Dārgie cienījamie spoki.
Šīs stāsts būs baigi manuprāt saputrojies, jo jauns kompis. Vajadzēja ilgu laiku visu sainstalēt pa jaunam, tad no vecā parkopēt uz so, ko vēl daru. nu jā. 7.nodaļa kavēsies. Bet nu lūk 6.nodaļa. Varbūt būs kļūdas, jo vaig vēl ieinstalēt tildes biroju, utt.
6.nodaļa
Dviņi
Atgriezos mājās pēc slimnīcas. Tieši pirms brīvlaika sakuma mani izlaida no slimnīcas. Paņēmu vecmāmiņas kladi un sāku lasīt turpinajumu, kurp paliku. Slimnīca man nebija iespējas turpināt lasīt. Par jaunajām spējam es klusēju. Vecmāmiņa vairs neparādījās. Domāju, ka viņa gaida manu atveseļošanos. Iesāku lasīt.
Citāts „"A folklore said that when twins are a girl and a boy, it means in their previous life, they loved each other but couldn't stay together, so in this present life, they were born to be twins so that they could be together"
- Hei, hei kāpēc šajā kladē ir angļu valodā citāts?!
- Tāpēc, ka man bija brālis. – Vecmāmiņa kā vienmēr negaidīti parādās.
- Vecmāmiņa?
- Jā?
- Ja tev bija brālis, viņš bija tavs dvīņu brālis?
- Jā. Bet atšķirība no manis, viņš nebija viens no mums.
- Viens no mums? Tu domā kā es? Ta kā izredzētā ar spējām.
- Jā. Kad mēs abi piedzimām, mūsu māte domāja, ka mēs mantosim viņas spējas vienlīdz vienādi, bet viss bija apgriezies savādāk.
- Viņš bija parasts mirstīgais...
- Nu, ... jā, parasts. Mēs arī Sofija esam mirstīgie. Tikai mūs ir grūtāk nogalināt, jo ...
- Jo esam spējīgāki.
- Jā pareizi!
- Vecmāmiņ?
- Vēl viens jautājums?
- Jā! –mani neizbrīnīja fakts, ka viņa zinaja, ka man būs vēl jautājumu. – Vai viņš ir vēl dzīvs?
- Jā.
- Tad viņam tagad būtu 84 gadi!
- Jā gan. Bet tu būtu soka ja viņu tu redzētu.
- Vai esmu viņu satikusi?
- Nē, kad viņam palika 18, viņš izvēlējās pamest mani un māti. Tēvu itkā meklēt. Bet man liekas viņam bija cits iemesls.
- Kāds tad?
- Viņš nespēja laikam pārdzīvot manu titulu ģimenē. Vienīgais ģimenē bez spējām. Vienīgais, kuram netika mātes spējas. Smagi. Man žēl brāļa.
- Vai uz tavām bērēm viņš bija?
- To nezinu. Bet bieži, kad iet tava māte uz kapsētu, apciemot mani, tur ir vienmēr svaigas puķes.
- Mamma zin par tavu brāli?
- Nē, tava māte par to neko nezin,vienīgi,vienreiz es viņai to teicu, ka ir kāds ģimenes loceklis, kurš nekad nav satikts. Bet viņa nekad neinteresējās par viņa eksistenci.
- Tavā burtnīca ir kaut kas par viņu?
- Jā. Bet parasta informācija. Kad dzimis, vārds, utt.
- Tad mēs viņu varam atrast.
- Atrast? Domā viņš to vēlēsies? Un vai tava to ģimene grasīsies meklēt? – Vecmāmiņa nav pārliecinata par ideju.
- Es visu izdarīšu, bet tagad vecmāmiņa, vai gariem nav jāguļ beidzot? – viegli pasmīnu.
- Vai mirstīgajiem arī nebūtu jāguļ?- Vajadzēja vien pateikt ka nē, bet es biju nogurusi tādēļ atvēlēju viņai arlabunakti un mēģināju iet gulēt. Pulkstens bija divi naktī. Eh, labi, ka sācies brīvlaiks.
Slimnīca. „Apsveicu! Jums kundze piedzima dvīņi!” Sieviete tur rokās vienu no mazuļiem. Otru tur kāds vīrietis. „Apsveicu meitiņ! Tev ir dēls un meita!” Meitene neatbildēja. „Meita? Tev viss labi?” Meitene mazuli sāka turēt arvien vaļīgāk. Vīrietis paņēma otru mazuli no meitenes rokām un kliedza pēc ārsta. Meitene nomira. No kā? Es nezinu. Bet zinu vienu gan. Tas vīrietis bija ļoti līdzīgs vecmāmiņai. Vīrietis bija līdzās šai meitenei un teica viņai „Meitiņ, nepamet mani! Nedari tā kā to izdarīja tava māte. Nēej kur viņa aizgāja” Vīrietis sāka raudāt. Atnāca ārsti. Ārsti noteica tikai, ka atgriezt viņu nespēs. Viņa aizgāja. Vīrietis turēdams abus mazuļus, ievēroja kaut ko viņos neparastu. Vienam bija zeltaini brūnas acis. Puika. Vīrietis pasmaidīja. „Es tevi vedīšu pie tantes Aleksandras, manas māsas, jo viņa ir tādi pati kā tu mazais.” Pēkši atnāca ārste, kas vēlējās noformulēt dzimšanas apliecības. „ Kā sauksiet puiku un meiteni?” „Puiku par Aleksu, bet meitu...” Arī meitai bija zeltainas acis. „ Par Alisi”. „Jūs būsiet viņu atbildīgais?” jautāja kāda blondiem matiem ārste. „Jā, jo viņiem neviena cita vairs nav. Vienīgi es vectēvs.”. "Teva bioloģiska nav?". „Bija, bet aizmuka, kad uzzināja, ka viņa ir stāvoklī.”
Es pamodos sešos no rīta. Kas pie velna tas bija. Kulons bija zaļš. Sameklēju ko nozīmē zaļš. Tas nozīmēja, ka man būs kāds notikums. Ja tumšā krāsā, tad ļaunums būs piedzīvojumā, bet ja gaišā krāsa, tad neko ļaunu nesagaidīt. Es paskatījos uz kulonu, un tas bija neizteiksmīgi zaļš. Ne gaišs, ne tumšs. Paskatījos par tādu nozīmi. Bija viens teikumus „Lai šī krāsa trāpas reti, jo piedzīvojums būs krāsains”. Krāsains? Tas nozīmē laikam, ka būs gan bēdas, prieki, asaras, skumjas, nicinājums, niknums un vēl vairāk.
Šis vīrietis, laikam bija vecmāmiņas brālis. Dvīņu brālis. Kladē rakstīts, ka viņu sauc Ainārs Zeltītis. Cik vakar aprēķināju viņam tagad ir 84 gadi. Vai tik tas nenozīmē, ka viņš zin par savas māsas nāvi, un ka varbūt svaigās puķes nes viņš. Lai vai kā, tagad mans uzdevums ir dabūt ar viņu kontaktus un varbūt iepazīties ar Aleksu un Alisi. Maniem radiniekiem.
