams.
- Laiks draņķīgs pēc suņa, tas gan tiesa, - sodījās Makss. - Spiedīgs kā pirms vētras, bet no vēja ne miņas. Ja nezinātu, padomātu, ka viesul's gaidāms.
- Ko tad tu padarīsi, - ierunājās otrs vīrietis. - Ja vien tu ar kādu no tiem saviem štrumiem neesi sadomājis kā mākoņus stumdīt, nāksies vien paciest.
- Ej nu tu āksts tāds! Ar to, kas man ir pat kārtīgu kompi nevar ij kopā salikt, kur nu vēl mākoņus bīdīt.
- Oho, vai tad tā ar var izdarīt?
- Var, nevar... - Makss nepacietīgi atbildēja. - Kāda atšķirība? It kā man pietiktu laika ar nejēdzībām smērēties.
- Jā, kad mums pārējiem nav pat radio, tu redz nevarot dabūt savam datoram kārtīgu protkektoru vai kā to tur sauca. It kā pats fakts, ka tev mājās stāv dators, nebūtu nekas īpašs.
- Procesors Lerij, procesors, - Makss aizkaitināti noteica. - Nelien nu tur, kur tev jēgas maz. Labāk saki, ko domā par to iebraucēju.
- Redzēji kā šis sataisījies? - Lerijs jautāja. - Jādomā arī ieradies uz mantas izdāļāšanu. Bet nez kam šis rados?
- Tiesa, kas tiesa, - Makss apsvēra dzirdēto. - Šorīt aizgāju līdz sargiem pārmīt pāris vārdu, bet šie jau neko nesak'. Savu mūžu nebij' tādu uzvalku redzējs.
- No kurienes viņš ir?
- Es tak teicu, - Makss atkārtoja, - ka sargi neko nesak'. Tu jau mums te esi tas okšķer's Lerij ko? Es jau nesak' ka man negrib's zināt ,bet tīri lab dzīvoju i bez tā.
- Kas nu es tev par okšķeri? - Lerijs aizstāvējās. - Es taču tikai uzprasīju? To papīrīti jau dabūji tu ne es.
- Es tik ceru, - Makss prātoja, - ka šis man būs atstāj's ko jēdzīgu. Labs ir lerij, - Makss atvadījās, jo valdes nams jau rēgojās tepat priekšā. - Paliec sveiks. Gan jau tu dabūs' dzirdēt kā man gāja.
- Līdz vēlākam, - Lerijs noteica un nogriezās kādā sānieliņā.
