local-stats-pixel

Izredzētā 462

113 0

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-45/835407

Mēs kādu laiku palikām nekustīgi. Tad es nodrebinājos. Nebiju pamanījusi, ka ārā ir tik auksts.

- Labāk vedīšu tevi atpakaļ, - to pateicis viņš noņēma roku man no pleca un devās uz takas pusi, pa kuru bijām atnākuši.

- Nezinu, kā tu, bet es iešu pa īsāko ceļu, - noteicu, jau gatavodamās lēcienam.

- Ko? – tajā brīdī, kad Sebastians pagriezās, es iesāku skriet.

Paspēru piecus soļus, lai uzņemtu ātrumu un lēcu. Lēciens nebija ilgs, bet elpa aizrāvās tāpat. Tas lika man atkal justies dzīvai. Piezemējos tupus, uz kājām. Kad piecēlos un pagriezos, lai redzētu, kur ir Sebastians, viņš jau bija lēcienā. Atsprāgu pusmetru uz aizmuguri.

Puisis piezemējās stāvus, mazliet sagrīļojās, bet tad atguva līdzsvaru. Viņš tagad atradās tajā vietā, kur es piezemējos un vēroja mani ar smaidu sejā.

- Ko blisini acis? – ķircināju viņu.

- Tu esi neiespējama, - to pateicis, viņš pagāja man garām un devās dziļāk kokos.

Iznācis ārā no meža, Sebastians kļuva uzmanīgāks un mazliet par tramīgs. Ilgi nedomājot, saņēmu viņa plauks savējā un mierinoši paspiedu to. Sebastians smagi nopūtās un sāka iet ātrāk. Pēc desmit minūšu ātras iešanas, bijām gandrīz pie Sebastiana mājas.

- Vai tu zini, kurš tas ir? – puisis piesardzīgi vaicāja.

- Par ko tu runā? – biju mazliet apmulsusi.

- Vai tu zini, kurš tev raksta? – Sebastians nikni paskaidroja. Viņam laikam sāka trūkt pacietības.

- Nē.

- Esi mēģinājusi uzzināt?

- Protams! – jutos mazliet aizvainota. Vai viņš mani uzskatīja par tik stulbu?

- Kādā veidā? – puisis apstājās pie mājas ārdurvīm, bet nevēra tās vaļā. Tā vietā, viņš pagriezās pret mani un satvēra mani aiz pleciem.

- Esmu pārbaudījusi trīs, nē, četrus telefonus, bet no numura ne miņas, - paskaidroju Sebastianam, kurš tagad vērās manī ar domīgu skatienu.

- Manu telefonu pārbaudīji? – viņš vēl nelikās mierā.

- Jā.

- Ko? – likās, ka šādu atbildi viņš nepavisam nebija gaidījis, - Kad? Kā? –

- Kad tu biji aizmidzis, - atzinos.

- Labi. Lai paliek tas. Tu gribi, lai palīdzu tev atrast to cilvēku? – viņš runāja ļoti nopietni.

- Jā, - kļuvu aizdomīga, - bet kā tu to grasies izdarīt? –

- Man ir savas metodes. – To pateicis, viņš atvēra mājas durvis un ar žestu parādīja, ka jāuzvedas klusi.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-47/836354

113 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt