Čau, čau spoki! Turpinājums. Nezinu, kad būs 6.nodaļa, bet būs.
Baudam. Kritiku. Ieteikumi.
Nodaļa atkal īsāka.
5.nodaļa.
Uguns.
Es pamostos kaut kur. Pirmajā brīdī nezinu kur tieši, bet tad apjēdzu, ka esmu slimnīcā. Saprotu, ka manas spējas izturēt šādus pavērsienus ir pašlaik neiespējami. „Tev jāattīstās!” Tā teica Aleksandra. Paskatos uz savu ķēdīti. Zila. Tas man nozīme, ka man ir jāmeklē manas pirmās spējas. „Tu to atradīsi, kad radīsi savu kārtējo mieru ar ķermeni, kad būsi gatava pieņemt šīs spējas…” Zinot to, ka tas būs ilgs laiks man, lai pieņemtu savas pirmās spējas, jo man nav atbalsta. Man bail teikt draudzenēm, ka esmu tur kaut kāda izredzētā. Jauki. „Tevi skolā reizēm sauks par Izredzētās mantinieci.” Jauki… Saņemu SMS. Linda raksta vai es būšu piektdien uz dejošanu un vai man viss kārtībā. Sanāk, ka skolotāja „remontu” pabeigusi. Atrakstu viņai, ka būšu. Un, ka man viss ir labi.
Kāds klauvē pie durvīm. Pa tām ienāk mamma. Mamma ir raudājusi. Var redzēt, ka tuša ir bijusi notecējusi, bet viņa ir centusies to notīrīt. Ieraugot mani augšā, viņa apskāva mani un noskūpstīja manu pieri.
- Meitiņ, vai tev viss labi?
- Jā mammu, viss ir labi. Tētis arī ir šeit?
Klusums. Tad mamma atbild: „Tēvs,… iekļuva satiksmes negadījumā…”
- Vai viņš smagi cietis?
- Nē. Viņš bija piesprādzējies. Ārsti teica, ka nekā drausmīga nav noticis, bet viņam pašlaik jāguļ. Viņam lauzta roka un tas viss. Pārējais ir viegli sasitumi.
- Vismaz nekas slikts nenotika. – viegli nopūšos.
- Nesaki „HOP!” pirms neesi pārlekusi! – māte aizrāda.
- Labi, jau labi.
- Kas notika skolā, ka noģībi?
- Nebiju vēl ēdusi. – meloju, bet ko citu teikt…
- Nākamreiz uztaisi līdzi ēdamo, labi!
- Jā!
- Ārsti, man gan teica, ka tev ir no slodzes… - klusi murmina mamma.- Kam tev bija līdzi vecmāmiņas klade?
- Tāpat, man gribas par viņu kaut ko uzzināt.
- Nu nezinu vai jautri lasīt kladi, kurā rakstīts, ko viņa darījusi dārzā un citur.
- Nu, bet mammu, tā es varu izanalizēt viņu. – „VAI TAD VIŅA NEREDZĒJA KULONU KRĀSU NOZĪMES?”
- Lai vai kā guli. Es došos mājas.
- Mani nelaidīs? Un cik ilgi?
- Teica, ka tev divas dienas šeit jāpaliek. – sakārto savu džemperi un paņem somiņu.
- Skaidrs. Atā!
- Atā, un atpūties!
- Jā!. – Mamma aizgāja.
Palieku viena. Man jāpaliek šeit vismaz divas dienas. Paskatos uz naktsgaldiņa. Nebija īpaši skaists. Brr, balts. Sametās zosāda. Arī ķēdītes kulons bija balts. Tā bija noņemta. Mamma laikam to noņēma. Ah, laikam vecmāmiņas rādītā pagātne spēcīgi ietekmējusi ķermeni.
- Nu jau labāk jūties? – ierunājas pazīstama balss.
- Vecmāmiņa! Ārstiem neliksies tas dīvaini, ka es ar sevi runāju?
- Nē, ja laiks apstājies. Pasaki man, lūdzu, kādas tev sajūtas ir?
- Vispirms mans jautājums! Kāpēc…- Pārtraucu viņu, jo man vajadzēja zināt atbildi.
- Labi, tu pirmā, bet, kad atbildēšu es, uzreiz tu atbildēsi uz manu jautājumu!
- Labi, - piekritu - Kāpēc mamma neredzēja kladē visu to, ko redzēju es, bet kaut kādu tavu dzīvesstāstu?
- Tāpēc, ka es esmu uzlikusi maģiju, lai neviens to nevarētu kladi izlasīt, izņemot tev.
- Labi. Es neko nejūtu, tikai saspringumu. – teicu taisnību
- Sofija! Es nevarēšu palīdzēt atklāt spējas, ja tu nesaki, ka īsti jūties!
- Tāpēc, ka es neko nejūtu! Kāpēc tu man netici! – kliedzu.
- … labi…. – Viņa atbildēja, un… pazuda.
- Vecmāmiņa? Kur tu esi? Vecmāmiņa?!
„To ko tu redzēsi Sofija, tu zināsi uzreiz savas jūtas, un mēs noteiksim tavas spējas”. Lūk, ko viņa vēlās. Bet, es neko nejūtu. Skumji. Vienīgi ko jūtu, ir šīs baltās telpas aukstumu. Gribētos sasildīties. Un pēkšņi kulons mirdzēja. Krāsa bija sarkana. Es gribēju pieskarties kulonam, kad no manām rokām izplūda silts gaiss, kas tūlīt radīja uguni. Uguns. Es sāku uztraukties. Uguns arī. Man bail.
Tad atceros vecmāmiņas rādīto pagātni, kā viņa patiesi nomira. „ Man bija 68 gadi. Tuvojās mana 69. dzimšanas diena. Diena, kad piedzimtu tu. Diena, kad mēs aci pret aci būtu sastapušās. Bet notika negaidītais. Man uzbruka. Uzbruka viņi, cerot nogalinot mani, nebūs spēcīgu pretinieku. Es šāvu uguns bumbas. Tas nelīdzēja. Izmantoju zemes spēku, lai izveidotu aizsarg lauku. Murmināju buramvārdus. Vecai esot, tas ir grūtāk. Viss aizmirsies. Atceros spēcīgu, asu triecienu mugurā. Biju bezsamaņa. Tad pamodos…” Tālāk, kas notika ar vecmāmiņu bija drausmīgs. Viņi darīja visu lēni un mokoši. Tā arī viņi viņu nogalināja. Uzzinot, ka esmu izredzētās mantiniece jeb nākošā izredzēta, mani var sagaidīt ļauns liktenis. Varbūt tāds pats kā vecmāmiņas, tikai Viņi negaidīs manas vecumdienas, bet viņi uzbruks, uzreiz kā atradīs mani un manu ģimeni. Es nepieļaušu to, ka viņi nodara pāri manai ģimenei. Uguns liesmas kļuva lielākas līdz ar manu pašapziņas celšanos, bet tad tā pazuda. Jo es tā vēlējos. Esmu slimnīcā. Negribu, lai kāds to redz.
- Vecmāmiņa?! Manas pirmās spējas ir UGUNS! Tīrais elements!
Ienāca ārste. Tēloju, ka guļu un sapņoju skaļi. Ārste mani uzmodināja. Iedeva zāles un ūdeni. Iedzērusi zāles, es uzreiz aizmigu. Nevis tēlojot, bet pa īstam. Iegrimu sapņu pasaulē…
