Tešā daļa ir klāt!
Tā kā teksts sanāca nedaudz par garu, nācās sadalīt pirmo nodaļu vēl nedaudz sīkāk. Pašā stāstā tas gan neko nemainīs, vienkārši vairs nebūs tik garu tekstu kā otrajā daļā.
Pārējās daļas ir atrodamas manā profilā. Jau iepriekša atvainojos par kļūdām.
Pirmās nodaļas trešā daļa.
Beigu sākums
...Dziļi sirdī Frenkam kaut kas nedeva mieru, viņš pats tā īsti nevarēja izšķirties vai pie vainas ir Vilkinsa kunga savādā iecere kā tāda, vai pārlieku lielā noslēpumainība. Te kaut kam bija jābūt. Nejau kautkādu iežu dēļ Vilkinsa kungs bija spējīgs izmest tādu žūksni naudas, pie tāda secinājuma Frenks bija nonācis domās pārcilājot šīvakara notikumus.
Tieši šī neskaidrība viesa Frenkā vislielākās bažas, viņu arvien nepameta sajūta, ka smalkais viesis ko slēpj, par to nu Frenks jutās puslīdz droši. Šis darījums būs pēdējais, Frenks pie sevis noteica, šoreiz jau pavisam galīgi un negrozāmi. Melošana sievai par savu patieso darbavietu un mūžīgā slēpšanās, un pat izvairīšanās, lai kāds pat ne mazdrusciņ nenojaustu, ar ko Frenks patiesībā nodarbojās jau no laika gala kremta vairāk par visām pārējām grūtībām kopā ņemot. Šādi prātojot Frenks sastindzis stāvēja neizteiksmīgi vērsdamies vienā punktā, apkārt notiekošajam neveltot gandrīz nekādu uzmanību. Viņa skatiens no malas izskatījās tukšs un stiklains, laikam tieši tāpēc kāds no strādniekiem iesaucās, - Frenk, tev viss kārtībā?
- Es.. Jā, man viss labi. - Ātri nobēra Frenks, iztrūcināts no pārdomām.
Tālāk alā Džims joprojām kautko izteiksmīgi klāstīja Vilkinsa kungam un viņa asistentam, izteiksmīgi plātīdamies ar tuklajām roķelēm. Frenks negribīgi sāka slīdēt uz runātāja pusi, juzdams, ka darbiņš jāpadara pēc iespējas ātrāk, jo šī jau tā bija gara diena.
- Kungi, - Viņš teica, pienācis tuvāk saviem klientiem. - Man šķiet, būtu jauki, ja mēs turpinātu iesākto. Un Džim, man šķiet, ka tu jau esi gana daudz izpļāpājis, laiks ķerties pie darba.
Atskanēja piekrītoša murdoņa un četrotne lēnām sāka virzīties uz alas tālāko galu, kuru gan īsti saskatīt nevarēja gaisā virmojošā putekļu mākoņa dēļ. Pēc pāris minūtēm iešanas, alas gals bija sasniegts, un gājēju skatam pavērās milzīga urbjmašīna. Tā bija rūpīgi piestiprināta zemei, lai urbšanas laikā neizkustētos, pats urbis bija savus metrus divus diametrā, ļaudams pieagušam cilvēkam bez lielām problēmām ievietoties izurbtajā caurumā. Tā gals jau atradās sienā, tādēļ tā garumu noteikt nevarēja, bet augstu virs četrotnes galvām slējās vadības kabīne.
- Tā kā darbs vēl nebija līdz galam padarīts Frenks jautāja: - Džim, cik daudz urbšanas vēl būs vajadzīgs?
- Ja tie tavi atsūtītie cipari bija pareizi, tad pēc stundas darbam vajadzētu būt galā. Bet, ja jūs vēlaties, es varu arī..
- Nē paldies Džim, mēs labāk pacietīsimies par divdesmit minūtēm ilgāk, es pārāk labi pazīstu tavus izgājienus. Man pietika jau ar pagājušo reizi, kad tu ar vienu no savām ģeniālajām idejām gandrīz apraki mūs visus. - Salti teica Frenks.
- Labi jau labi, ko ta uzreiz tā. - attrauca Džims, kurš jau kāpa augšā uz urbja vadības kabīni, atgādinādams pieaugušu zīdaini.
- Kungi, man jums jālūdz uzvilkt šos, - Frenks norādīja uz vairākām uz galda stāvošām austiņām. - Bez tām jūs ātri vien paliksiet bez bungādiņām.
Frenks uzvilka pats savējās un nogaidīja, kamēr abi viņa viesi izdara to pašu. Paskatījies uz augšu, viņš parādīja Džimam paceltu īkšķi kā zīmi, ka drīkst atsākt darbu.
Pat cauri biezajām austiņām, bez problēmām varēja dzirdēt kā Džims iedarbina milzīgo motoru. Nodrebēja zeme, no alas griestiem nobira putekļi un urbis lēnām uzņēma apgriezienus. Kad tas iegriezās pilnā ātrumā, Džims novilka sviru un tas sāka virzīties dziļāk iesāktajā caurumā. Gandrīz uzreiz tas iekaucās skaļāk un zeme sāka drebēt vēl pamatīgāk – tas nozīmēja, ka urbis turpina grauzt cieto akmeni.
Frenks pamāja Vilkinsa kungam, kurš pētīja iespaidīgo aparātu, lai seko viņam un pavirzās tālāk no trokšņa. Pie ieejas alā troksnis vairs nebija tik neciešams, bet tomēr pārāk skaļš, lai varētu sarunāties, tādēļ Frenks paķēra kādu saņurcītu burtnīcu un zīmuli, kas stāvēja uz tuvākā galdiņa. Ātri aizšķirdams garām vairākiem rasējumiem un plānojumiem viņš atrada tukšu lapu un ierakstīja “Vai vēlaties vēl kaut ko?”, un iespieda to Vilkinsa kunga rokās. Viņš paņēma kladīti un zīmuli, ātri ieskribelēja savu sakāmo un atdeva burtnīcu atpakaļ Frenkam. Tur bija rakstīts: “Nē paldies, domāju, ka paši visu paveiksim.”
Šī bija viena no lietām, kas Frenku kaitināja visvairāk. Neziņa mocīja viņa sirdsapziņu un viņam tā vien gribējās izprašņāt Vilkinsa kungu, kāpēc šis viss bija nepieciešams, bet ietekmīgais stāvs un augstmaņa skatiens ātri vien nomāca Frenka ziņkāri.
***
Frenks sēdēja alas sākumā, tālāk no trokšņa. Aizvēris acis viņš ielaidās nelielā atpūtā. Alas otrā galā vienmērīgi ducināja urbjmašīna. Frenka prātā nesakarīgi jaucās viss līdz šim piedzīvotais, sākot no būvdarbu sākuma līdz beigām. Nogurums lēnām pārņēma Frenku savā varā liekot viņa galvai ļengani nokrist uz pleca. Šāds pavērsiens nošķieba skaņu slāpējošās austiņas un ļāva Frenka ausī ieplūst skaļajam troksnim, kas nāca no milzīgās urbjmašīnas. Viņš strauji utrūkās un piekārtoja austiņas, tomēr ātri vien nogurums jau otrreiz ņēma virsroku. Lai vai kā, bet daudz laika atpūtai nesanāca, jo no alas tālākā gala atskanēja ļoti skaļš un grizīgs troksnis, kas spēja izlauzties cauri aizsargaustiņām un izraut Frenku no pārdomām.
Šķiet, viņš nebija vienīgais, kuru troksnis izbiedējis. Ne viens vien strādnieks atrāvās no sava darāmā, lai noskaidrotu, kas noticis.
Nogurums Frenkam pazuda kā uz burvju mājiena, un viņš jau steidzās raudzīt, kas noticis.
- Džim, hei Džim, - Frenks kliedza. - Kas tikko notika?
Vadības kabīnes durvis atvērās un līdz ar nelielu dūmu mākonīti no tās izlīda arī Džims, pēc skata manāmi izbijies. Saraucis pieri, viņš acīm uzmeklēja Frenku un teica. - Urbis pēkšņi apstājās. Nezinu, kas notika, bet tas itkā atsitās pret sienu. Ja tu prasi man, nav ne jausmas, kas to var tā apturēt. Vells ar visu, šķiet, motors ar nosprāga...
