https://spoki.lv/literatura/Izredzeta-88/889055
Bij pārgurusi no šīs pēdējās diennakts notikumiem. Mani pārņēma visbriesmīgākā sajūta, neko tādu nekad nebiju jutusi, biju pilnīgi un galīgi apmulsusi. Pēkšņi šis šķita pilnīgi nepareizi.
Man vajadzēja atrast vietu kur patverties, bet tā vietā es grasos rīkot dumpi. Vēl trakāk – es to visu vadīšu. Mani medīja tā kā tādu zvēru. Laikam jau es ar tāda biju. Biju pārāk bīstama apkārtējiem un pati sev.
Nebija droši palit uz vietas, bet klaiņot pa pilsētu ar nebija diez cik laba ideja, bija jāpatur prātā, ka pilsētā atradās vairāk kā tūkstots vilkaču. Ja Geibriels būtu izsludinājis mani meklēšanā, manas izredzes sasniegt viņuu dzīvai saruktu līdz tuvu nullei.
Varbūt man vajadzēja ļaut sevi aizvest? Tā es noskaidrotu vai ar Leo un Sebastianu nav noticis nekas slikts. Nē, tā viennozīmīgi bija slikta ideja. Man sekot bija gatavi vairāki desmiti vilkaču, vismaz es tā nopratu, nevarēju viņus pēkšņi pievilt. Un , protams, ja pat es tiktu prom dzīva, Leo mani nogalinātu par tādu stulbību
Geibriela sapulces vieta man nebija zināma, bet es sapratu, ka man to nemaz nevajag zināt. Es galu galā rīkoju dumpi. Es sasaukšu visus pašā ironiskākajā vietā – altārī. Ja jau Geibriels gribēja upurēt mani, šī būtu perfektā vieta, lai to izdarītu, un visiem parādītu viņa patieso būtību.
Sazvanījusi Alanu, paziņoju par sapulcēšanās vietu, un viņš mani uzslavēja par tās izvēli. Pēc sarunas beigām es uzrakstīju gan Sebastianam, gan Leo par maniem plāniem un cerēju, ka viņi izlasīs ziņu.
Nonākusi mežamlā mazliet saminstinājos. Viss ķermenis saspringa gaidās. Es izelpoju un devos tieši uz altāri. Man nebija nemazākās nojausmas cik un vai vispār kāds būs atnācis.
Galu galā, viņiem būtu jānostājas pret savu barvedi un iespējams pat ģimeni, un jāriskē ar savu dzīvību, ja viņi vēlētos atbalstīt mani. Es nekad nevienam nespētu ko tādu lūgt.
Tuvojoties iezīmētajai vietai, spēju saklausīt balsu murdoņu. Kad manam skatam pavērās lielais vilkaču pūlis, mana elpa aizrāvās.
