Es šad un tad kaut ko rakstu savā nodabā un vienu brīdi izdomāju uzcept kaut kādu stāstiņu. Lūk, šis nav viss, bet tikai sākums, jo nemaz neesmu pabeigusi to rakstīt. Es te sajaucu "garšvielas" no mistikas, humora...
Tā nu, ja jums patika, ielieciet +
Mani uzmodina pirmie saules stari, kas spraucas caur aizkariem.
Neatvēris acis, izjusti izstaipos, bet pamanu, ka kaut kas nav kārtībā. Mani pleci ir kaili, kājās, kuras, šķiet, ir zaudējušas visu apmatojumu, ir īsi šorti un manu degungalu kutina kaut kas pēc mango smaržojošs. Apveļos uz vēdera, cerēdams, ka šis muļķīgais sapnis drīz beigsies, bet krūtīs iesāpas. Atbalstos ar elkoņiem pret neticami mīksto gultu un uzlieku roku uz sirds.
Mani ir krūts! Sievietes krūts!
Un otrā pusē tāda pati!
ĀĀĀ!!!
Manas acis izplēšas lielas kā pogas. Cenšos sev ieskaidrot, ka tas viens stulbs sapnis, bet platīnblonda šķipsna kā riebīgs atgādinājuma karogs šūpojas manā elpā.
Uzlecu stāvus gultā un apvaldu spiedzienu (ak Dievs, spiedzienu!), kad ieraugu savas rokas. Tām ir gari, gaiši rozā nagi ar dimantiņu uz malas. Tās nav manas rokas! Pārāk trauslas, roku krēmiem apkoptu un iesmaržinātu ādu.
Ieraudzīdams istabu, kurā atrodos, tikko nenoģībstu. Melns metas gar acīm, bet es (grīļīgi, protams) nokāpju no gultas, pieturēdamies pie gaiši rozā (fui!) tapetēm ar zīmētām pļavas puķītēm (fui!) un mēģinādams neatslēgties uz pūkainā, baltā paklāja (fui!), kas atgādina noģērētu milzu mamutu.
Es šeit esmu bijis. Tā ir Emīlijas istaba ar lielo, balti krāsoto skapi, nekārtīgo darba galdu, vecām rotaļlietām un visādām bilžu kolāžām uz sienām, un spoguļgaldiņu, kurā es redzu pašu Emīliju.
Viņa ir sastingusi un tukšu skatienu blenž uz mani. Paceļu roku un viņa izdara to pašu. Es pamāju, Emīlija atkārto. Tas ir mans spoguļattēls! Es, Mārtiņš Kalnzems, esmu Emīlija Kalnzema!
Dziļi ievilku gaisu krūtīs.
Vajadzētu nomierināties, bet to ir visai grūti izdarīt, ja esi pamodies kā sava māsa.
Vēlreiz, lai zinātniski apstiprinātu šo faktu, paceļu skatienu.
Caur viņas naktskreklu izspiežas... Nu, lai kas tur arī neizspiestos, es aši uzmetu uz pleciem halātu. Pat ja tas bija mans ķermenis, tā tomēr bija mana māsa!
Sāku soļot šurpu turpu, mana sirds dauzās, un es gandrīz apraudos. Es taču esmu meitene! No uztraukuma sāku lēkāt, bet tad manas (Emīlijas) krūtis atsāk sāpēt. Nav brīnums, ka meitenes ir vājais dzimums.
- Bet kas noticis ar manu ķermeni? – no manas mutes atskan Emīlijas balss.
Tas ir pēdējais piliens. Man ir atņemta mana vīrietība (nebija jau tās ļoti daudz, bet tik un tā!) un tā vietā iedots vājš sievietes ķermenis, dziņa krāsoties un aplūkot sevi katrā spoguļvirsmā.
Ļaunāk nekā Frankenšteins bikini!
Izskrienu gaitenī un uzskrienu virsū sev (Emīlijai manā ķermenī). Mēs blenžam viens uz otru, instinktīvi zinādami, kurš iemājojis mūsu augumos.
Ir tik dīvaini redzēt sevi no malas. Kā cilājas krūtis elpojot, kustas acis, dreb pirksti un izsitas smalkas sviedru pilītes uz pieres. Emīlija liek manam ķermenis izskatīties garākam un staltākam (un pārbiedētam), kamēr es ierauju galvu viņas plecus.
Kas noticis? Kāpēc mēs esam nonākuši šajā briesmīgajā situācijā? Un kāpēc tam bija jābūt tieši Emīlijas ķermenim!
- Ko tu izdarīji? – vienā balsī uzbļaujam viens otram.
- Neko, idiot/-e, - šeit vairs neesam tik vienbalsīgi.
- Tas ir slikts sapnis, - atgriežos pie savas pirmās iedomas, atkāpdamies tālāk no kāpnēm, lai vecāki (dubults neplīst) nesadzirdētu mūsu sarunu.
- Tas nav sapnis. Mēs esam apmainījušies ķermeņiem, - Emīlija vienā elpas vilcienā nočukst.
- Bet tas bioloģiski nav iespējams! – atcērtu. – Vīrietis nevar pārvērsties par sievieti. Testosterons nevar vienā naktī pārvērsties par estrogēnu, tāpat vīrišķais dzimumorgāns nevar reducēties par sievišķajiem. Un pat, ja tā notiktu, es nepārvērstos par tevi un tu par mani.
- Es sapratu tikai pirmo teikumu no visa tā, ko tu pateici.
- Mēs neesam apmainījušies ķermeņiem, - lēnām saku, atdalīdams katru vārdu.
- Bet tā ir! – viņa... tas ir, viņš sagrābj manus plecus. - Ko mēs tagad darīsim
- Iesim gulēt, - paraustu plecus un eju uz savu likumīgo guļamistabu.
Nav jēgas strīdēties ar sapņu tēliem. Zigmuds Freids uzskata, ka sapņi ir slēptāko vēlmju piepildījumi, bet tagad gan viņš būs aizšāvis galīgi garām. Nevaru vien sagaidīt, kad piecelšos savā stiegrainajā, neveiklajā augumā un cietajā gultā.
Caur manu roku izstrāvo nepatīkama tirpoņa. Būšu uzsitis nervam, bet tik un tā nemostos. Paskatos uz leju. Manu roku ir saspiedusi Emīlija un ar triumfu vaicā:
- Pamodies?
Sāpes bija reālas. Tā ir realitāte. Tas nav sapnis.
Nēēē!!!
Es iegrābjos savos matos, kas ir gari un pateicīgi izmisuma izrādīšanai.
- Lēnāk pār tiltu! Tie ir manējie, - Emīlija izvelk manas rokas no matiem. Nezināju, ka esmu apveltīts ar tādu spēku.
- Mēs... esam viens otra ķermeņos, - nošļupstu un pieturos pie stenderes, lai rībēdams nenogāžos.
- Pretīgi, vai ne? – viņa iegrūž mani manā istabā un aiztaisa durvis.
- Kā tu vari būt tik mierīga?
- Tas ir sporta rūdījums. Patiesībā, kad es ieraudzīju, kur atrodos un par ko esmu kļuvusi, uzlecu kājās un iekliedzos, tad netīšām nogāzu puķi, kad soļoju par istabu, domādama, kas noticis, - viņa norādīja uz saplīsušo palmas podiņu, kura zemes bija izbirušas pa visu grīdu.
