Izvēles Vārti: Patiesība3

Izvēles Vārti: Patiesība

Vai tiešām visa mūsdienu jaunatne sāk ieslīgt depresijās, spēka aptrūkumos un dažreiz pat nožēlā, ka ir uzsākusi dzīvi un nav vēl to zaudējusi savām rokām? Varbūt tā ir kārtējā mana iedoma, bet varbūt - to izdzīvo katrs. Lai nu kā, bet man patīk apkārt līksmojošā, tumšā sabiedrība, kura baidās pati no sevis.
Es smaidīju līdzi citu salkanajam smaidam, līdz mūsu starpā pamanīju jaunu seju. Tā bija kāda meitene, kura nu skaitās tikai kā paziņa, bet sen, sen atpakaļ viņa bija mana iedvesma un gribasspēks smaidīt bez salkanuma sejā. To optimisma izpausmi kādreiz cilvēki sauca par pozitīviem smiekliem, bet nu tos izprot, māk tikai retais. Mana (reiz iemīļotā) meitene savā dzīves takā bija sasniegusi tās pašas izvēles durvis, pie kurām reiz stāvēju es un mani (nu jau) negatīvie līdzcilvēki. Katrai izvēlei pamatā dzīvo velmes un cerība pēc plānotās nākotnes, un nu arī viņai bija izvēles durvis priekšā. Caur tām ejot varēja turpināt pozitīvo, samāksloto dzīvi, kurā visums izskatās, kā narkotisko vielu izraisītās halucinācijas - viss notiek tik pozitīvi, cik to iztēlojas, bet ejot caur izvēles durvīm ir arī iespēja nokļūt tur, kur dzīvoju es - tumsībā. Izvēle, kā jau teicu, ir atkarīga no paša cilvēka. Abas izvēles bija nožēlojamas, bet izvēloties pozitīvismu, nožēlojamas likās tikai negatīvo cilvēku darbības, bet te (tumsībā) tev ir brīva iespēja sevi ienīt vai sev radīt galu. Tevī virmo apziņa, ka tu tā pat nevienam neesi vajadzīgs. Mēs (es un mani negatīvie līdzcilvēki) šo iedomu saucam par "brīvību", jo neviens tevi neierobežo izņemot tevi pašu un tad, kad tu jūties brīvs, tu sev iestāsti, ka tev socialitāte nav vajadzīga, jo būtībā tā arī ir.

Pēc manām domām meitenei (tā pat, kā visiem citiem) bija vienkārši jāizvēlas viens no ceļiem un jāatver izvēles durvis, kas viņu ievestu pozitīvismā vai negatīvismā. Visi no viņas "attīstības" bija novērsušies, līdz es viņu pamanīju te - manā (mūsu) tumsībā. Cilvēki viņu uzskatīja par pozitīvisma iemiesojumu. Visi bija pārliecināti, ka viņa atvērs optimisma durvis, bet nē... Kas viņai lika izvēlēties melnās domas, ateistisko dzīves uztveri un nožēlojamo pašsajūtu? Varbūt viņa bija nogurusi priecāties vai viņa gribēja mainīties, vai arī viņa vēlējās citiem pierādīt, ka nebija tipisks cilvēks. Šis jautājums mani mocīja ļoti ilgu laiku. Visvairāk man bija bail iedomāties, ka viņa šeit ieradās dēļ atmiņām un ilgām pēc manis. Viņa stāstīja, ka kaut kas viņu atgrūda no sociālās dzīves. Un, ja nu tās tiešām bija ilgas pēc manis?! Es dažbrīd pat šaubījos, vai pats toreiz izdarīju pareizo izvēli, jo visa mana ģimene atvēra durvis uz debesīm, bet es - īpatnis, te sēžu, savā sapņu ellē. Varbūt man vajadzēja sākt visu no sākuma? Es nevarēju iedomāties sevi laimīgu. Nu varbūt dažreiz... Kad tumsībā iespīdēja gaisma.
Mēs visi, tak, izejam cauri šīm izvēles durvīm. Mēs savu dzīvi cenšamies radīt vai nu pozitīvu vai negatīvu. Lai gan daudzi cilvēki uzskata, ka viņus var ietekmēt tikai pašu viedoklis, viņi bieži iespaidojas no citu (līdzcilvēku) ieteikumiem, viedokļiem, domām un vārdiem. Mēs mēdzam bieži pārsteigt citus ar savām izvēlēm, velmēm vai lūgumiem. Neviens nevēlās izcelties, bet neviens arī nevēlās būt tipisks. Mums dažbrīd ir jāizdara kāda pārsteidzīga darbība, lēmums, kas liku citiem noprast, ka mēs neesam tādi, ka citi. Mūs nevar pieskaitīt pie grupējumiem "mēs"; "viņi"; "tos" utml. Kādēļ neviens nejautā mums, mūsu viedokli, ja, pēc viņu prāta, mūsu viedoklis ļoti iespējams būs tāds pats, kā pārējiem?! Varbūt mēs vairs negribam to, ko vēlamies parasti. Mēs neesam prasti.