Pirmā nodaļa
Beigu sākums
Līdz ar pirmo vasaras dienu bija skaidrs, ka tā patiešām sākusies. Uz mākoņa maliņas sēdošā saule un vieglais vasaras vējiņš priecēja daudzos pilsētas iedzīvotājus, kuri jauko laikapstākļu dēļ pilsētas ielās bija vērojami daudz kuplākā skaitā kā parasti. Kāds steidzās uz darbu, kāds uz veikalu vai bērnudārzu, lai vismaz uz pāris stundām iegūtu mieru no savām nekad nenogurstošajām un pārlieku ziņkārīgajām atvasītēm, pāris vārdos sakot – nodarbojās ar to, kas nu kuram dotajā brīdī bija svarīgāks.
Kā jau darbadienas rītam pieklājas, ielas bija pilnas ar automašīnām, kuru izplūdes gāzes vērta garāmgājēju stāvus nedaudz izplūdušus, tādejādi ietinot savdabīgā miglā visu pilsētas centru. Milzīgie debesskrāpji ar sevī paslēptajiem biroja telpu tūkstošiem katru darbadienas rītu aicināja pie sevis darbinieku pūļus, kas izskaidroja milzīgos sastrēgumus ielu joslās, kas virzījās uz pilsētas centru, un vakarā atpakaļ.
Netipiski šībrīža situācijai, pa ielas pretējo pusi brauca kāda pārlieku lepna automašīna, kas drīzāk iederētos uz darbu steidzošajā sastrēgumā.
Rolls Royce Phantom – tā vēstīja uzraksts uz koši sarkanās, līdz milimetra precizitātei nopulētās metāla virsmas. Tumši tonētie logi, šķiet, nelaida iekšā diezko daudz saulesgaismas, tādēļ neviļus rosināja uz domām, ka auto īpašniekam ir kas slēpjams.
Nodevīgi ripinādamies projām no ikdienas steigas, auto lēnām slīdēja garām daudzajiem dzīvojamo ēku kvartāliem, līdz apdzīvotu vietu ceļa malās vairs praktiski nebija.
Nonākot uz lielceļa, šoferis palielināja ātrumu līdz noteikumos atļautajam maksimumam, kas samazināja braucienam vajadzīgo laiku.
Pēc daudzām ceļā pavadītām stundām laika apstākļi no vienkārši ideāliem sāka pasliktināties. Tālumā pamalē jau varēja saskatīt tumšos mākoņu masīvus, kurus ik pa laikam caurstrāvoja kāda zibens šautra.
Ilgi nebija jāgaida, līdz piepildījās pesimistiskākās prognozes un negaiss nepaslīdēja braucējiem garām, krietni apgrūtinot šodien paredzēto uzdevumu. Lietus pilēm ritmiski bungojot pa auto jumtu un virpuļojot starmešu gaismā tuvojās vakars, negaisa atnestajai krēslai pievienojot savējo.
Pilnīgas tumsas iestāšanas vairs ilgi nebija jāgaida, kas gan nekādā ziņā nevarēja ietekmēt braucēju šīvakara mērķi.
Nu jau pilnīgā nakts melnumā brauciena galamērķis vairs nebija tālu.
Šoferim samazinot ātrumu un gandrīz bezjēdzīgi nomirkšķinot labo pagrieziena rādītāju, auto nogriezās norādītajā virzienā, no asfaltētā šosejas seguma nonākot uz veca grants ceļa. Pārlieku lepnajam automobīlim viegli tricinoties uz priekšu starp daudzajiem koku un krūmu labirintiem, galamērķi jau varēja uzskatīt tikpat kā par sasniegtu. Tālumā pavīdēja gaismas stars, kas pievērsa braucēju uzmanību tik tikko saskatāmajām vairāku ēku aprisēm.
Visai teritorijai apkārt stiepās žogs, ar ik pa gabaliņam izvietotiem sargposteņiem, kuros, nenogurstoši, uz priekšu un atpakaļ maršēja sargi.
Pamanījuši tuvojošos transporta līdzekli, vairāki stāvi steidzās attaisīt vārtus. Nograbēja ķēdes un vārti atvērās līdz kājai vaļā.
Auto iebrauca teritorijas apsargātajā pagalmā un apstājās pašā laukuma vidū, kur atbraucējiem pretī steidzās vairāki sagaidītāji.
Automašīnas durvis ar klusu klakšķi atvērās un no tās izkāpa divi smalkos uzvalkos un glaunās kurpēs (kuras diezvai savā neilgajā mūžā jelkad iepriekš bija saskārušās ar tik milzīgu dubļu kārtu) tērpti stāvi. Paverot skatu apkārt, atklājās, ka noslēgtā teritorija izmēra ziņā varēja mierīgi sacensties ar futbola laukumu, tikai šeit tas sastāvēja no daudzām industriāla paskata celtnēm.
- Labvakar, mēs jūs jau sen gaidījām, - Noteica oranžā priekšautā un dzeltenā celtnieka ķiverē tērpies vīrietis un pastiepa savu nosmulēto roku pretim atbraucējiem.
Paspiezdams strādnieka roku, un par tās netīrību pat nebaidīdamies, smalki tērptais vīrietis sacīja, - Kā redzat, laikapstākļi nav tik labi kā varētu vēlēties Frenk.
- Iesim iekšā, savādāk galīgi salīsim, sekojiet man kungi, - ātri nobēra par Frenku nosauktais, un steidzās attaisīt tuvākā angāra durvis.
Iegājusi iekšā, trijotne nosvieda slapjos lietussargus un noskurināja, uz drēbēm sakrājušās lietus piles, lai mierīgā garā turpinātu iesākto sarunu.
- Jā...Emm..., Vilkinsa kungs vai pareizi? - Itkā pārbaudīdams vai pareizi izlasījis, iepriekš saņemtajā, vizītkartē uzrakstīto vārdu, mazliet bailīgi bilda Frenks.
Labajā malā stāvošais vīrs, ar nelielu kazbārdiņu un, pedantiski sakārtotiem, melniem matiem, tikko manāmi palocīja galvu, izskatoties mazliet pārsteigts par šādu jautājumu.
- Tātad, Vilkinsa kungs, - teica Frenks, - Pirms mēs sākam, man jūs jālūdz izpildīt jūsu norunas pusi, tas ir...
- Jau atkal nauda vai ne tā? - Izsmējīgi iesaucās otrs no smalki tērptajiem kungiem, - Vai jūs, mīļo cilvēk, uztrauc arī kas cits, izņemot finansiālo stabilitāti. Lai kur es ietu, ļaudis mūsdienās uztraucas tikai par naudu, laimi par naudu nenopirksi, to nu gan ievēro, puis.
- Frenks nepazina šo otru vīru ar pāragri novecojušo seju un gandrīz nedabiski gaišajiem matiem, taču, izlēma viņa vārdu nejautāt, lai izvairītos no vēl kādas neērtas situācijas, un laikam jau arī cenšoties atstāt zināmu iespaidu, tāpēc sacīja, - Man jābūt drošam, mēs piedāvājam ievērojami labāku kvalitāti, par citiem konkurentiem, un iekārtas maksā dārgu naudu.
- Ak Frenk, mēs jau vienojāmies, un jūsu teiktais nekādi vairs nevar ietekmēt to, ko jau esat izdarījis...,bet nauda, protams, būs, ja vēlaties, varu to pārskaitīt jau tagad, - teica Vilkinsa kungs, reizē vilkdams ārā planšetdatoru no žaketes iekškabatas.
- Ak, tā...,nu protams, - teica Frenks, juzdamies nedaudz izsists no sliedēm un prātodams kā Vilkinsa kungs varēja zināt, ka darbs jau gandrīz pabeigts.
- Nākamreiz, - It kā uzminēdams Frenka domas, teica Vilkinsa kungs, - Esiet uzmanīgāks, ja tie nebūtu mēs, jums būti pietiekami liels pamats uztraukumam, man ir labi sakari, par to variet būt drošs. Šajā gadījumā varat uzelpot, jo pēc jūsu, tā sauktā, piedāvājuma, varēja noprast, ka jums ir pa spēkam, kas daudz vairāk par sabiedrībai iebarotajām muļķībām, un jūsu paša labā, es ceru, ka tā ir tiesa.
- Vai jūs man draudat, ser? - Iesaucās Frenks, no skata mazliet apjucis un, reizē, dusmīgs.
- Protams, nē, es vienkārši vēlos pabrīdināt, ja gadījumā jūsu spēki ir mazāki par solīto, jums var, tā teikt, nepaveikties.
- Un, ko tad tas nozīmē? - teica Frenks, nu jau izskatīdamies pagalam apjucis.
- Vai nebūtu gana loģiski nodomāt, ka neesat pirmais mūsu, tā teikt, darījumu partneris. - Vilkinsa kungs izbaudīja Frenka apjukumu.
- Tas ir kā, neesmu pirmais, kas tad notika ar iepriekšējiem? Frenka sejā jau bija lasāms nelielas panikas pazīmes, bet viņš vēl centās to neizrādīt. - Tas nevar būt... nē... jūs, taču, viņus nenogalinājāt?
- Nogalināt? Jūs? Vai jūs uzskatāt sevi par gana svarīgu, lai dotu mums pamatu tevi nogalināt? Tie drīzāk bija tādi kā nelaimes gadījumi, darbs ir gana grūts, tieši tāpēc mēs meklējam labāko, un, ja varam ticēt jūsu teiktajam, jūs esat labākais šajā, tik ļoti specifiskajā, jomā. - Zīmīgi noteica Vilkinsa kungs.
- Jā, šķiet, es saprotu, - ar nelielu nopūtu izmeta Frenks, vēl mazliet apjucis, bet ne vairs tā uztraucies, - Nu tad, ķersimies vērsim pie ragiem. Lūdzu, uz šo pusi, kungi.
Frenks pagrieza muguru Vilkinsa kungam un viņa asistentam, un taisnā ceļā devās uz otru angāra galu, garām neskaitāmām metāla cauruļu, koka brusu un dažnedažādu citu lietu kaudzēm. Kad trijotne izlīkumoja caur dažādo krāmu labirintiem, angāra pretējā galā skatam pavērās padziļinājums grīdā ar slīpu nobrauktuvi, un vagonu sliedēm, kas beidzās ar milzīgām, smagām metāla durvīm.
Frenks ātri nopīkstināja pieejas kodu, un smagās durvis lēnām sāka slīdēt iekšā labās puses sienā, tvaika strūklu un dažādu mehānisku trokšņu pavadījumā.
Uzreiz pēc durvju atvēršanās, līdz trijotnes ausīm nonāca tālīns, ne ar ko nesajaucams troksnis, kas vēstīja, ka darbi lejā rit pilnā sparā.
