Otrās nodaļas noslēdzoša daļa ir klāt. Es jau zinu, ka prasās piešaut nelielu asumiņu, bet neuztraucieties, tas nekur neizpaliks. Ja sākšu drukāt notikumus, tikai paša notikuma pēc, tad nekas interesants nesanāks. Tā teikt - visam savs laiks.
Pārējās daļas meklē šeit. Jau iepriekš atvainojos par kļūdām.
Otrās nodaļas noslēdzošā daļa
Ielūgums
- Vai tad tu nezini, ka mājās jābūt jau pirms signāla? - jautāja Siliuss. - Pēc maniem uzskatiem – pat krietni iepriekš.
- Jā, bet noteiktais laiks taču ir astoņi vakarā, - Džūlija turējās pretī. - Bet sirēnu atskaņo desmit minūtes iepriekš. Vai tad tāds nav tās uzdevums – vēstīt par laiku, kad steidzīgi jādodas mājup.
- Ho, ho, ho, - izmēdīja Siliuss. - Ai cik mēs grudri. Atļaušos atgādināt, ka noteikumus šeit diktēju es un neviens cits, un pavisam noteikti ne mazs bērns!
- Bērns? Man jau ir sešpadsmit.
- Oo, veseli sešpadsmit, - Siliuss turpināja mēdīties, - un man tagad būtu jāklanās tavā priekšā? Ātri saki, ko tu te darīji tik vēlu. Man nav daudz laika te ņemties.
- Es pastaigājos, - Meitene atbildēja, - un nokavēju.
-Ak, tad pastaigājies? Un man tagad jātic, ka rīta pusē tam nebija pietiekami daudz laika ko?
- Man liekas, viņa tiešām vienkārši nokavēja, - ierunājās Alans.
- Un kas tu tāds būtu? - Iesilis turpināja Siliuss. - Mans priekšnieks vai?
Pēc šiem vārdiem varēja noprast, ka Alans nav diez ko augstā vērtē pēc viņa skalas, kur pirmās vietas dotas tikai profesionāliem un rūdītiem vīriem, par kādu viņš pār visu uzskatīja tikai sevi.
- Nē, ser. Atvainojiet.
- Interesants tev tas domu gājiens, puis, - Siliuss smīkņāja. - Kādēļ tad pats viņu nogrābi, ja tagad atbalsti?
- Noteikumi paliek noteikumi. - Alans domīgi noteica.
- Te kaut kas nav tīrs, - iejaucās kādu brīdi klusējušais Gormens. - Meitene viena pati klīst apkārt pa tumsu. Nē, nē nē. Te kaut kur jābūt vēl kādam.
Viņš sāka soļot šurpu turpu, bīstami pietuvodamies Bena slēptuvei.
- Kā tu to zini? - Iejautājās Alans.
- Jo šis kāds, uzskatīdams mūs par galīgiem muļķiem, savā ģenialitātē nav pat papūlējies paslēpt savas kājas.
Bens pārsteigts uzmeta ašu skatienu savām pēdām. Notirpušas tā, ka kapi jūtamas, tās bija izslīdējušas ārpus dzīvžoga aizsega. Zēns velti mēģināja tās pieraut tuvāk klāt, jo nākamajā brīdī liela spalvaina roka pāršāvās pār krūmu, sagrāba Bena plecu un ar spēku izrāva no slēptuves.
Zēns tika brutāli uzrauts kājās. Pretim vērās vairākas saīgušas sejas, ja neskaita vienu mazāko, kas mēmā kliedzienā pavērtu mutu vērās pretim. Efektu vēl baismāku padarīja fakts, ka notirpušās kājas īsti negribēja turēties kā nākas, tādēļ zēns mazliet sazvārojās.
- Sumināts, puis, - Pompozi teica Gormens. - Kālab šovakar esat pagodinājis mūs ar savu klātbūtni.
Runātāja seja citā situācijā varētu likties dīvaina, pat mazliet komiska, bet šobrīd tā draudīgi saverkšķījusies blenza pretim. Milzīga piere kā klints radze aizēnoja mazas, galvā ierāvušās ačteles. Taisni jābrīnās, ka taisni viņš bija tas vīrs, kas ieraudzījis nesekmīgi paslēptās kājas.
- Jūs gan esat acīgs Viktor, - smiedamies uzlielīja Siliuss.
- Pateicos priekšniek, - Gormens atņēma - Tās kurpes pamanīju jau laiciņu iepriekš, tik domāju, ka kāds te tas vienkārši pametis. Ne mazums mēslu mētājas apkārt, bet ne jau kustīgu.
- Kā redzi, puis, - Siliuss pārņēma stafeti, - šovakar tu šeit neesi viens. Noķērām arī tavu hmm... draudzenīti?
Džūlija tikko manāmi papurināja galvu, tā sakot, lai Bens noliedz, ka viņu pazīst, bet diemžēl to pamanīja arī Gormens.
- Vai mamma tev nemācīja, ka melot nav labi? - Siliuss draudīgi jautāja. - Skaidrs, ka šie abi te vazājušies apkārt. Ātri, saki, ko jūs te darījāt, - Siliuss vērsās pie Bena, - lai varu ķerties klāt svarīgākām lietām.
- Mēs pastaigājāmies, - zēns atbildēja.
Ak, tad tumsā romantiskāk ko? - Siliuss turpināja zoboties.
Bens piespieda sevi norīt dzēlīgo piezīmi un neteica ne vārda.
- Ak, tad neesi pārāk runīgs? - Siliuss pienāca zēnam tuvāk. - Pagaidi, tas tak ir vecā Alfrēda Harisa puika vai ne? Vecais aizgāja pie dieviem, bet puika tikmēr vāra ziepes. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka stingra roka un dakteris bērziņš ir labākie līdzekļi pret nepaklausību. Bet saki, puis vai tevi neuzņēma tajā bērnu namā ko? Es domāju, ka Fišeres kundze plēš vai matus no galvas ārā, domājot, kur esi aizbēdzis. Tas viņai nepatiks.
- Vai tad viņa jūs nesūtīja mani meklēt? - Bens piesardzīgi jautāja.
- Viņa, ko? Domā man pietiek laika ķēpāties ar vecu kundzīšu nesvarīgajām problēmām. Ak, tad varbūt beidzot sapratīsi, ka tev jau sen bija laiks atrasties mājās? Vai piedod, aizmirsu, ka tev tādu nav, - Siliuss dzēlīgi piemetināja.
Pēdējais teikums uzkurināja Benu rīkoties tā kā parastos apstākļos viņš nebūtu rīkojies.
- Tikai tad, kad beigsiet katra teikuma sākumā skandināt to “ak tad.”
Alberta Siliusa seja saverkšķījās pēc kārtas vairākās nejēdzīgās izteiksmēs, paspēdama arī nospēlēt veselu plejādi ar krāsu mijām, kļūstot no sarkanas līdz zilganai un atpakaļ.
- Domā esi baigi gudrais ko? - Viņš ieaurojās un sagrāba Benu aiz apkakles. - Man vienreiz pietiek. Gormen ņem ciet šo zeņķi un aizved atpakaļ uz to bērnu namu.
- Es? - Gormens pāŗjautāja. - Bet, ser...
- Jā, tu. Aizved viņu atpakaļ uz to trako namu un saki tai vecajai vārnai, lai nelaiž viņu ārā, un labi ilgi. Un tu Alans vai kā tevi sauca. Ņem skuķi pie rokas un ved uz māju. Saki vecākiem to pašu. Man vairs nav laika te ķēpāties.
- Bet mēs pat nenoskaidrojām, ne to kāpēc viņi īsti te blandās apkārt, ne arī es zinu, kur viņa dzīvo, - Alans iebilda
- Uzprasīsi pa ceļam.
Siluss, uzmetis vēl pēdējo nešpetno skatienu, aizgriezās, pabikstīja pārējos, un pats devās tālāk pilsētas dienvidu gala virzienā.
- Nāc nu puis. - Gormens satvēra benu aiz augšdelma un vilka zēnu sev līdzi, kurš vēl paspēja ātri saskatīties ar Džūliju otra gūstītāja nagos.
Laiks vilkās lēnām kā sasaldēts. Laikam taču iešana, kad kāds tevi cieši sagrābis aiz rokas nav nekāda patīkamā. Tumsa jau gandrīz sasniegusi savu pilnbriedu gūla pār māju jumtiem klusuma pilna sega. Tikai tagad, pēc visas kņadas un slēpšanās bens bija pamanījis cik patiesībā viss ir kluss. Ne mazākās vēja šalts, labu čaboņas vai vienalga kādas citas skaņas. Vienīgais, kas traucēja miegaino klusumu bija apslāpētu soļu dipoņa uz vēl mitrā asfalta.
- Izspruki cauri sveikā ko? - Gormens pārtrauca klusumu.
- Man tā vis neizskatās.
- Tu nepazīsti Albertu Siliusu. Tas, ko viņš piesprieda tev un tavai draudzenītei pēc viņa standartiem nemaz nav nosaucams par īstu sodu. Šim redz, kas svarīgs darāms. Tikai interesanti, kas. Visu dienu skraida apkārt kā apdedzinājies. Bet nē – man nesaka neko.
Bens neatbildēja. Ja godīgi arī viņš bija gaidījis, ko bargāku. Vismaz spriežot pēc Siliusa skarbā runasveida tā varētu likties. Bet vienalga, lai ko Gormens neteiktu, gaidāmās ieslodzījuma dienas nešķita nekas labs. Vēl vairāk šo faktu pastiprināja pats Gormens, jo galu galā tieši viņš bija tas, kura dēļ tā tam jānotiek. Zēns pamanīja, ka nav vienīgais, kas nejūtas labi. Vīrs, kas tik centīgi bija pabojājis viņam nākamās dienas, iespējams pat nedēļas, bija piekalis acu skatienu nelīdzenajam ceļa klājumam un ik pa brīdim saverkšķīja seju citā – ar vien īgnākā grimasē. Pats negribot, šo domu zēnam viņš bija piespēlējis pats, īgņojoties par sava priekšnieka neizdarībām.
- Klāt esam – Gormens noteica.
Bens pacēla galvu. Gormens, šķiet, bija pamanījies iegrimt tik dziļi pārdomās, ka pagāja garām bērnu nama durvīm. Tāpēc viņiem iznāca izmest nelielu līkumiņu. Arī zēns visa gājiena laikā cītīgi pārskatīja sakrājušās domas, tāpēc nebija pievērsis uzmanību kam citam.
Liela, mezglaina dūre pieklauvēja pie durvīm. Trīs spēcīgi klaudzieni nakts klusumā atskanēja kā lielgabala zalves. Kāds pieskrēja pie durvīm. Nograbēja ķēdes, noskrapstēja slēdzene un durvis atvērās; tajās, stāvēja Fišeres kundze.
- Mīļais Dievs, Ben! - viņa izdvesa. - Es tā uztraucos. Kur tu biji?
Gormens sava lielā auguma dēļ pieliecās, lai pats ietilpinātos durvju ailē, Fišeres kundzes redzelokā.
- Viktor! - Fišeres kundze tikai tagad viņu pamanīja. - Arī jūs esat šeit.
- Jā, - Gormens atbildēja, - esmu. Visu jums interesējošo zēns, protams, izstāstīs pats, bet man ir vēl viena lieta ko piebilst. Parūpējieties, lai puika vismaz pāris nākamās dienas neklaiņotu apkārt. Es domāju ar kādu nedēļu vai divām vajadzētu būt gana. Paldies – viņš svinīgi atvadījās un aizslāja prom tumsā.
- Ben, nāc iekšā. - Fišeres kundze teica. - Tu man esi pāris atbildes parādā. Kur tu biji visu šo laiku?
- Pastaigājos, - zēns strupi atbildēja.
- Ak tā gan ja? Nez kāpēc man lieka, ka Gormena kungam šajā sakarā būtu, kas cits sakāms. Bet ja jau nekas bargāks par mājas arestu tev nav piespriests. Varētu likties, ja tevi pie rokas atved pats sargu rekrutēšanas biroja priekšnieks, tad esi izdarījis ko nopietnāku. Bet tagad, skrien vien augšā. Droši vien esi izbadējies, bet nebēdā. Vakariņas uznesīšu tev augšā.
Fišeres kundze nespēja ilgāk dusmoties. Vispār viņa bija lāga sieviņa, tikai reizēm pārlieku aizmāršīga. Bens uzvilkās augšup pa kāpnēm un ievēlās savā istabā. Metāla logu slēģi bija cieši noslēgti.Par virnīgo gaismas avotu vakaros kalpoja vienīgi vientuļa spuldzīte, kas karājās pie griestiem. Zirneklis, kura tīklu Bens tik nevīžīgi bija sapostījis aizcirzdams durvis, tagad bija sapinis sev jaunu mājvietu. Pats, to sargādams, stāvēja tā ieejas priekšā, it kā teikdams: - Nemaz nemēģini.
Durvis, čīkstēdamas, atvērās un pa tām ienāca Fišeres kundze, nesdama otrreiz sildītu vārītu kartupeļu bļodu un piena glāzi.
- Nav jau nekas dižs, - viņa teica, - bet vakarā jau daudz nevajag. Ak, jā. Gandrīz aizmirsu. Tev šodien pienāca sūtījums.
Viņa iemeta Benam klēpī vēstuli.
- Man? - zēns brīnījās – No kā?
- Nezinu, saki tu pats. Paēd kārtīgi un ej gulēt, bet es tagad iešu prom. Ar labu nakti Ben.
- Ar labu nakti Fišeres kundze.
Izbadējies kā vilks, zēns ātri norija visus kartupeļus un ķērās pie vēstules. Atplēšot to vaļā, no tās izkrita viena vienīga papīra loksnīte – nedz lielāka, nedz mazāka par pašu konvertu. Bens pacēla to tuvāk acīm.
Saskaņā ar sardzes dienesta 46. pantu darām jums zinām, ka šī gada 1.septembrī turpinās apmācību otrais posms, jeb praktiskās nodarbības ar visām to izrietošajām sekām, jeb iestājeksāmeniem un fiziskajām pārbaudēm.
Atgādinām, ka visām personām, kuras pirms jaunās mācību sezonas sasniegušas pilnus sešpadsmit gadus, ir iespēja izvēlēties turpināt mācību procesu un profesionālā līmenī iegūt jaunas iemaņas, kas noderēs tālākajā karjeras izvēlē. T.i. Apgūt izdzīvošanas mākslu ekstremālos apstākļos un ieroču uzbūvi, to modifikācijas.
Ja esat izlēmis pieteikties apmācību otrajam posmam, jums jāierodas pilsētas valdes ēkā 25.augustā pulkstens 11:00 no rīta.
Ar cieņu
Sardzes dienesta uzņemšanas nodaļas vadītāja vietniece
Marta Millere
