Čau, čau spoki!
Jauna nodaļa, šajā nedēļas viducī.
Gaidīšu kritiku, ieteikumus un idejas. JA ir kāda kļūda, ziņo! :)
p.s. nodaļai bija jaiznāk nedēļas beigās, bet redzat mans uzliktais datums neiedarbojās, grr. bet, labi. Jums par prieku atrāk.
3. nodaļa.
Atklāsme.
Nu tāds ir manas jaunās dubultdzīves sākums. Vismaz sākums jau labs, bet vai man ilgi izdosies abas dzīves salikt sev vēlamā situācijā. Nopietni. Man tas liekas smagi, vismaz likās. Trenere man izstāstīja šīs pasaules neparastās īpašības ar ko atšķiras no manas pasaules. Manā pasaulē laiks sastingst, kamēr esmu šajā burvju zemē. Trenere teica, ka šo pasauli sauc Landvilla. Bet, man nu vajadzēja mācīties dubultā. Grūti. Es vispār labāk palieku šeit un neatgriežos Helēnā, bet man tur ir ģimene un draugi. Draugi!
- Trenere? Kā man atgriezties atpakaļ mājās?
- Mieru un pacietību. Tev vēl jāiemācas buramvārdi.
- Sajūta, ka esmu Harija Potera grāmatā.
- Domā, ka grāmata viss izdomāts?
- Jā trenere, vai tad ne?
- Nē…-mirkli klusums. - Labāk, atgriezies mājās.
- Jūs mani aizsūtīsiet?
- Jā, tūlīt.
- Trenere jautājums. Vai mēs dejosim šodien, tas ir cilvēku zemē?
- Nē, man remonts jātaisa zālē.
Atkal remonts. Ticat man, viņa vienmēr reizi mēnesī taisa „remontu”. Kāpēc remonts ir pēdiņās? Tāpēc, ka nekādu remontu viņa netaisa. Kā zālē ir bijusi gaiši pelēkas sienas, tā arī ir. Viņas zālei nekas nekad nemainās. Pat ne mēbeles, logi vai grīda. Nopietni. Bet tad man pieleca.
- Trenere?
- Jā, Sofija?!
- Vai „remonts” ir, lai dabūtu skolai jaunus skolēnus?
Klusums. – Trenere? Kāpēc neatbildat?
- Sofija, nē, es tiešām taisīšu remontu.
Mele. Viņa apklusa, tad kad jautāju par jauniem skolēniem. Kāpēc viņai būtu jāmelo? Tas nav taisnīgi! – Vai es drīz atgriezīšos mājās?
- Tūlīt!
Lelde jeb trenere kaut ko nomurmina, un esmu atpakaļ cilvēku pasaulē. Vismaz man tā liekas, jo treneres nekur nav. Lai vai kā es dodos mājup. Pulkstenis, kad izeju no ir tikai 16:52. „Hmm, varbūt viņa nemeloja par to, ka šeit laiks nemainās”
Pārnākot mājas, jutos nogurusi, tādēļ piezvanīju Alisei. Viņa neceļ. Šādi gadījumi, ka Alise man neceļ klausuli ir reti. Es pat varu saskaitīt to uz pieciem pirkstiem, kad viņa neceļ. „Dīvaini…” . „Uzzvanīšu tad Sallijai.”
Arī Sallija neceļ. Paskatos pulkstenī. Ir tikai 17:26. „Hmm, vai tad viņai nevajadzētu būt mājās?” Lindai man negribas zvanīt, jo mēs šodien sastrīdējāmies. Žēl, bet kad viņa nikna, viņu neaiztikt.
Dzirdu kāds slēdz durvis vaļā. Tā ir vai nu mamma, vai nu arī tētis. Nokāpju lejā. Un tā ir mamma. Šodien diez ko viņa laimīga neizskatās.
- Čau mammu!
- Ak, Sofija! Tu jau mājās?
- Jā.
- Šodien dejošana nenotika?
- Nē, trenere „remontu” taisa zālē.
- Skaidrs. Kā šodien gāja pa skolu?
- Labi. Kā pašai gāja darbā? Neizskaties diez ko laimīga…
Mamma uz mani paskatās tā it kā es viņu būtu spiegojusi.
- Jā, darbā jau gāja labi, bet…
- Bet…? – Tagad es sapratu, ko trenere domāja, ka es pa daudz jautājumus uzdodu. Es bieži uzvedos kā bērnu dārznieks. – Piedod, ja nevēlies atbildēt neatbildi, mammu…
- Nē, viss labi. Vienkārši… Šodien atlaidu kādu kolēģi.
- Nu, kas tur slikts?
- Lieta tāda, ka es domāju, ka nepareizo cilvēku atlaidu.
- Ah, ok. Žēl, ka nav spēju, lai to redzētu. Kuru tu atlaidi?
- Vecā labā Anna.
- Anna? Viņa nekad neko nepareizi neizdara.
- Tāpēc saku, man bija jāizvēlas viena no divām. Starp Annu un Kristu. Viņas abas šodien kopā strādāja. Un es nezinu kura vainīga.
Pēkšņi es redzu līdzīgi kā vīzijai. „Anna krāmē no kastēm plauktos jaunās šalles. Pēkšņi Anna aiziet. Atskrien Krista. Viņa sauc Annu. Ieraugot nesakrāmētās mantas, viņa padomā, ka tas jāvāc nost un jāmet ārā. Viņa samet visu atpakaļ kastē, un visu aiznes atpakaļ uz noliktavu. Anna atnāk un ir šokā. Viņa meklē šalles. Atnākt mana mamma ar Kristu. Krista lūdza mammai, lai palīdz atrast Annu. Mamma ierauga, ka vēl nav izliktas jaunās šalles, sabļauj uz Annu un atlaiž viņu. Krista saprot ko izdarījusi ne tā jūtas vainīga…”
- Sofija, tev viss labi?- mamma jautā. Apjēdzu to, ka esmu noguldīta uz dīvāna.
- Mammu, bet ja kaut kas noticis nejauši un viss pārprasts?
- Sofij, vispirms, vai tev viss labi? Tad parunāsim par to pārprašanu.
- Jā, man viss labi.
- Ko tu gribēji teikt ar pārprašanu?
- Nu, Krista kaut ko sajaukusi, un nolikusi noliktava, bet Anna tiek sodīta.
- Nu, nezinu … Vai tu jau paēdi?
- Nē, gatavojos iet gatavot.
Tā mēs abas virtuvē gatavojām vakariņas. Tēvs pārnāca mājās pēc septiņiem. Kā jau ierasts, tēvs pirms ēšanas ieiet dušā. Tad mēs sēdāmies pie galda.
- Nu, Sofik, ka gāja pa skolu? –jautā tēvs.
- Labi…
- Tu šodien, meitiņ, esi tāda aizsapņojusies, ka tik mūsu meita, Ričard, nav iemīlējusies… - māte jautri ķiķina.
Vai es teicu, ka manus vecākus sauc? Lai vai kā tēvs ir Ričards Skārlets. Vietējās pilsētas ceļa policists. Tagad darbā pretendē direktora vietnieka vietu ar kādu savu kolēģi. Ceru, ka tēvam viss izdosies, jo nevēlos, lai mēnesi būtu, jāklausās viņa sēras. Viņš ir ļoti emocionāls. Man no tēva ir iedzimtas debess zilās acis. Māte bieži saka, ka arī lūpas līdzīgas, kaut gan es neko nesaskatu. Mana māte – Lūsija Skārleta. Slavenā zīmola veikala vadītāja. Neatceros vairs kā sauca veikalu, bet zinu, ka man tur riebjas iet. Mamma ir jautra, simpātiska un spēcīga sieviete. Man ar māti līdzīga matu krāsa un sejas vaibsti. Kā tēvs saka reizēm „atsitusies visā māte”.
- Sofija? Vai māte ko saka ir taisnība? – jautā tēvs.
- Nē! Vienkārši domāju par vecmāmiņu Aleksandru.
- Tu viņu neesi redzējusi! Kā tu zini par viņas eksistenci?
- Trenere man stāstīja, ka ir bijusi ar viņu draugos. – nedrīkstēju jau teikt „mammu un tēti, es esmu izredzēta, man ir kaut kādas spējas, utt.”
- Nu… Ko tu par viņu gribi uzzināt?- jautā mamma.
- Visu, ko vien varat izstāstīt…
- Nu… Varbūt pēc vakariņām. Tagad parunāsim par šodienas gaitām.
- Labi…
Pēc vakariņām mēs apsēdāmies viesistabā, lai paskatītos televizoru. Vismaz tēvs skatījās. Es ar mammu krāmēju no albūma plaukta albūmus. Mamma gatavojās stāstīt par vecmāmiņu, tomēr viņa bremzēja… Tad viņa stāstīja. Es sapratu to, ka mamma nevar pastāstīt tik viegli kā gribētos, jo laikam vēl nav savas mātes nāvi pārdzīvojusi… Es viņu saprotu.
