Sakarā ar šādiem tādiem darbiņiem, kas jāpaveic, iespējams nevarēšu likt stāsta papildinājumus tik bieži kā gribētos, bet ceru, ka neapvainosieties. Open office man te taisa interesantus jokus ar atkāpēm, tāpēc neļaunojaties, ja kaut kas nav tā kā vajag.
Arī otrā nodaļa tuvojas noslēgumam, bet tas nebūtu stāsts, ja nodaļas noslēgumā nenotiktu, kas interesants. kas tieši? To jūs varēsiet izlasīt šajā un nākamajā stāsta daļā.
Pārējās daļas meklē šeit. Jau iepriekš atvainojos par kļūdām.
- Laikam jau tev taisnība, - viņš gari noteica.
- Nevis laikam, bet tā arī ir, - Teica Džūlija, īpaši uzsvērdama vārdu “ir”. Es nezinu cik ilgi vēl tas tā turpināsies, līdz vēl kāds to pamanīs. Kādam ir jārīkojas. Es par to ieminējos savai mammai, bet viņa kā jau izteikta skeptiķe visu noraida. Saka – tu vēl esi par jaunu, neko nesaproti un bla bla bla, - viņa uzsvērti izmēdīja.
- Pieradums.
- Kas tad? - meitene neizpratnē pārjautāja.
- Pieradums, - Bens atkārtoja. - Cilvēki ir tendēti akli ticēt tam, kas šķiet labāks, pat ja pārmaiņas karājas deguna galā.
- Kā tu to domā?
- Mēs pierodam pie tā, kā lietas ir iekārtotas, - zēns domīgi turpināja, - kas savukārt liek mums ticēt, ka tā tas turpināsies mūžīgi, taču tā nav. Tas, ka jau ilgu laiku nekas nav mainījies, nenozīmē to, ka tas tā turpināsies mūžīgi.
- Pati nevarētu pateikt labāk, - Džūlija nobrīnījās. - Tu to saki ar tādu pārliecību, it kā citus variantus pat nepieļautu. Kā tu..
- To varu zināt? - Bens pārtrauca meiteni.
- Jā, - viņa novilka. - Izklausās, ka neesmu pirmā, kas tev to prasa.
- Neesi, - zēns atbildēja. - Es pat neatceros kā tas sākās. Laikam jau, ja cilvēkam ir tāda dzīve kā man, tad nekas cits neatliek.
- Dzīve?
- Jā dzīve, - Bens nopūtās. Man tik pat kā nebija draugu. Skolā ar mani tikpat kā neviens nerunāja. Nepārproti, es nebiju klases boksa maiss vai kas tamlīdzīgs. Tā vienkārši bija pieņemts – nerunāt ar to zēnu novalkātajās drēbēs. Man atlika tikai gremdēties pašam savās pārdomās. Es iemācījos saprast citus, ievērot viņu kvēlākās vēlēšanās, atklāt slēptākos noslēpumus un izprast viņu rīcību kā tādu. Ar to nekad neesmu plātījies, bet ir lietas, par kuru neatklāšanu dažs labs man ir pateicību parādā. Dažreiz man pat liekas, ka citus izprotu labāk nekā sevi pašu.
Džūlija kādu brīdi vērās Benā lielām acīm un puspavērtu muti, turot labo roku matos, kas uz brīdi it kā bija piemirsusi virpināt pirkstos brūno matu cirtas.
- Aizdomājies? - viņš pārtrauca ieilgušo klusumu.
- Es tikai domāju, - meitene lēnām turpināja, - kā tas nākas, ka... Cik tev ir gadu?
- Piecpadsmit.
Kā tas nākas, ka piecpadsmit gadus vecs zēns runā kā kāds, kas pieredzējis šo to vairāk. Tev droši vien ir ļoti smagi.
Bens jau bija gaidījis, ka izskanēs kaut kas tamlīdzīgs. Viena no lietām, kas viņam negāja pie sirds bija žēlošanās, ne jau dēļ tā, ka kāds jūt viņam līdzi, bet vairāk tādēļ, ka pats šādos brīžos jutās muļķīgi.
- Es... jā..., - viņš kaut ko nomurmināja zem deguna. - Nepārproti, es neesmu nekāds drūmais tipiņš, kurš cenšas būt pieticīgs un ir pilnībā samierinājies ar savu traģisko likteni un tā izrietošajām sekām. - zēns pompozi turpināja, cenzdamies mainīt sarunas tēmu. - Ka tik vārna neieskrien, - viņš smīnēdams piemetināja. (Džūlija vēl vērās viņā ar domīgi puspavērtu muti)
Meitene iespurdzās, un viņas vaigu galos nodevīgi iemetās tikko manāms sārtums.
Stundas nāca un gāja, bet abi sarunu biedri joprojām sēdēja nelielajā, pustukšajā istabiņā apspriezdami visu, kas vien ienāca prātā. Īpaša uzmanība tikai veltīta nebijušajai iespējai doties ārpus pilsētas un tās galvenajam iemeslam – apmācību otrā posma sākumam. Abi ar nepacietību gaidīja to dienu, kad beidzot varēs doties cauri pilsētas vārtiem. Šī doma tā aizrāva, ka laiks, šķiet, skrēja ātrāk kā jebkad mūžā. Lietus bija pārgājis un dzeltena saule lēnām slīdēja lejup pretim apvārsnim.
Bens nodrebinājās. Aukstums spiedās cauri zēna jakai, likdams sajust vakara dzestro elpu. Istabā krēsloja. Vienīgais gaismas avots bija netīrais logs, kas nu pat draudēja kļūt pavisam tumšs.
- Ai! - spalgi iesaucās Džūlija, vērdamas savā rokaspulkstenī. - Paskaties cik jau vēls! Mums tūlīt pat jādodas prom. Līdz komandantstundai vairs nav palicis daudz laika.
Bens pagrieza galvu pret logu tieši laikā, lai dzirdētu, kā tālumā atskan sirēna.
- Tas ir pirmais brīdinājums, - teica meitene. - Mums vēl ir desmit minūtes laika.
Noskrējuši lejā pa kāpnēm, abi mirkli saminstinājās pie ārdurvīm.
- Nu tad, - Bens steigā noteica, - uz redzi.
- Gan jau tiksimies, - meitene nobēra un pirmā izmetās ārā pa durvīm.
Zēns manīja, kā viņas pēdas aizzib tumsā tieši priekšā, taču paša ceļs veda pa labi. Ilgi nekavējies, viņš laidās skriešus.
Pilsētas nelielo izmēru dēļ, tās otru galu bija iespējams sasniegt ātrāk nekā desmit minūtēs, taču sabiezējusī tumsa baidīja zēnu skriet ātrāk, jo vecajā asfaltā bedru un plaisu netrūka.
Viņš gluži labi saprata, ko par šādu izgājienu teiks Fišeres kundze, bet tas nebija no svara, jo pats galvenais šobrīd bija paša mērķa sasniegšana kā tāda. Viss gāja gludi, ceļa vairs nebija palicis daudz, un zēns pat uzdrošinājās nodomāt, ka tiks galā pat ar nelielu rezervīti līdz brīdim, kad notika kas negaidīts.
Tumšajās debesīs, tieši virs Bena galvas uzzibsnīja spoži balta gaisma. Uzliesmojums bija manāms labi ja sekundi, bet gana spožs, lai pamanītu. Ar nelielu aizkavi līdz zēna ausīm nonāca arī tālīna, apslāpēta skaņa – ļoti dobja, it kā ar neiedomājamu spēku metālu berztu pret metālu.
Zēns mirkli pastājās un vērās debesīs galīgi izsists no sliedēm. Maz kas bija redzēts, bet neko tādu viņš vēl nebija redzējis. Tik pat pārsteigts kā ieraugot uzplaiksnījumu viņš ar šausmām atskārta, ka nav viens. Tālumā varēja manīt pāris tumsā izplūdušus stāvus, kas steidzās šurp. Tie bija sargi; gar nācēju stāviem, šūpojoties soļu ritmā, valstījās šautenes.
Nebija daudz laika domāt. Te stāvot un blenžot debesīs noteiktais laiks nepiekāpīgi tuvojās beigām. Ātri aplaidis skatu apkārt un pamanījis dzīvžogu tumšo apveidu un atzinis to par labu esam, viņš ar kaķa veiklību pārlēca tam pāri un noslēpās. Rūpīgi pārbaudījis vai no malas nekas nav redzams zēns sastinga un sasprindzināja dzirdi.
Pavisam netālu kāds apslāpēti ieklepojās. Soļi nāca ar vien tuvāk. Bens caur dzīvžoga paretināto lapotni sazīmēja divus kāju pārus, kas lēnā garā maršēja uz priekšu. Atskanēja kluss klikšķis un iedegās gaisma. Kāds no sargiem bija iededzis lukturīti un vērās apkārt. Gribot negribot nācās atzīt, ka sargs, iespējams, ko manījis. Vienu brīdi gaismas šalts it kā aizkavējās pie zēna slēptuves, bet satraukums izpalika, jo tik pat ātri kā parādījusies, gaisma izdzisa. Bens caur krūmu manīja kā gaismeklis tiek ieslidināts atpakaļ kabatā. Tomēr briesmas nebija galā, jo sargi bija apstājušies uz ielas tieši pretī slēptuvei.
- Man šķiet, ka kaut ko redzēju. - ierunājās viens no sargiem.
- Šeit? Vai esi drošs, - ierunājās otrs, kura balss skanēja klusa, bet mazliet lipīga.
- Gandrīz droši, - apliecināja pirmais.
- Interesanti, mani avoti ziņoja, ka meklēt vajag vairāk pilsētas ziemeļu galā.
Šī nelielā piebilde izskanēja, kā Benam likās, mazliet nevietā, jo, ja sargs bija zēnu ieraudzījis, tad kādas vēl varēja būt variācijas zēna atrašanās vietai.
- Kaut kur viņam jābūt, - turpināja vīrs ar lipīgo balsi.
Beidzot Benam pielēca. Fišeres kundzei viņa pazušana varēja likties mazliet nopietnāka nekā pašam, tādēļ viņa, iespējams, griezusies pie sargiem, lai viņi dabūtu Benu rokā. Un tas, ka viņa likusi vairāk pievērst uzmanību pilsētas ziemeļu galam arī ir gana loģiski, jo Fišeres kundze diez vai iedomātos, ka viņš aizklīdis tik tālu.
No pārdomām Benu izrāva sargu turpmākā saruna. Tas, kuru zēns tika dzirdējis runājam pirmo iesaucās: - Kas tas ir, kas tur nāk?
- Kas nāk Gormen? - Pārjautāja otrs?
Bens bija dzirdējis šo vārdu. Viņš atminējās Harisa kungu vairākkārt piesaucam šo vārdu, tikai neatcerējās kādēļ. Vienīgais, ko viņš spēja izspiest no atmiņu labirintiem bija tas, ka šis vārds kaut kā saistījās ar sardzes apmācību, uzņemšanu vai ko tamlīdzīgu.
- Skaties, - Gormens norādīja. - Tur priekšā, blakus veikalam. Vai tas nav tas Alans no apmācību nodaļas? Un kas viņam tur pie sāna?
Vēl joprojām nekustīgi sēdēdams dzīvžoga paēnī, Bens kāri tvēra katru vārdu. Nācēju viņš neredzēja, un arī netaisījās riskēt pabāzt galvu pāri dzīvžoga malai, bet dzirdētais nevarēja neieinteresēt. Neviļus kā maitu lijas sprāgoni viņu apsēda uzmācīgas domas vai sargi arī redzējuši uzplaiksnījumu debesīs, un vai nešļava nācējam rokas varētu būt ar to saistīta. Diemžēl pagaidām dzirdētais nedeva nedz kādas norādes ne arī vēstīja, ka sargi tiešām manījuši ko savādu.
Hei! Alan, - Iekliedzās sargs.
Sekoja neliels klusuma brīdis. Bens nosprieda, ka abi mēģina noprast vai nācējs ir tas, par kuru tiek turēts.
Pēc, apmēram, minūtes mīņāšanās Gormens turpināja: - Jā tas ir viņš. Izskatās, ka nāk šurp.
- Ko viņš te pazaudējis, - nicīgi noteica vīrs ar pieglaimīgo balsi. - Vai es neteicu, ka nakts patruļas varu uzņemties pats. Lai viņš tup savā skolā, bet nejaucas starp profesionāļiem.
-Viņš kādu ved šurp, Silius. - turpināja Gormens
Šo nu Bens zināja droši. Alberts Siliuss bija sardzes dienesta galvenais komandieris un reizē arī kareivis, par spīti pieklājīgam vecumam. Bens miglaini atcerējās, ka pirms gadiem pieciem, kad viņš nāca pie varas, tas izraisīja ne mazums strīdu un asu vārdu apmaiņu. Slavens ar savām radikālajām metodēm un patmīlību viņš nebija starp tiem mīlētākajiem cilvēkiem pilsētā.
Sēdēšana aiz dzīvžoga kļuva gaužām neērta; kājas tirpa un mugura berzās pret asi apcirptajiem dzīvžoga zariem. Pakustēties, lai kaut mazliet atvieglotu nobriedušo situāciju zēns neuzdrošinājās, un turpināja mēmi cīnīties ar notirpušajām ekstremitātēm. Kamēr viņš šādi sēdēja, minētais Alans bija ticis krietni tuvāk un jau pēc dažām minūtēm piestāja blakus diviem iepriekšējiem. Viņa soļi izklausījās dīvaini saraustīti, it kā nācējs būtu piedzēries.
- Nu, nu, nu, - šķermi nodūdoja Siliuss. - Kas tad mums te ir?
- Noķēru pa ceļam uz mājām, - teica jaunatnākušais Alans. Viņa balss atskanēja skaidra un jauneklīga, šķita, ka viņam nevarētu būt daudz vairāk par divdesmit.
- Pulkstens vēl nebija astoņi!, - atskanēja ceturtā balss. - Es būtu paspējusi tikt līdz mājām, ja ne... ja ne jūs.
Bens gandrīz aizrijās, sēdēdams savā slēptuvē. No spējā pavērsiena viņš nedaudz satrūkās, tāpēc baidījās vai sargi nav manījuši dzīvžogu nokustamies. Ar šīs balss īpašnieci viņš bija runājis lielāko daļu šīs dienas, sēdēdams uz grīdas savā istabā.
