Sveiki! Otrā nodaļa ir klāt, kurā arī sāksies galvenie notikumi. Katra nākamā nodaļa sola atbildes uz jautājumiem, kurus uzdod pirmā. Šajā nodaļā mūsu varonis vēl neko nenojauš par to, kas viņu sagaida. Lai labāk izprastu tālākos notikumus, šī nodaļa būs tāds kā neliels vietas izsklāsts, tādēļ uzmanība detaļām tiks pievērsta nedaudz vairāk kā parasti. Saprotu, ka sākums būs nedaudz drūms, bet tā nu tas ir.
Pārējās daļas meklē manā profilā. Jau iepriekš atvainojos par kļūdām.
Otrā nodaļa
Ielūgums
Jau trešo dienu pēc kārtas pār nelielo Neonas pilsētiņu slīdēja pelēki lietus mākoņu massīvi, birdinādami lielas ūdens lāses. Ārā valdīja krēsla. Līdz saullēktam nebija palicis daudz, tomēr pilsētas izdangātajās ielās vēl nemanīja ne vienas pašas dzīvas dvēseles. Bezcerība kā smogs spiedās cauri pilsētiņas mūriem, ieguldams ik vienā, pat vissīkākajā spraudziņā. Priecīgās putnu balsis, suņu rejas vai kur nu vēl gaiļu modinājuma saucieni jau sen vairs nepiederēja pie parastas dienas sastāvdaļām. Tā vietā bija nācis tikai un vienīgi klusums – dziļš un pamatīgs. Retu reizi to izdevās pārtraukt kādam negaisa mākonim vai asākai vēja brāzmai, kas svilpoja ēku stūros un pažobelēs. Sakritība vai nē, bet tieši šodiena bija viena no tām retajām reizēm.
Cik tālu vien sniedza skatiens, ap nelielo pilsētiņu nebija pilnīgi nekā ievērības cienīga. Tālu uz ziemeļiem priekšā slējās kalns – pēc skata nomelnējis, bez mazākās zāles vai krūmu segas. Tā varenais stāvs arī bija vienīgais paaugstinājums vairāku kilometru rādiusā. Tieši tam pretī aiz pilsētiņas pletās ezers. Milzīgs melna ūdens klājiens šūpojās nelielos vilnīšos, jaucoties ar lietus piļu veidotajiem šļakstiem. Patiesībā šos nelielo vilnīšu dēļ to varētu saukt par nemierīgu. Tā spoguļgludā virsma reti, kad zaudēja savu gandrīz nevainojami līdzeno virskārtu. Gar ezera ieloku tam sekoja, smiltīs iebraukātas automašīnu sliedes. Ceļš netika lietots bieži, tādēļ tā vidū ik pa gabaliņam varēja manīt kādu vientuļu zāles stiebru. Vispār tas arī bija vienīgais, kas spēja augt šādos apstākļos, ja neskaita kādu vientuļāku koku, vai cilvēka iekoptu dārziņu. Garie sausuma periodi mijās ar pāris dienu ilgiem negaisa viļņiem.
Jau kur tas laiks, kopš Pasaule vairs neiekļāvās nekādos rāmjos. Neviens arī tā īsti nezina, kad tas sākās, bet kādreiz tik bagātīga un mājīga, tā veldzēja cilvēku miljonus. Tagad – auksta un skarba, lūk kā liktenim bija labpaticies.
Tumšie negaisa mākoņi nedaudz pavirzījās sāņus, ļaudami šauram saules staram apspīdēt pilsētas akmens mūra sienu. Tas slīdēja pāri nelīdzenajai akmens virsmai, pa reizei pārbraucot pāri kādam sūnu kumšķim vai dzelzs gabalam, kas aizpildīja kāda izkrituša akmens vietu.
Turpinādams savu ceļu, saules stars pārslīdēja pāri mūra dzegai, nonākdams uz kādas palielākas ēkas, kas atradās tuvu akmens sienai. Tā bija pagalam nolaista. Divstāvīgajai mājai vietām no fasādes lobījās apmetums, atklādams baltu ķieģeļu rindas.
Saules stars no fasādes pārmetās uz kādu otrā stāva logu un pa aizkaru spraugu iespīdēja istabā. Istabiņa bija pavisam neliela. Tajā atradās tikai galdiņš, skapis, mazs plauktiņš, pāris krēslu un gulta, kurā vēl cieši aizmidzis gulēja kāds zēns. Tieši šajā mirklī gaismas stariņš pārbrauca pāri gulētāja segai un iespīdēja viņa sejā, bet viņš tikai, klusi noņurdējis, uzvilka segu augstāk pāri galvai. Tomēr velti, saules stars turpināja savu ceļu pār nelielo sienas plauktiņu, uz kura rindojās pāris vecas fotogrāfijas. Vienā, kas šķita visjaunākā, pretim smaidīja kāds pusmūža vīrietis. Pagari, tumši brūni mati laiski krita pāri gaiši pelēkajām acīm un viegli balstījās uz novalkātas haki krāsas jakas. Tālāk rindā, stāvēja neapšaubāmi visvecākā fotogrāfija. Tajā attēlotie divi vīrieši vīrieši melnās frakās spieda viens otram roku. Fotogrāfijas vecums viennozīmīgi lika runāt pats par sevi, tās virsma bija tiktāl sasprēgājusi un vietām arī zaudējusi krāsu, ka vienu no vīriešu sejām sedza balts, izplūdis plankums. Pēdējā no bildēm bija ļoti vienkārša. Ainava ar pilsētu uz ugunssarkana saulrieta fona droši vien kalpoja tikai kā dekors.
Aiz durvīm atskanēja steidzīgi soļi. Tie nāca ar vien tuvāk, līdz pie durvīm kāds nevērīgi pieklauvēja un uzsauca – Mosties Ben, pulkstens ir jau pus astoņi.
Kunkulis zem segas izdvesa neiecietīgu vaidu un, slinki sagrozījies, novilka segu nost no acīm. Zēnam bija tādi paši tumši brūni mati un gaiši pelēkas acis kā vīrietim bildē uz plauktiņa. Tikai seja vērtās nedaudz savādāka; mazliet šaurāka un ne tik izteiktiem vaigu kauliem. Pavilkdams malā segu viņš iztuntuļojās no gultas. Vēl samiegojies aizvilkās līdz krēslam, kas atradās blakus nelielajam skapītim un uzstīvēja mugurā nedaudz noplukušu zaļu T-kreklu, un izstaipītas džinsa bikses, kuru izdilušie ceļgali tā vien prasījās pēc adatas un diega.
Zēns piegāja pie istabas durvīm un atrāva tās vaļā. Viņš nonāca uz tāda kā balkoniņa, kas stiepās apkārt visam otrajam stāvam. Ik pēc pāris metriem noplukušajā, gaiši dzeltenajā sienā rindojās durvis, kurām katrai bija piešķirts savs numurs. Pie griestiem karājās milzīga vecmodīga lustra, kuras apakšgals stiepās pat līdz pirmajam stāvam.
Bens nokāpa lejā pa nodilušām vītņu kāpnēm, izgāja cauri lielai atpūtas telpai, pildītai ar dīvāniem un galdiņiem un taisnā ceļā devās uz plaši atvērtām durvīm istabas otrā pusē. Aiz tām stiepās gaitenis, kurā gluži kā augšstāvā, durvju netrūka. Balsu čalu varēja dzirdēt jau labu gabalu iepriekš. Dubultdurvis pašā gaiteņa galā stāvēja plaši atvērtas.
Zēns nonāca vēl vienā lielā telpā, kuru aizpildīja vairāki nevienādi galdiņi. Pretim katrai sēdvietai uz galda stāvēja pa šķīvim. Tiesa, gandrīz visi no tiem jau bija aizņemti.
- Ben, tu kavē. Visi jau ir sasēdušies, dažs labs jau ir paspējis iztukšot savu šķīvi. Tur stūrī ir brīva vieta, vari iet tur. - Runātāja bija neliela auguma kārna sieviete gados. Viņas iesirmie mati bija saņemti ciešā mezglā uz pakauša. Zem acīm vērtās tumši ieloki un pieri izvagoja grumbas.
Ar vienaldzīgu “Jā Fišeres kundze”, zēns aizvilkās līdz telpas stūrim un apsēdās pie norādītā galdiņa. Šķīvī ielietā zupa bija nedaudz atdzisusi, bet tas nebija no svara, Benam šā vai tā ēst īpaši negribējās. Viņš pacēla galvu, lai ieraudzītu, ka tieši pretī, galdiņa otrā pusē sēž kāds cits zēns ar šauru seju, kraukļa melniem matiem un brūnām acīm. Pēc izskata viņš varēja būt aptuveni Bena vecumā. Kādu brīdi neveikli vēries Benā viņš teica – Es zinu, kas tu esi. Tu ieradies šeit vakar vakarā vai ne? Cik noprotu, viņš neatgriezās... Visa pilsēta runā, ka konvojs vakar tā arī neesot pārradies. Tātad, tā ir tiesa?
Bens gari nopūtās un pamāja ar galvu. Viņam gribējās pateikt to cik ļoti tas sāp, to kas palika neizrunāts un nekad vairs netiks piedzīvots. Viņš vēlējās atbrīvoties no šī sloga, kas nomāca viņa sirdi, bet vārdi iesprūda kaut kur kaklā un palika neizrunāti. Kaklā sakāpušais kamols, kas tur milza jau kopš vakardienas ne par ko negribēja atdot savu vietu. Bens no sirds vēlējās, lai kut viens saprastu kā viņš jūtas, lai zinātu kā tas ir.
- Starp citu, mani sauc Artūrs, - zēns teica, - Artūrs Voless. Esmu šeit kopš sevi atminos. Mani vecāki atstāja mani uz šī bērnu nama sliekšņa, bet paši devās prom. Tēvs domāja, ka ir uzgājis pēdas Zelta pilsētai un es, šķiet, tikai maisījos pa kājām. Ja prasi man, man liekas ka tā visa padarīšana ap to pilsētu ir vienas vienīgas blēņas. Vai kādreiz esi sastapis kādu, kurš tur būtu bijis, vai vismaz redzējis pa gabalu?
Artūrs runāja skaidrā skanīgā balsī, ātri bērdams vārdus un reizēm apraudams vārdu galotnes, kas prasīja zināmu koncentrēšanās devu Bena izpildījumā
- Zelta pilsēta? Kam tas viss vispār vajadzīgs? - Lēnām novilka Bens.
- Klausies, es saprotu, ka Pasaule šobrīd tev nerādās tajās gaišākajās krāsās, bet tu nedrīksti tā vienkārši padoties. Dzīve turpinās!
- Padoties? Un par to runā tu? Tu nezini kā tas ir, tu nesaproti. - Bens atcirta.
Sajūta bija tāda, it kā kāds būtu aizvilcis ciet visus ēdnīcas aizkarus, liedzot saulesgaismai iekļūt telpā. Bens jutās kā apmaldījies tumšā labirintā, un nolemts tur pavadīt visu atlikušo dzīvi, kā zvērs krātiņā, kam liegts itin viss. Vakar no rīta Bena aizbildnis, kopā ar bariņu citu cilvēku, bija devies apgaitā uz netālo graustu pilsētu meklēt rezerves daļas elektroģeneratoram. Bet mašīna tā arī neatgriezās. Tai bija nolikts atgriezties pilsētā pulksten sešos vakarā. Tā neatgriezās arī pēc tumsas iestāšanās, tādēļ lielie ieejas vārti tikai slēgti. Savukārt Bens tika nogādāts bērnu namā līdz pilngadības sasniegšanai. Savus īstos vecākus zēns neatminējās. Cik vien viņš pats sevi atcerējās, bija dzīvojis kopā ar veco Harisa kungu, kurš uzņēmās atbildību par zēnu, kad viņš vēl bija pavisam maziņš. Bena māja atradās pilsētas otrā galā, blakus ezeram. Par spīti viņa protestiem, šobrīd tā tika izmantota kā noliktava.
- Tu domā, ka es šeit dzīvoju labprātīgi? Vai uzskati, ka esmu pelnījis to, ka vecāki mani pametuši kaut kādas stulbas idejas dēļ? - dusmīgi izspēra Artūrs.
- Nē, piedod. Man vienkārši ir grūti, - nopūtās Bens.
Artūrs dziļi ievilka elpu un turpināja, - starp citu, cik tev vispār ir gadu?
- Piecpadsmit, bet drīz būs sešpadsmit.
- Cik drīz? Visiem, kam paliek sešpadsmit pirms pirmā augusta sākas apmācību otrais posms. Man pašam arī būs jāiet. Runā, ka mēs pat dosimies ārpus pilsētas. - Ieinteresēti turpināja Artūrs.
- Jā, man arī tas neies secen. sešpadsmit man paliek septītajā jūlijā. Hmm... Ārā no pilsētas tu saki? Es domāju tās ir atļauts tikai no septiņpadsmit. - teica Bens.
- Pareizi, bet diez vai viņi mums ļaus aizklīst pārāk tālu. Droši vien aizvedīs līdz drupām vai sliktākajā gadījumā līdz sargtornim...
Ja es šitā mācētu tekstus bīdīt tad tagad te nelauzītu galvu, rakstīt vai nerakstīt savu zinātnisko fantastiku/ fantastiku, kas jau kādu laiku pa galvu šaudās un neliek mieru :D +
