Jaunā Pasaule 1.nodaļa(4/5)0

Pirmās nodaļas ceturtā daļa

Beigu sākums

...Turpat līdzās bija uzradies arī Vilkinsa kungs ar savu asistentu, abi ieinteresēti skatījās uz notiekošo. Viņš pieliecās uz Ulfrika kunga pusi un klusi noteica kaut ko pēc skata tikai viņiem saprotamu. Ulfrika kungs tikko manāmi pamāja, tomēr sejas izteiksmi saglabāja tik pat neizdibināmu kā līdz šim.

- Džim, vai mērķi izdevās sasniegt? - jautāja Frenks.

- Sasodīts jā. Es teiktu, turpat vien ir.

- Labi, vai tu vari to izvilkt ārā?

- Šķiet, ka bojāts ir tikai rotors, vajadzētu izdoties. - Teica Džims un rausās atpakaļ augšā uz kontroles kabīni.

Pēc pāris minūtēm urbis bija pilnībā izvilkts no jaunizveidotās alas. Frenks pagājās uz urbjmašīnas priekšu, lai novērtētu bojājumus. Viņa acīm pavērās baigs skats, urbja asmeņi bija pilnībā norauti un cietais metāls savērpts kā skrūves vītne.

- Džim, kā tev liekas, ar ko mums ir darīšana? - Frenks jautāja, bet paskatījies uz Džimu atskārta, ka jautājums bijis pilnīgi lieks, jo gluži kā viņš pats, arī Džims kasīja pliko pauri un neizpratnē vērās uz salauzto urbi.

Džims neatbildēja, taču, sarunā iejaucās Vilkinsa kungs. - Frenk, man šķiet, ka pienākusi mūsu darījuma tik ilgi gaidītā noslēguma fāze. Paldies par visu, bet tālāk rīkosimies mēs ar Ulfrika kungu. Un kā jau mēs runājām jūs noteikti atceraties ko tas nozīmē, tāpēc es lūgšu jums un visiem pārējiem nekādā gadījumā nesekot mums līdzi alā.

- Bet jūs, taču, nedomājat doties tur iekšā? Mēs pat vēl neesam to nostiprinājuši un ievilkuši apgaismojum, - sašutumā teica Frenks.

- Baidos, ka man atkal jums jāiebilst, Frenk. Es pilnībā apzinos risku, ko uzņemos, tāpēc, lūdzu, nekavēsim laiku. Sagādājiet mums pāris kabatas lukturīšus, ar to būs pilnīgi pietiekami. Ak, jā gandrīz aizmirsu. Kad būsim virszemē, jūs šo vietu pilnībā aizgrausiet ciet. Ar pāris dinamīta stienīšiem vajadzētu pietikt.

Frenks, kādu brīdi klusēdams, vēroja Vilkinsa kungu. Pēc mazliet neveiklas pauzes viņš aizgriezās, lai paņemtu dažus kabatas lukturīšus.

Kārtējo reizi Vilkinsa kungs bija pārsteidzis Frenku nesagatavotu. Vispirms visa šī slepenība un noklusēšana. Tagad vēl šī dīvainā pavēle uzspridzināt alu. Lai gan Frenkam šis darbiņš nodrošināja tādu naudu, kāda viņam sapņos nebija rādījusies, tomēr viņam gluži dabiski gribējās uzzināt kādēļ tas viss? Vai tiešām tas varētu kas tāds, ko labāk noslēpt no cilvēces acīm?

Frenks apstājās pie viena no daudzajiem instrumentu skapjiem un paņēma no tā pāris kabatas lukturīšu, nazi un vēl dažus noderīgus sīkumus.

Kad viņš atgriezās pie jaunās alas, Vilkinsa kungs un viņa palīgs jau bija gatavi gājienam. Frenks iedeva viņiem visu, ko bija paņēmis no instrumentu skapja, novēlēja viņiem veiksmi un palika stāvot, noraudzīdamies, kā abu vīru stāvi lēnām pazūd putekļiem pilnajā tunelī. No tā griestiem vēl joprojām turpināja birt mazas smilšu straumītes, tā apaļas formas dēļ Frenks to klasificēja kā gana drošu. Pēc pāris minūtēm tunelī varēja manīt tikai tālumā izplūdušus gaismas starus, kas ritmiski šūpojās, atbilstoši gājēju soļiem. Gaisma pamazām kļuva bālāka, līdz izdzisa pavisam un Frenks attapās bezkaislīgi blenžam tumšā tuneļa dzīlēs.

- Ko tagad? - Frenka galvā jaucās vairākas neskaidras domas. - Atliek vien gaidīt - nodomāja Frenks, lai gan uz nīkšanu pazemē viņam prāts galīgi nenesās. Galu galā ne Vilkinsa kungs, ne viņa palīgs nebija teicis cik laika viņiem nepieciešams. Vismaz Frenks neatminējās viņus to pieminot.

Minūtes gāja un Frenks nepacietīgi maršēja turp, atpakaļ pa milzīgo pazemes telpu. Pēc vairāku apļu veikšanas viņš atskārta, ka Vilkinsa kungs alā ir pavadījis jau vairāk kā stundu. Taču pat daudzās nākamajās reizēs, kad Frenks cerīgi nosoļoja garām tunelim viņam nācās vilties, jo tā dziļumā nebija manāms pat mazākais gaismas stariņš. Pēkšņs troksnis atskatīties, par nožēlu tas izrādījās tikai Džims, kurš aizcirtis urbjmašīnas durvis, balstīja resno vēderu uz aizsargmargām. Šķiet, ka arī viņa prātu kas nomāc, tāpēc Frenks viņam uzsauca: - Džim! Kas ar tevi?

Atbildes vietā viņš saņēma tikai nesaprotamu ņurdienu, kas nepārprotami nozīmēja neapmierinātību.

Pēc neilgas pauzes klusētājs tomēr ierunājās, - Frenk, uznāc augšā. Es domāju, ka tev tas interesēs.

Frenks nomēroja ceļu līdz urbjmašīnai, visai veikli uzlēca uz nelielajām kāpnītēm, kas veda uz kabīni, un uzrausās augšā.

- Paskaties uz šito, - sacīja Džims, paiedams malā, lai Frenks varētu ievietoties kabīnē. - Redzi to aparātu, kas tev pa kreisi?

Frenks ar acīm sameklēja nelielu displeju, kurā bija attēlota diagramma.

- Tas rāda urbja apgriezienus, protams līdz tas velna aparāts apstājās. Nopēti kārtīgi, nodomāju, ka tev interesēs.

Uz diagrammas asīm bija izvietoti attiecīgi laiks un urbja apgriezieni minūtē. Frenks ar pirkstu sekoja līdzi līknes diagrammai līdz apstājās pie tās beigām, kur urbis bija apstājies. Pirmais, kas iekrita acīs bija, apgriezienu straujais kāpums apmēram divas sekundes līdz aparāts apstājies. Ja vēl četras sakundes pirms apstāšanās tā apgriezinu skaits bija septiņdesmit apgriezienu minūtē, tad īsi pirms apstāsānās tie bija veseli simtdivdesmit.

- Bet tas taču nozīmē, ka...

- pirms sadursmes urbis atradās tādā kā gaisa kabatā, jo simtdivdesmit tas var sasniegt tikai tukšgaitā. - Frenka sakāmo pabeidza Džims.

Skaļi Frenks, neko neteica, tikai nodomāja. - Nez, kas mūsu viesim padomā. Sākumā šķita, ka viņu mērķis varētu būt bijusi kāda pazemes ala, tomēr, kāda iekšējā balss Frenkam atgādināja, ka tāpēc urbis nevarētu būt tik brutāli apstrādāts.

Frenks pavisam noteikti nebija okšķeris un pilnā nopietnībā sevi uzskatīja par godīgu cilvēku, tomēr... kaut kas nedeva viņam mieru. Viņam tā arī neizdevās no galvas izmest domu par došanos tunelī, pat vairāk, Frenks juta, ka šī doma pamazām ņem virsroku. Pēc pavisam neilga laiciņa viņš pieķēra sevi prātojam, ko teikt Vilkinsa kungam, ja tiks pieķerts.

Neliels galdiņš, kas atradās netālu jaunizvedotās alas tā vilināja Frenku sev arvien tuvāk, itkā klusītēm teikdams “Nāc Frenk, paņem lukturīti un dodies iekšā.”

Frenks pameta ašu skatu apkārt. Neviens neskatījās; Džims bija iemidzis augšā urbja vadības kabīnē; citi strādnieki tālu aizmugurē aizrautīgi sita kārtis. Ceļš bija brīvs. Vēl pēdējo reizi saminstinājies, Frenks aši paķēra lukturīti un neviena nepamanīts iesteidzās tunelī.

Putekļi joprojām pamazām bira no alas griestiem, reizēm nokaitinādi Frenku, iebirstot īpaši dziļi aiz krāgas. Viņš zināja, ka lukturīti drīkst ieslēgt, tikai dziļāk alā, kur putekļi noslāpētu tā gaismas starus, un pārējiem nekas netiktu zināms. Tieši šī iemesla dēļ Frenkam nācās iet tumsā, nereti aizķeroties aiz kāda paugura, vai, iespējams, no griestiem nokrituša palielāka akmeņa. Visvairāk viņš baidījās, ka Vilkinsa kungs varētu viņu pārsteigt nākdams atpakaļ tieši tad, kad viņš pats bija devies iekšā. Paskatījies aiz muguras Frenks ieraudzīja ( vai precīzāk neieraudzīja), ka ieeja vairs nav acīm saskatāma, tāpēc uzdrošinājās iedegt ķiveres lukturīti.

Pēkšņais gaismas stars apžilbināja Frenku, uz brīdi laupot viņam redzi, jo acis jau bija paspējušas aprast ar tumsu. Urbis tuneļa sienās bija atstājis tādu kā vītni, radot nelielu sirreālistisku sajūtu, maldīgi vedinot uz domām, ka Frenks atrodas savdabīgas atsperes iekšienē. Vēl baisāku to padarīja lukturīša mestās ēnas. Tālumā vēl neko nevarēja manīt, galvenokārt lielā putekļu daudzuma dēļ, kas virmoja gaisā.

Neviļus Frenkam prātā mācās tādas domas kā: “Vai viņš rīkojās pareizi” vai arī “Ko tagad domā pārējie, ko Frenks atstāja aiz muguras.”

Šo domu Frenks tā arī nespēja izmest no galvas vēl vairākas minūtes līdz viņa uzmanību piesaistīja kas cits. Sākumā nodomājis, ka viņam tikai rādās, Frenks izslēdza lukturīti. Tik tiešām, ļaujot acīm aprast ar tumsu, tālumā varēja saskatīt tādu kā gaišāku pleķīti uz piķa melnā tuneļa fona. Otru rokas aismekli aizbāzis aiz bikšu siksnas Frenks turpināja virzīties uz priekšu, nu jau krietni uzmanīgāk. Iešanu krietni apgrūtināja nelīdzenā alas grīda, šķiet, nogruvumi uz tuneļa beigām bija kļuvuši lielāki. Ja sākumā varēja uztaustīt tikai pa retam akmenim, tagad no tiem izvairīties praktiski nebija iespējams.

Maksimāli sasprindzinājis dzirdi Frenks tuvojās alas beigām, tuneļa gals jau bija gluži labi saskatāms, kas gan šķita nedaudz dīvaini. Jo galu galā vienīgajā gaisma, kas no turienes varēja nākt bija Frenka dotie lukturīši, un to gaismai vajadzēja būt raustīgai un nevienmērīgai, tieši pretēji tai, kas spīdēja tuneļa galā – rāma un mierīga. Ar vēl lielāku jaudu Frenkam uzbruka nedrošības sajūta. Jautājums ar kuru Frenks cīnījās vēl atrazdamies lifta platformā šobrīd šķita pagalam nejēdzīgs, jo tas, ka kautkas nav kārtībā bija vairāk kā skaidrs, drīzāk jājautā: - kas tieši?

BLAUKTS! Frenks nostiepās uz mutes zemē likdams griestiem apbērt viņu ar vēl pāris putekļu tērcītēm...