Čau mīļie spoki! Zinu neesmu parāk ilgi likusi sava stāsta turpinajumu, beeeet...
man ir daudz jāmācas, jātaisa ekonomikā bija reklāma, vēstures pēcpusdiena, utt.
Bet nu labi pie stāsta. Šonedēļ mēģināšu ielikt piekto nodaļu.
Nodaļa būs īsāka, jo daudzu macību dēļ, man nebija vairs tik lielas iedvesmas priekš darba kā sākumā.
Nu baudam, lasām. Gaidu kritiku, ieteikumus un tā tālāk.
4.nodaļa
Ķēdīte.
Rīts. Pie loga dzirdu putna balsis. Jūtu nāk no pirmā stāva salda pankūku smarža ar garšīgu šokolādes sīrupu. „Mmmm…”. Ceļos. Izslēdzu modinātāju, kurš skan jau trešo reizi. Dodos uz vannas istabu. Nomazgājos un eju apģērbties. Uzvelku šodien pārmaiņas pēc melnus legingus, džinsu svārkus un pelēku T-kreklu. „Hmm, mani jāsataisa…” Sataisu matus ar franču bizīti. „Ārprāts, cik gari mani mati!” Riebjas ilgi tos taisīt. Dodos krāsoties. „Neciešu oficiālo skolas fotografēšanos dienu, grr… ” Nokāpju lejā, pamanu, ka tēva mašīna aizbraukusi. „ Kā vienmēr esmu bremze…” Eju uz virtuvi.
- Labrīt, mammu!
- Ak, Sofija, beidzot augšā… Labrīt! – mamma šodien jautrā garastāvoklī.
- Jā. Zinu. Vēlu aizmigu.
- Esi izmācījusies?
- Jā.
- Labi, paēd, novāc traukus. Es eju! – Savākusi savus traukus, aizgāja pēc somas.
- Labi atā!
- Atā! – māte nu bija prom.
Reizēm man riebās vienai ēst, bet šoreiz varēju skaļi pārdomāt uzzināto informāciju par vecmāmiņu Aleksandru. Aleksandra Zeltīte. Mātes vecais uzvārds. Nomira viņa, manuprāt, cienījamā vecumā. Viņa nomira, kad viņai bija 68 gadi. Vispār pusgadu pirms savas dzimšanas dienas, pusgadu, kad es piedzimu. Vispār mums vienā dienā būtu bijusi dzimšanas diena. „ Labais…” Mamma man atdeva vecmāmiņas zelta ķēdīti ar kulonu. Mamma teica, ka kulona akmens mainot krāsas ar sava nēsātāja garastāvokli. Taču, tā nav mainījusi krāsu, kad es to uzliku. Kā uzliku kaklarotu, kulons bija ar zaļu nokrāsā, pat tagad kulona akmens ir zaļā nokrāsā. Māte teica, ka es dzīvoju pašlaik harmonijā ar sevi. „Varbūt…, bet nezinu vai tā ir harmonija, ja esi izredzētā...” Lai vai kā no mammas es uzzināju, tikai kāds cilvēks viņa bija, kā viņa izskatījās, tikai tādi mazi sīkumi. Vienīgi, man nepieleca, kādēļ mana mamma atdeva vecmāmiņas vecās rotaslietas, pierakstus, dienasgrāmatu un šalli. Nezinu, kas man uznāca, bet vēl pieliku šo šalli, kā aksesuāru sev uz fotografēšanos. Man patika šalles krāsa - zeltaina ar dzeltenu krāsu sajaukumu.
Devos uz skolu. Satiku Alisi, Salliju un Lindu. Viņas bija šoka par manu izskatu un vēl šalli. Sallija izteica man komplimentu, ka es izskatos pēc francūzietes, un ka man vajag vēl tikai bereti. Vispār Francija ir viena no valstīm, ko gribu apmeklēt un izpētīt- to tautu kultūru. Vispār biju pateicīga par komplimentu.
Skolā Pirmās divas stundas bija matemātikas. „Ha, saņem Edgar, man bija pareizāka teorija par tevīm!” Zinu, zinu, slikti lielīties un apsmiet citus, bet viņš ir lecīgs tips, tā kā tā ir man liela bauda viņu apsmiet. Pēc matemātikas bija jāiet uz zāli fotografēties.
Puse no klases man izteica komplimentu par manu izskatu. Patīkami. Pirmā bilde bija klases bilde. Eh, šogad nevēlos pat fotografēties, bet nu vajag tai mammai bildes… Jā, mamma mīl visas bildes, kur es izskatos dīvaini. Tādas jau ir tās mammas. Lai vai kā, pēc klases fotografēšanās vajadzēja fotografēties priekš portfolio. Eh, negribu, bet skolotāja liek. Fotografējot manu portfolio, fotogrāfs pajautā vai manai ķēdītes kulona maina krāsas. Es paskatos uz kulonu un kulons palika zils. Zils. Hmm, kur vecmāmiņas burtnīca? Tur bija katrai krāsai aprakstīta nozīme.
- Tavs kulons maina krāsas? – Jautā Edgars
- Jā?! – Mazliet šokējoši atbildu.
- Pēc raksturiem? – Jautā Elizabete.
- Nezinu. Tā ir manas vecmāmiņas mantotā kaklarota. – atbildu.
Elizabete. Viņai ir 16. Skaisti blondi mati. Krāsoti. Īsti nezinu, kāda matu krāsa īsti viņai ir. Skaistas brūnas acis. Vispār klases caca. Vienmēr modes augstumos.
- Baigi skaistā ķēdīte! – izsaka komplimentu Anna. Tāda pati kā Elizabete.
- Paldies!
Pēc portfolio fotografēšanās tev ir izvēle fotografēties priekš draugu foto vai nē. Takā man nebija vēlmes fotografēties, es gatavojos iet prom, kad klases meitenes mani parāva atpakaļ.
- Fotografējāmies kopā! – Visas klases meitenes uzsauc.
- Em,… - es apmulsu. – Es nezinu…
- Nāc! Visas klases meitenes to dara. Pievienojies! – Atsaka Anna.
- Nu,…… Labi… - Negribīgi piekritu. Laikam mamma būs šokā. Es nekad nefotografējos priekš draugu foto. Nekad!
Pēc tam bija angļu valoda. Ārprāc. Šodien nav spēka pat domāt par mācībām. Tāda sajūta, ka tā ķēdīte izsūc visu enerģiju. Sameklēju vecmāmiņas kladi, pirms angļu valodas stundas. Lasu. „Zila krāsa kulonam nozīme mierīgu garastāvokli, bet slēptu. Kad man bija zilā krāsā kulons, es biju domīga, un apkārtējais man bija mazsvarīgs. Nezinu, varbūt tā ir katram cilvēkam savādāka, bet tās tikai manas domas. Parasti zila krāsa man nozīmēja to, ka man ir spēja, kas jāatklāj. Sofija…”
- KO???
„Sofija… Tev zila krāsa var parādīties kā pirmā krāsa, jo tev atklāsies pirmās spējas. Apsveicu tevi mans mazbērns!” Bet kā viņa zināja kā mani sauc?! Lai vai kā, man būs obligāti jālasa visa viņas klade. Klade, kas likās pilna un mazsvarīga man sākumā, bet tagad tā ir manas jaunās dzīves iesākšanai palīgs. Skumji, jo dejošanas skolotājai ir „remonts”. Nav kam palūgt palīdzību, jo viņa ir vienīgā, kas var man palīdzēt iekļauties manā otrā dzīvē. Pēkšņi dzirdu klusu zibsni. Paskatos uz ķēdīti. Tā mirdz. Paskatos apkārt, vai arī pārējie to redz? Visi sastinguši.
– Ak dievs! Kas notiek? - esmu apjukusi un kliedzu.
- Nekas Sofija! – runa svešas sievietes balss. Bet šķiet pazīstama.
- Kas runā?! – es jautāju uztraukusies. Manu, ka kaklarotas kulons mainījis krāsu uz dzeltenu.
- Ak, mazbērns mans! Es Aleksandra.
- Vecmāmiņa? Kur tu esi?
- Blakus. Tu vēl neesi pat sākusi attīstīt spējas? Ļoti labi! Labi!
- Spējas? Kāpēc labi? – esmu apjukusi.
- Pirms palīdzu tev turpmāk ar spējam, atgriezīsimies pagātne, lai uzzinātu, kādēļ es nomiru.
- Bet ko tas man pastāstīs par mani?!
- Tu visu ar laiku sapratīsi, bet tagad atslābsti un aizver acis.
- Labi.
Aizveru acis. Mēģinu atslābt, bet es nevaru. Visi sastinguši, bet es runāju ar savu mirušo vecmāmiņu. Tomēr sāku lēnām atslābt. Jūtu pieskārienu. Tā laikam ir vecmāmiņa. Dzirdu murmināšanu. Un tad… un tad… Es redzu to ko nevēlos redzēt nekad otrreiz.
